Bērnības sākums Baibai bija laimīgs, arī pirmās klases skolā pagāja mierīgi, un meitenei skolā patika. Tad pārējie bērni sāka saprast, ka viņa nav gluži tāda pati kā pārējie. Baibai ir grūtības sarunāties, jo viņa rausta valodu.
"Šobrīd tas nav tik izteikti, bet bērnībā, līdz 18 gadiem, tas bija ļoti, ļoti izteikti. Kad man palika 18 gadi, sapratu, ka ir līdzekļi, kā es varu atslābināt savu balsi ne tajos labākajos veidos. Tā bija kāda glāzīte vai stiprākas nervu zāles. Tas bija tas, kā es mēģināju ar to cīnīties," stāstīja Baiba.
Līdz 18 gadu vecumam jauniete savas emocijas apspieda ar ēdiena palīdzību, tas viņai kļuva kā mierinājums, jo draugu, kas atbalstītu vai uzmundrinātu, nebija. Ēšana viņai radīja laimes sajūtu. Diemžēl tas tikai pastiprināja izsmiešanu.
"Pārējie mani nesaprata. Kas man likās dīvaini, labi, bērni ir bērni, bet pat skolotāji nesaprata to un ļāva bērniem apsmiet mani," atzina Baiba.
Šobrīd viņa saviem klasesbiedriem ir piedevusi, bet skolotājus izprast joprojām nespēj. Pedagogu vidū bija arī tādi, kas stundās uzdoto ļāva Baibai atstāstīt privāti. Tomēr daudzi, pat redzot, ka meiteni klaji apsmej, tāpat lika runāt visas klases priekšā.
Saviem vecākiem Baiba neatklāja problēmas patieso apmēru, viņai bija kauns. Bija reizes, kad Baiba stundas vienkārši neapmeklēja, attaisnojoties ar dažādām saslimšanām. Tāpat bieži vien jauniete meloja, ka uzdoto nav iemācījusies, vienkārši tāpēc, lai atkal nebūtu jāizjūt kauns un apsmiešana, runājot klasesbiedru priekšā.
"Vecāki mēģināja man palīdzēt, viņi veda mani pilnīgi visur, gan pie logopēdiem, gan visādiem terapeitiem, visur, bet nelīdzēja nekas," stāstīja Baiba.
Arī pieaugušā vecumā Baiba meklējusi palīdzību, dodoties pie logopēdiem un pildot viņu uzdotos runas vingrinājumus, taču bez lieliem panākumiem. Vienīgais periods, kad valodas raustīšanu izdevies samazināt, bija laiks, kad Baiba dzīvoja Dānijā. Tur viņa izgāja speciālu programmu, kas radīja uzlabojumus. Atgriežoties atpakaļ Latvijā, viņa uzsāka strādāt par sekretāri, taču valodas raustīšana atgriezās no jauna. Baibai valodas raustīšana ir iedzimta, un risinājumu ārsti Latvijā tai nerod.
"Es nejūtu, ka varu reāli saņemt palīdzību šeit," viņa atzina.
Visu savu dzīvi Baiba rūpīgi izvēlas tādus vārdus, ko var pateikt, tāpēc ļoti daudzi cilvēki viņai apkārt pat nezina, ka šāda problēma pastāv.
"Ja es zinu, ka nevaru kaut ko pateikt, nerunāju vai pasaku to, ko varu pateikt. Tas man traucē dzīvot, jo man gribas komunicēt un pateikt to, ko es domāju, nevis to, ko varu," stāstīja Baiba.
Skolas laikos gūtās traumas lēnām sadzīst, taču rodas jaunas. Baiba jūtas apspiesta darba tirgū, jo viņai ir ārkārtīgi ierobežotas iespējas, kur meklēt darbu. Runas traucējumu dēļ darba devēji viņu nevēlas ņemt darbā.
Papildu uztraukums valodas raustīšanu saasina. Baibai nav nekādu garīgas atpalicības pazīmju, taču tas neliedz cilvēkiem uzdot ar to saistītus jautājumus un veidot pieņēmumus.
"Emocionālā puse ir tāda, ka man liekas, ka es nejūtos saprasta. Es saprotu, ka es esmu atšķirīga, bet nejūtos tā, ka tā būtu jābūt.
Man liekas, ka cilvēkiem būtu jāsaprot, nevis jāskatās šķībi un jāsmejas, kad es nevaru kaut ko pateikt. Man vienkārši gribas justies tā kā pārējiem," atzina Baiba.
Baiba sapņo par iespēju runāt bez valodas raustīšanas, par brīdi, kad viņa pati sevi spēs mīlēt un pieņemt. Tāpat viņas sapnis ir atrast tādu darbu, ko viņa ne tikai var, bet arī vēlas darīt. Vienlaikus Baiba uzsver, ka nevēlas sūdzēties, jo zina, ka ir cilvēki ar smagākām saslimšanām, ka ir cilvēki, kas nerunā vispār.
"Man ir paveicies, ka man ir ģimene un draugi, kas atbalsta mani un saprot, bet bieži ir tā, ka pati atsakos no palīdzības depresijas dēļ. Nav jau viss tik slikti, bet gribu, lai cilvēki saprot, ka mēs, kas raustām valodu, neesam nekādi dīvaiņi " skaidroja Baiba.
"Dzīvei nav melnraksta" stāsti
