Latvijas dienasgrāmata

Septiņi stāsti par patversmes "Ulubele" iemītniekiem

Latvijas dienasgrāmata

Baletdejotāja un horeogrāfa Antona Freimana oktobra dienasgrāmata

11. un 18. novembris dažādos laikos. Dainis Īvāns pārlapo savu un krustmātes dienasgrāmatu

11. un 18. novembris dažādos laikos. Daiņa Īvāna un viņa krustmātes ieraksti dienasgrāmatā

Publicists un sabiedriskais darbinieks Dainis Īvāns ļauj ielūkoties viņa un krustmātes ierakstos dienasgrāmatā par 11. un 18. novembris dažādos laikos. Šie ieraksti tapuši laikā, kad šos datumus cilvēki pat bijās pieminēt, lai neraisītu varas aizdomas, laikā, kad brīvības domas jau virmoja gaisa, arī laikā, kad Lāčplēša dienas un Latvijas proklamēšanas gadadienas svinības šķiet pašsaprotamas. 

“Dienasgrāmatu es rakstu diezgan sen. Kad uzrunāji, ka vajadzētu kaut ko apskatīties, apstājos mājās pie plaukta, saķēru galvu, jo tur ir kādi vairāki desmiti pierakstītu klažu,” stāstu par savām attiecībām ar dienasgrāmatām Latvijas Radio raidījumā “Latvijas dienasgrāmata” sāk Dainis Īvāns, “turklāt man tāda gandrīz kā mamma bija tēva māsa, krustmāte, kurai pašai bērnu nebija un kura bija slavena skolotājā Odzienā. Latvijas laikā beigusi ģimnāziju, okupācijas laikā universitāti, ar sagrautiem sapņiem. Viņa arī rakstīja dienasgrāmatu.”

Dainis Īvāns stāsta, ka viņš glabā gan krustmātes dienasgrāmatas, gan vecmāmiņas brāļa, varbūt viena no slavenākajām latviešu karavīriem Pētera Lapaiņa dienasgrāmatas, vismaz daļas no šīm dienasgrāmatām, kuras netika iznīcinātas. Tāpat ir vecmāmiņas māsas vīra dienasgrāmatas un vēl viena radinieka dienasgrāmatas.

“Es nevaru atraut savas dienasgrāmatas no šo savu priekšteču dienasgrāmatām,

jo vienmēr uzskatu, ka mēs sēžam kādam plecos un mums kāds sēž plecos, un mēs turpinām to, kas bija viņi. Tāpēc paņēmu, sākot no krustmātes rakstītā, kas man pašam, tagad palasot, atklāj kaut ko tādu, ko nezināju,” bilst Dainis Īvāns.

“Lielākā daļa manu dienasgrāmatu nav kā manas personiskās, bet mana tūkštošgadīgā pagātnē iesakņotās lauku mājas dienasgrāmata. Es dzīvoju Vidzemes sēļu sāģī (..) un konstatēju, ka mani senči tur ar reģistriem dzīvojuši vismaz 340 gadus, bet bez reģistriem droši vien visus tos tūkstoš gadus. Mums radās reiz doma ierakstīt, kas notiek mājās katru reizi, kad kāds atbrauc. Pašreiz ne tikai es pats rakstu, vēl kāds cits ieraksta manā dienasgrāmatā kaut ko," stāsta  Īvāns.

Šoreiz viņš izvēlējies ierakstus, kas saistīti ar konkrētiem datumiem. “Tuvojas Latvijas simtgade, ir Latvijas simtgade, un mums visiem svarīgs bijis 11. un 18. novembris. Visi ieraksti, ko paņēmu, attiecas uz šiem datumiem. Man likās interesanti paskatīties, kā ir mani priekšteči jutušies, ko šie ieraksti vēsta par to laiku, kurā cilvēki dzīvoja," atklāj Dainis Īvāns.

Ieraksti krustmātes dienasgrāmatā

11.11.1981. Spīd jauka saulīte. Aizbraucu ar vilcienu uz Madonu. Aizvedu liellopu gaļu, ko pirku sovhozā. Izrādās, ka tā brāļa ģimenei neder – liellopu gaļu nelietojot. Bet veikalos jau nav nekādas. Tad kopā ar brāļa sievu aizeju uz frizētavu nogriezt matus. Vakarā ejam uz teātri „Mīlēšanās”, ko rāda valmierieši. Riebīga izrāde. Vēlāk, atgriežoties mājās, snieg sniegs. Brāļasieva mani šausmīgi apvainojusi. Briļļu futlārī ielikusi par gaļu 6 rubļus. Vecāmāte jau arī viņu visu laiku kūdīja, lai maksā. Labi, ka naudu neizsēju, jo domāju, ka tā ir teātra programma, ko vakar izrādē ieliku.

18.11.1981. Biju veikalā, tad vilku no meža skujas, ar ko apsiet ābelītes, apsegt tulpes un narcises. Jaunajām zemenītēm dārzā uzlieku lapas. Bet laikam jau nākošgad tā dārziņa nebūs, jo sovhozs laidīšot pāri meliorāciju.

Draud arī māju ar laiku stumt nost, jo esot jādzīvo ciematā, nevis ar veciem graustiem jābojā sovhoza lauki.

No brāļasievas saņēmu vēstuli – atvainošanos un reizē pārmetumu man par manu vēstuli. Naudu briļļu futlārī ielikusi vecāammma, viņai nezinot. Arī viņa ļoti atvainojoties. Nu jau būs tas melnais kaķis mums izskrējis cauri.

  • Daiņa piebilde: "Mani interesēja, vai ir pieminēti svētki, bet acīmredzot bailes no režīma bija tādas, ka cilvēki pat dienasgrāmatā to nerakstīja."

04.11.1983. Brīžiem uzspīd saule. No rīta skaidrs. Braucu uz skolu. Šodien pēdējā ceturkšņa diena. Vai vairāk varēšu strādāt, kas zina. Vakarā tamborēju Zojas lakatu, līmēju logus, adu Baibiņai zeķītes.

06.11.1983. Apmācies visu dienu, bet nelīst. Neliela migla. Pagrabā ar sienu aizbāžu stenderes. Pabeidzu adīt Baibiņas zeķītes.

07.11.1983. Ieskābēju kāpostus. Tad tamborēju lakatu, uzrakstu vielas sadali latviešu valodai un dramatiskam pulciņam, ja vajadzēs. Vakarā piezvanu Dainim, lai atnāk uz staciju pēc Baibas zeķītēm un āboliem.

11.11.1983. Tiekos ar Pekša onkuli Baldonē. Viņš kā senos laikos pie sevis svin 11. novembri, ko sauc par karavīru svētkiem – un atkal lielās, ka viņam kā Lāčplēsim ir tiesības būt apbedītam Rīgas Brāļu kapos.

Kušinām onkuli, lai nerunā tik skaļi, lai kāds neizdzird. Brāļu kapi buržuāziskās armijas virsniekam un leģionāram, vai tev prāts, onkul! Bet šis pretī – ko tad jūs gribat – lai mani par to, ka Ļeņinu vaktēju, rok pie Kremļa sienas?

  • Daiņa piebilde: "Te parādās ieraksts, ka acīmredzot bija pilna sirds tantei un viņa pasaka savu attieksmi pret varu, nebaidoties, ka kāds no čekistiem to varētu saņemt un izlasīt."

18.11.1983. Biju skolā. Mājās aizbraucu ar Sēlišku autobusu. Iejaucu maizi. Ieraugs vēl darbojas.

20.11.1983. Daros mājās. Atnāk vārda dienā pusdienā Grišanovi, Mārīte un Agnis. Mārīte pierunā braukt uz “Sono” koncertu Pļaviņās, jo Kārli izsauc ceļu kaisīt un biļete paliek. Kārlis aizved uz Pļaviņām. Pa nakti palieku pie Mārītes, no rīta tieši uz skolu. Koncerts labs. Dzied Zdislavs Romanovskis, Māra Krievkalne, Ēriks Kamerūts, Māra Puķīte un Linards Avots.

  • Daiņa piebilde: "Acīmredzot šajā ierakstā bijis kaut kas no svētku sajūtas. Varbūt koncerta rīkotāji mēģināja ne tieši, bet pieskaņot bijušajiem Latvijas svētkiem."

28.11.1983. Uzsnidzis, uzpārslojies sniegs. Koki apledojuši. Pēcpusdienā atkal krietni snieg. Vakarā bieza sniega kārta. Biju skolā. Bija mītiņš sakarā ar biedra Andropova runu pret ASV kodolraķešu izvietošanu Eiropā. Piedalījās arī Lielā Tēvijas kara dalībniece Veiļuka. Bija arī pie manis stundā. Pēcpusdienā biju krājkasē, kur tagad pārskaita algu. Mājās atbraucu 17.05 ar Bites autobusu. Ja būs satiksme, gribu rīt aizbraukt uz Rīgu pie ārsta.

  • Daiņa piebilde: "Šo ierakstu paņēmu, jo tas sasaucas ar mūsdienām, jo biedra Andropova runa 1983. gadā par kodolraķetēm bija tas, pie kā Krievija un ASV ir atgriezusies tagad. Loks ir apiets. Gorbačova laikā, atmodas laikā šo līgumu noslēdza, raķetes likvidēja, mēs atkal esam atnākuši pie tā, ka mūsu kaimiņvalsts Krievija uzskata, ka amerikāņi atkal uzstāda raķetes un viņiem arī ir jāuzstāda šīs raķetes – peršingus tomahaukus."

29.11.1983. Kārlis aizveda uz pirmo vilcienu. Aizbraucu pie Daiņa un aizvedu ābolus. Tad gāju uz poliklīniku. Ārste uztraucas par manu kāju.

Aizgājusi no poliklīnikas, piezvanīju Dainim. Viņš pateica, ka miris dzejnieks Ojārs Vācietis. Nupat 13. novembrī taču bija viņa 50 gadu jubileja. Atbraucu Pļaviņās vēlu. Esmu ļoti nogurusi.

  • Daiņa piebilde: "Toreiz strādāju Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā (tagad Rakstniecības un mūzikas muzejs). Es labi atceros šo brīdi, kad nomira Ojārs Vācietis. Kādas emocijas valdīja – nebija valsts, nebija brīvu cilvēku un piepeši viens, kurš tevi ir simbols, vēl dod spēku dzīvot, paraugs, ka vari saglabāties par cilvēku šajā režīmā, ir miris."

19.01.1983. No Madonas ar vilcienu atbraucu uz Pļaviņām un tūlīt ar autobusu uz skolu. Mājās braucot, Zaprausku kalnā notiek avārija: pajūgs uzskrien virsū autobusam. Autobuss iebrauc grāvī. Kamanas driskās. Zirgs vesels, bet braucējs ar saspiestām krūtīm un kāju. Vēl samērā laimīgi. Eju uz Odzienu kājām, jo autobusam jāgaida inspektors. Ceļā pamanu ātrās palīdzības mašīnu.

Ieraksti Daiņa Īvāna dienasgrāmatā

  • Piebilde: "1983.gadā pārgāju no Latvijas Televīzijas, kur strādāju Literatūras un mākslas raidījumu redakcijā, uz Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeju, kur strādāju par direktora vietnieku zinātniskajā darbā. Tas bija padomju laiks, bija obligāti jāiet uz partijas sapulcēm."

04.04.1985. Pulksten 16 muzeja partijas sapulcē vajadzēja atskaitīties par Raiņa un Aspazijas 120.gadadienas cienīgu interpretēšanu, kā arī par Dainu tēva Barona 150 gadu jubilejas pareizu sagaidīšanu. Pulksteņa ciparnīcā notēmēdams 15 minūšu intervālu, sāku ziņot, paralēli prātodams, ka 15 minūtes ir pietiekami, lai referāts neliktos piedauzīgi īss un sapulce beigtos saprātīgās stundas robežās. Vajadzēja paspēt tikt mājās, vest vecāko meitu uz „Knīpu un knauķu” mēģinājumu. Bet - cilvēks cer, administrācija dara.

Muzeja veterānes sāka debatēt, izvirzīja pārākās idejas, absurdākos priekšlikumus, pseidoģeniālos plānus. Gaiss dunēja, čaloja švīkstēja, tukšvārdu laivām iroties no viena kabineta stūra uz otru.

Sākumā censtos tēlot uzmanīgu klausīšanos, bet saprazdams, ka tā vārdu plūdos noslīkšu, sastindzināju seju ieinteresētā grimasē, acīm ieurbos pie sienas piekārtajā Kalnrozes gleznā. Kas tur bija attēlots? Pavasaris vai ziema? Kaut kas pelēks, tā kā pakusis sniegs. Tā kā upe palos vai pirmspalos, duļķainām asinīm dunot zem čagana ledus čaumalas. Ateroskleroze nozīmē asinsvadu pārkaļķošanos, kad to sieniņas kļūst trauslas un sašķīst drumslās, izverdot pavasari, applūdinot miesas krastus, mirstot vecajai, sīkaļainajai upei, pārtopot bramanīgā palu straumē. Es nogaidīju liktenīgo brīkšķienu un, lēkdams no viena ledus gabala uz otru, skrēju gleznas dziļumā, krūmājā.

Kāds no sezonas guļas atmodies kukainis šķita interesantāks par visiem muzeja partijniekiem kopā. Savā direktora vietnieka krēslā mani attapināja tikai sapulci traucējošs tālruņa zvans, ko direktore lika apklusināt blakus istabā sēdošai sekretārei.

Sakroķēju viepli ieinteresētā smaidā, jo divas vecās revolucionāres, partijas biedres kopš Piektā gada, bija nonākušas līdz savai kroņa asprātībai, kas vienmēr liecināja, ka viņu garā, haotiskā runa tuvojas noslēgumam.

Cienījamā biedrene, kura, kā viņa pati izteicās, varētu būt pat Raiņa dzīvesbiedre, šķelmīgi uzsmaidīja, apaļajai sejiņai kļūstot līdzīgai trīs bumbiņu salikumam, noskremšķējās un bilda: “Tā, biedri, bez tā visa mēs komunismu neuzcelsim!”

Visi piekrītoši, bet varbūt arī atviegloti, ka runas plūdi drīz beigsies, – iesmējās, tā it kā saprastu, kas ir komunisms un kāpēc to nevar uzcelt.

Kā par nelaimi, sapulcei pārkāpjot trešo stundu, vārdu ņēma arī muzeja direktore, teikdama: “Šitā sapulce ar, lūk, ar šito ziņojumu, bija ļoti saturīga un lietišķā, šitā nu ir, mīļās meitenes un mīļie bērni, galvenais, lai šitais jubilejas svinīgums būtu idejiski un valstiski pareizs. Strādājiet šitāpat tālāk, biedri un jūs, biedri Īvān, ievietojiet mūsu partijas organizācijas rezolūciju šajā jautājumā.”

Nenogaidījis svinīgo un vienbalsīgo balsošanu par rezolūciju, es sagrābu tālruņa klausuli un zvanīju uz mājām.

Tūlīt izbraucu. Sarunājām, ka sieva vedīs bērnu uz nodarbību, aizslēgs durvis, bet mazākajiem būs jāpagaida mājās vieniem, kamēr pārradīšos. Izrādījās, ka pa galvu pa kaklu joņodams no Pils laukuma uz Ķengaragu, ielēkdams trolejbusā, kur šai vakara stundā var iespiesties tikai labi ja pēdu platā brīvā laukumiņā, savu māju varu sasniegt pusstundā.

Kas tur notika? Baiba mani sagaidīja nevis dzīvoklī, bet jau ārēja kāpņu telpā. Durvis atslēgtas un vaļā līdz kājai. Teikdama “Mana tētis”, viņa sniedza sauju ar papīra strēmelēm. Tie bija tapešu gabali no mūsu nesen izremontētā priekšnama. Bet kurš atslēdza durvis?

Ansis, kurš šo pašu durvju ailē kā gailis laktā stāvēja uz ķebļa, zinoši atbildēja: „Rūķis Andris!”. Rūķis Andris droši vien bija ieslēdzis arī televizoru, kurš šai brīdī rādīja ritmiskās vingrošanas nodarbību.

17.11.1985. Taurupe. Žetonvakara laikā, traktora sabraukts, mirst jauns cilvēks, bet balle turpinās. Neatrodas neviens, kurš ziedotu savu auto, lai cietušo vestu uz slimnīcu. Nav neviena, kurš uzsegtu kaut ko cilvēkam, kas ir sadragāts un uz zemes salst. Mums ir balle, un mēs to turpinām, neraugoties ne uz ko. Paziņa taurupiete man to stāsta, kad ejam pa vējaino Vanšu tiltu – Vosa mandolīnu – no Preses nama uz Vecrīgu. Pēc pusstundas Filozofijas katedrā jau sēžu kopā ar Pēteri Laķi un manas tagadējās darba vietas – Preses komitejas – kolēģiem Mārīti un Andri. Laķis aizrunājas, ka pazinis profesoru Kozirevu, kurš Kremļa uzdevumā strādājis pie laika saspiešanas eksperimenta Baikonuras kosmodromā.

Sākam spriedelēt par laika deformēšanās teorijām, jo paši dzīvojam deformētā laikā, un tas ir tik interesanti, ka aizmirstam nāciena ieganstu – vienoties ar Laķi par universitātes dalību informācijas meklēšanas sistēmas izstrādāšanā Preses komitejas vajadzībām. Kā datus ievadīt universitātes milzīgajā skaitļošanas mašīnā? Kolēģe Mārīte brīdina, ka no skaitļojamām mašīnām neko labu nevar gaidīt. Viņa jau mēģinājusi ievadīt ziņas par Raini, bet skaitļotājs Raini rakstot kā “Reni” vai “Peni”. Pēdējais vārds Mārīti sastreso.

Laķis iesaka satikties pēc svētkiem. Kādiem svētkiem? Sākumā savu marksisma-ļeņinisma universitātes lektoru pat nesaprotu, bet saprotu, ka esam aizrunājušies, turklāt universitātes sienās, kam esot arī ausis. Mans laiks ir aizsteidzies, saku, ceļos un atvados.

- Tas ka laiks steidzas nekas, mierina Andris, galvenais, nemēģini tikai to saspiest!

-Jā, piemetina Mārīte, lai neuzsprāgst.

17.09.1986.

  • Piebilde: "Šis ieraksts saistās ar Daugavpils HES kampaņas laiku. Vēl tikai rakstām rakstu, par Daugavas likteni domājot, nezinām, vai kāds to publicēs un vai raksts kaut ko panāks. Esam kopā ar Artūru Snipu un Andreju Grantu, kurš ir mans bērnības draugs. Bija svarīgi Andreju Grantu aicināt, jo bija bail, ka kāds fotogrāfs neizpļāpājas, ko īsti tur vācam."

Kopā ar Artūru Snipu un Andreju Grantu divas dienas klīstam pa Daugavas ieleju, kam drīz vajadzētu pazust Daugavpils HES mākslīgā ezera dzelmē. Andrejam jāsabildē tas, kā varbūt nebūs, un tad viņš būs bagāts fotogrāfs. Mēs ar Artūru pētām mietiņus, kas apzīmē plānoto ūdens uzstādījuma līmeni. Iedomājamies , kā šī smaržīgā, zumošā pasaule ietīsies dūņās un prātojam, kā apturēt neapturamo tehnokrātisko progresu. HES inženieri, domādami, ka grasāmies apjūsmot jauno komunisma celtni, Artūram itin laipni parādījuši visai slepenos projekta dokumentus un skaitļus. Man savukārt Daugavpils partijas vadonis parāda darbaļaudīm nerādāmo tabuliņu ar deportēt paredzēto māju un cilvēku adresēm, kompensāciju kapeikām.

Izgājis no partkoma, to tūdaļ pēc atmiņas iezīmēju blociņā. Uz kādu brīdi iekavēto Daugavpils HES celtniecību paredzēts tūlīt pat forsēt. Maskava tam tikko piešķīrusi milzu naudu un steidzina būvēt. Kāpēc?

Kopā ar Artūru Snipu Daugava ielejā pie Slutišķiem

Sēžam Slutišķu kraujā un stāstām viens otram, ko esam uzzinājuši. Nelabi metas. Divi koloniālisma pieminekļi - Pļaviņu un Rīgas HES - jau mums ir. Daugavpils būs trešā asinslāse velnam, un tad ar mums cauri.

“Neatdosim!” Artūrs smejas, bet pagaidām gandrīz tikai mums abiem ir tāda pārliecība.

18.11.1988. Krustmātes ieraksts.

Sniegs gandrīz nokusis, tikai uz ceļa vēl ledus. Latvijas svētku diena, bet avīzē ne vārda. Dainis nosodīts kā politiski kļūdains. Prasa partijas vērtējumu. Ļoti pārdzīvoju. Nervi atkal uzdod. Vakarā rāda pa televīziju, kā Gorbunovs, Dainis un trīs juristi brauc uz Maskavu ar konstitūcijas projekta labojumu priekšlikumiem. Drusku nomierinos. Saņemu jau vārdadienas apsveikumus.

18.11.1988. Daiņa ieraksts. Pirmās 18.novembra svinības manā mūžā un pusgadsmitu kopš iepriekšējām izjauc Gobačovs. LTF (Latvijas Tautas frontes - red.) pagaidu štābā Benjamiņu namā gatavojamies doties uz Brīvības pieminekli. Rubiks nav atradis ieganstu aizliegt sarīkojumu, ko LNNK (Latvijas Nacionālās neatkarības kustība - red.) un LTF vārdā pieteicām kopā ar Juri Dobeli. Spēku un pretspēku samērs kopš iepriekšējā gada, kad Brīvības pieminekli bija ielenkusi armija un milicija, krasi mainījies par spīti tam, ka Kremlim te ir nesaskaitāms militārais kontingents un Vissavienības militāri rūpnieciskais komplekss.

Gorbačovu satraukuši divi miljoni parakstu, kurus kopā ar “Rahvarinni” un “Sajūdi” [atmodas kustības Igaunijā un Lietuvā - red.], protestēdami pret Konstitūcijas grozījumiem, kas apgrūtinās jau tā neiespējamo izstāšanos no PSRS, esam iesnieguši. Viņš uzaicinājis mani un Augstākās padomes priekšsēdētāju Gorbunovu uz tikšanos Kremlī. Nekavējoties.

Pieprasām, lai sarunā pielaistu juristu – mūsu valdes locekli Ilmāru Bišeru, kurš kopā ar Meļķisi, Bojāru, Plotnieku LTF priekšlikumus izstrādājis. Tad es, Škapars, Sandra atstājam Benjamiņa namu. Ap Brīvības pieminekli lāpas, svecītes, puķes, lāčplēšu un tautumeitu godasardze, latviskās dziesmas. Man tas iet secen. Abi ar Ilmāru turpinām ceļu uz Augstāko Padomi, kur gaida Gorbunovs ar ''volgu''. Esot Maskavā pasūtījis PSRS Augstākās Padomes “čaiku”, ko Kremlī laižot bez caurlaižu uzrādīšanas. Bet lidmašīnas TU 134 komandieris izrādās tautfrontietis Vilnis Zaķis. Piedāvā apsēsties pilota kabīnē. Arī tas man pirmo reizi mūžā.

Lidmašīnai deguns gaisā, un no Rīgas pacelšanās brīdī nekas nav redzams.

Maskavā nosēžamies jau tumsā, ''čaika'' padota un milzu ātrumā traucas caur Maskavu, pāri Sarkanajam laukumam, līdz tik zibenīgi izšautos cauri Kremļa vārtiem, ka to sargs paspēj vien piešaut roku pie cepures sveicienam. Gaidām greznā priekštelpā, kamēr mūs aicina iekšā Augstākās Padomes priekšsēdis Anatolijs Lukjanovs, formāli pirmais, bet faktiski otrais cilvēks PSRS pēc kompartijas ģenseka Gorbačova. Paziņo, ka Gorbačova paša tomēr nebūs, viņš esot pilnvarots viņu aizstāt.

Čai, prjaņiki?* Diez vai kafiju Kremlī arī dzer?

(*Tēja, cepumi)

Pēc tikšanās. Vakarā Latvijas pārstāvniecības viesnīcā satiekamies ar Rīgas galveno arhitektu Gunāru Asari. Nāc pie manis, ielūdz Gunārs. Nosvinēsim svētkus, un viņš liek galdā konjaka pudeli. Esam tik pacilāti, it kā jau pavisam brīvi.

19.11.1988. Krustmātes ieraksts. Dienā -2 grādi, skaidrs, saulains. Biju pagrabā. Atnesu groziņu kartupeļu un aiznesu mārtiņrožu trauku. Lasu, noadīju Baibai zeķītes. Avīzē atkal CK biroja lēmumi un Daiņa nosodījums. Iepriecina tas, ka “Lauku Avīzē” Alberts Kauls tomēr ielicis aizstāvības rindas Dainim. Tikko panorāmā ziņo, ka delegācija no Maskavas kavēsies, jo Maskavā plosās sniegputenis. Dainis nosals.

12.05.1989. Daiņa ieraksts. Vecpilsētas ielā iegriežas Boriss Rezņiks un atnes magnetofona kaseti,. Esot sacerējis dziesmu par godu Baltijas asamblejai Tallinā. Lai es noklausos, bet man nav laika klausīties. Boriss esot jau to iestudējis un saorganizējis dziedātājus. Nu nav man tagad vaļas domāt par dziesmām. Vēl tik daudz rezolūciju projektiem jāiziet cauri, lai Tallinā kaut kas nesajuktu.

31.05.1989. Pirmā tikšanās Maskavā ar Krievijas demokrātu grupu, ar ko mūs iepazīstina Jurijs Afansjevs. Andrejs Saharovs klusā, stostīgā balsī liek priekšā kopā ar Gaļinu Starovoitovu sagatavoto nacionālo platformu Kongresam. “PSRS ir pēdējā impērija, kas saglabājusies no aizvēstures,” runā Saharovs. “PSRS ir nevis tautu draudzības, bet smagu nacionālo pretrunu sabiedrība. Arī Krievijai jābūt tādai pašai republikai kā pārējām, turklāt tai jāizpērk savi smagie grēki ar atvainošanos visām apspiestajām PSRS tautām.”

  • Piebilde. Viņš izstāstīja mums šo domu, bet kad viņš runāja kongresā, viņam atslēdza mikrofonu Gorbačovs. Ģenerāļiem aurojot un kliedzot.

18.11.1989. Krustmātes ieraksts. Skatāmies ar Nadīni 18.novembra programmu. Šogad tas atļauts kā svinama diena. Manifestācija Daugavmalā Rīgā. Kriškalnos virs sovhoza kantora uzvelk sarkanbaltsarkno karogu. Man tur aizbraukt par grūtu. Brālis ar sievu gan brauca uz Rīgu. Pa radio dzirdu, ka Dainim šovakar Austrālijā būs uzstāšanās pie Austrālijas latviešiem, bet rīt sarunas Austrālijas parlamentā un ar premjerministru. Rakstu vēstules.

1990.gada 17.marta LTF priekšvēlēšanu manifestācija Daugavmalā

18.11.1989. Daiņa ieraksts. Uzstājos Sidnejas latviešu centrā, pilnā zālē. 18.novembra akts un viena kreklā jāsvīst. Tuvu 30 grādiem vai pat vairāk, pats vasaras vidus. Milzīgs tautiešu atbalsts katram teiktajam vārdam. Lielajā zālē kāds pustūkstotis latviešu un austrāļu žurnālisti.

Bet Rīgā Daugavmalā ceram šodien uz līdz šim lielāko tautas manifestāciju. Kas notiek Latvijā, interesē ne tikai latviešiem vien. Man katru dienu vairākas nogurdinošas intervijas vietējai prese, līdz aizdomīgie izjautātāji notic, ka mēs savu brīvību izcīnīsim.

No Austrālijas dabas līdz šim neko neesmu redzējis un laikam neredzēšu arī. To aizstāj brīnišķīgi cilvēki, ko satieku arī 18.novembra aktā. Pienāk mēbeļnieks un Jaundienvidvelsas universitātes pasniedzējs Jānis Muižnieks un uzdāvina skaistu grāmatu – savu atmiņu stāstu „Putnu ceļš” ar autogrāfu. Kad būs vairāk vaļas, palasi, varbūt noderēs, viņš saka un stāsta, ka vēl cer ieraudzīt dzimteni, un ja tas nenotiks tik ātri, kā gribētos, tad mana runa viņam to atnesusi iztēlē.

  • Piebilde: "Es šo grāmatu atvēru pēc 30 gadiem un apstājos pie rindkopas: “ir 1944. gada nakts no 5. uz 6. oktobri un es, būdams latviešu bumbvedēju nakts eskadriļas pilots, paceļos gaisā no Salaspils lidlauka, lai atvadītos no Staburaga.” Vēl viņš piebilst: “Tagad tā visa vairs nav, to ir iznīcinājis ienaidnieks.” Kad es to izlasīju, sapratu, ka viņa stāsts kļūs par manu stāstu manā un Askolda Saulīša filmā “Dziesmuvara”."

04.05.1990. Daiņa ieraksts.

  • Piebilde: "Man lielākie svētki ir 4. maijs, jo tie ir mūsu rokām, mūsu paaudzes radīti svētki."

Pēc balsojuma par neatkarību dzeram šampānieti Vecpilsētas ielā. Līdzi atnāk gruzīnu tautfrontieši. Viņu līderis Zviads Gamsahurdija aizkustinājumā raud, mūs apsveic. Tad pieliecas pie manis un jautā:

„Kas bija tie, kas bija pret?” Nu interfronte, komunisti, čekisti, ar vienu vārdu sakot, mūsu bruņotā opozīcija. „Pie mums,” saka Gamsahurdija, „tādi dzīvi no parlamenta ārā neizietu.”

Mājās dienas notikumus man pašam ar tādu kā skatu no malas attin vēlā TV “Panorāma”. Ko tad esam paveikuši? Tikai nobalsojām, bet Maskavas vara, Maskavas armija, Maskavas militārās rūpnīcas un padomju tauta vēl tepat. Un tomēr, manījies ir vairāk, nekā varam iedomāties. Mainījusies mūsu iekšējā pārliecība. Tas ir vissvarīgākais.

1991.gada septembris. Ar Latrvijas diplomātisko pasi 0001 Eiropas padomes sēdē

18.11.2000. Labs iegansts sākt ierakstus jaunā dienasgrāmatā. 16.novembrī ierunāju valsts svētku eseju Jēkabpils radio 1. Šodien tā atkārtota trīs reizes. Arhibīskaps Vanags atsacījies vadīt svētku dievkalpojumu Domā, protestēdams pret stāvokli valstī. Pret ko gan jāprotestē brīvas valsts lielākajos, turklāt grūti atgūtos valsts svētkos? Pret pašu brīvību vai pret nodokļiem baznīcas saimnieciskajai darbībai? Nav īstā reize demaršam.

11.11.2007. Skatāmies “Rīgas sargu” pirmizrādi Kongresu namā. Saviļņojošs latviešu liktenis. Pirms filmas kopā ar bērniem uzliekam vainadziņu Brāļu kapos visīstākajam Rīgas sargam – Pekša onkulim.

18.11.2007. Uzvelku mastā karogu. Kurinu pirti. Nomazgāju auto. Svētku koncertu braucu klausīties uz Cēsīm, kur spēlē Liepājas simfoniskais orķestris. Cik laimīgi cilvēki tie mūziķi, saka mamma, viņi visi ir iekšā tajā skaistumā. Pēc atgriešanās atkorķējam šampānieti un ejam pirtī. Pieminam vakardienu [mammai dzimšanas diena 17. novembrī], jo šis ir viņas pirmais 18.novembris bez tēta.

18.11.2009. Zeme piesātinās ar slapjumu, bet tas dod cerības uz auglīgu, sulotu pavasari. Radio arhīvā noklausāmies Klīdzēja „Ugusnbkuri pie Daugavas” un Marisa Vētras stāstu par bermontiādi. Spēlmaņu nakts balvai balsojam par Jaunā Rīgas teātra “Vectēvu” un Vili Daudziņu.

11.11.2015. Lāčplēša dienā Rīgas pilī saņemu Atzinības krustu. Atceros Petera stāstu par Arvīdu Griguli, kurš uz kādu tikšanos ar lasītājiem ieradies, apkāries ar visiem sarkanajiem ordeņiem, bet kad Ojārs Vācietis piezīmējis, - nu gan tu izskaties pēc suņu izstādes dalībnieka, žaketi novilcis un teicis – tie svārki par smagiem...

No Kurzemes hercogistes laikiem nākušais Atzinības krusts gan ir skaists un neliekas smags.

Vakarā Akuratera muzejā klausos Imanta Zemzara dziesmu ciklu par Daugavu.

11.18.2015 Aizejam uz armijas parādi un radu saietā atzīmējam manu valsta apbalvojumu. Vakarā mājā izgrābju no plīts pelnus un klausos Virzas “Nameiša” radioiestudējumu. Tad tiešraidi no svētkiem Rīgā, kur runā visu Baltijas valstu prezidenti. Mūsu kaķi omulīgi guļ.

Latvju himna no Rīgas patiešām skan cēli un sparīgi. Nu ko kāds mums var padarīt pēc tā, ko esam pārdzīvojuši un izdzīvojuši!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti