REPORTĀŽA: Airu laivās uz Roņu salu!

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Kolkasrags – Kolkas bāka – Roņu sala – Roja – divu dienu airēšana atklātā jūrā lieliskā kompānijā izklausījās pēc laba plāna vasarīgai nedēļas nogalei. Roņu sala Rīgas jūras līcī no Kurzemes krastiem atrodas aptuveni 40 kilometru attālumā, un nebija dzirdēts, ka pēdējo 10 gadu laikā kāds no piedzīvojumu meklētājiem būtu mēģinājis sasniegt latviešiem sentimentālas jūtas raisošo ar aci nesaskatāmo zemes pleķīti.

Piektdienas vakarā īsi pirms pusnakts ierodamies Kolkasragā un blakus teltīm pludmalē sagulst arī astoņas laivas – septiņas jūrai piemērotas vienvietīgas smailes, kā arī viena divvietīga laiva. Norunājam Latvijas krastu atstāt ap desmitiem no rīta un dodamies gulēt. No rīta skatāmies uz kaitotāju, kurš neveiksmīgi mēģina atrast vēju un pēc pusstundas ir spiests doties krastā un salocīt pūķi. Jūra ir mierīga, un laika prognozes ir lieliskas, jo vairāki interneta laika prognožu moduļi vēsta, ka lietainās un vējainās nedēļas noslēdzošās dienas Rīgas jūras līcī būs mierīgas ar lēnu rietumu lēnu pavēju Roņu salas virzienā un vēl mazāku ziemeļaustrumu vēja plūsmu nākamajā dienā virzienā no Roņu salas Rojas virzienā. Arī viļņu prognozes iepriecina, un datorsimulācijas piedāvā saulainas dienas ar labu redzamību, atrodoties pārdesmit kilometrus no krasta.

Edgara Purviņa fotogalerija

Divas no trim automašīnām nogādājam Rojā, kur svētdienas novakarē plānojam finišēt pēc 90 kilometru ceļojuma atklātā jūrā. Laivu mantu nodalījumos saliekam pārtiku, dzeramo ūdeni, apģērbu, teltis, guļammaisus un citas nepieciešamās lietas divu dienu ceļojumam laivā. Grupas vadītājs Jānis Balodis sazinās ar Krasta apsardzes dienestu, lai informētu par mūsu mērķiem, iedod otro rāciju aizmugures piesedzējam Gatim, un pirms vienpadsmitiem dodamies ceļā. Mūsu grupā trīs meitenes un seši puiši.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Pirmais mērķis ir piecu sešu kilometru netālā Kolkas bāka, kura celta uz Latvijas vienīgās jūras salas. Kaiju apdzīvoto 19.gadsimtā būvēto mākslīgo salu jūras sēkļa galā sasniedzām pēc stundas. Tālāk airēšanas kursu mainījām Roņu salas virzienā, sastopoties ar ziņkārīgiem roņiem un šķērsojot kuģu ceļu, pa kuru komerckravas sasniedz Rīgas ostu. Jūra bija tik mierīga, ka nebija ne mazāko problēmu atpūtas brīžos apēst līdzpaņemtās sviestmaizes, padzerties vai fotografēt neierasto ainavu, kas stiepās kilometriem tālu.

Ja pirms kāpšanas laivā varēja satraukties par jūras slimību, tad airējot austrumu virzienā no Kolkas bākas, prātus nodarbināja dullā Daukas cienīgs jautājums – cik ilgi būs redzams izzūdošais krasts un apciemotā bāka? Gaidījām mirkli, kad, skatoties uz visām debespusēm, nebūs redzama zeme, taču Roņu sala aiz horizonta parādījās ātrāk, nekā aiz muguras pazuda Slīteres sili. Tā kā vairākas stundas vienlaikus bija redzami abi krasti, tad redzamība saulainajā dienā sniedzās tālāk par 20 kilometriem.

Gata Ozoliņa fotogalerija

Turpinām kustēties ar vidējo ātrumu 6,3 km/h, turpceļa otrai pusei bija nepieciešamas vairāk nekā trīs stundas, kuru laikā sala optiski tuvojās mazāk, nekā gribētos. Kartē noskatītā pludmale salas ziemeļos bija mūsu grupas mērķis, kuru pēc noairētiem 42 kilometriem sasniedzām nepilnās astoņās stundās, no kurām viena bija atvēlēta atpūtai, bet pārējais airēšanai.

Pelde, telšu nometnes iekārtošana, neliela maltīte bija pirmās darāmās lietas, pirms devāmies piecus kilometrus garās un trīs kilometru platās salas apskatē. Tobrīd neviens neiedomājās, ka pēc septiņiem vakarā sāktās nepilnu trīs stundu ilgās pastaigas laikā tiks noieti 10 kilometri.

Sestdienas vakarā uz salas ar pusotru simtu patstāvīgo iedzīvotāju manāma rosība – pa celiņiem vizinās velotūristi, kādā pagalmā briest ballīte, pa asfaltētajiem celiņiem dažādos virzienos intensīvi pārvietojas elektromobīlis. Vietējā veikala skatlogs vēsta, ka pircēji gaidīti līdz plkst.19, taču durvis ir vaļā arī piecas minūtes pirms plkst.21. Latvijas viesi nekautrējas palielināt nelielā iepirkšanās centra apgrozījumu, nopērkot pa saldējumam un pierunājot pārdevēju uz mirkli atvērt vietējo pasta nodaļu, lai varētu nosūtīt pastkartīti uz mājām. Igaunijā pat uz 11,9 kvadrātkilometru lielas salas nav problēmu norēķināties ar bankas karti vai atrast bezvada internetu.

Lindas Lejas fotogalerija

Salas augstākajā punktā atrodas bāka, ko it kā projektējis franču būvinženieris Gustavs Eifelis. Zinot, ka 40 metrus augstā bāka izgatavota Francija, tuvplānā pat šķiet ticami, ka to projektējis slavenais arhitekts, jo arī Parīzes simbols Sēnas krastā stāv uz četrām kājām un tāpat ir izgatavots no metāla. Roņu salas bāka tapa desmitgadi agrāk, un 11 jūras jūdžu attālumā 65 metrus virs jūras līmeņa redzamais gaismeklis sāka darboties 1877.gadā. Bākas apskates laikā pie pie mums uz kvadricikla piebrauc abu dzimumu policistu pāris un neatteica grupas foto bākas fonā.

Salas otrs ievērojamākais apskates objekts ir 1644.gadā no burinieka vraka kokmateriāliem uzceltā baznīca. Cieši tai blakus 1912.gadā uzcelta mūra baznīca, taču Latvijas ūdenstūristu apmeklējuma laikā izskatās, ka jaunā, 20.gadsimta celtne nav cieņā, jo sestdienas vakarā koka baznīcā sadegtas simtiem svecītes un mācītājs izvērš mums mazsaprotamus rituālus. Tuvējie kapakmeņi liecina par bākas uzrauga nozīmīgumu pirms vairākiem gadu simteņiem, kad salu apdzīvoja pārsimts zviedri un daži igauņi.

Jāņa Saulīša fotogalerija

Atceļā uz naktsmītni redzam ne tikai vecu automašīnu ar Latvijas reģistrācijas numuriem, bet arī vēlreiz sastopam vietējos policistus, kas, uzzinājuši par mūsu telšu pilsētiņu salas ziemeļos, tagad ar kvadriciklu aizšķērso ceļu un vairākkārtīgi lūdzas, lai nekurinām ugunskuru, nepiemirstot piebilst, ka nakšņošana ārpus kempinga nav atļauta. Vienojamies, ka desmitos no rīta pametīsim salu, un atgriežamies apmetnē, kur mūs ugunskura vietā sagaida no čiekuriem izveidots uzraksts “NO FIRE”.

No rīta policistu veidotais čiekuru uzraksts pārtop sirdsformā. Uz līdzpaņemtajiem degļiem pagatavojam brokastis, dzeram tēju un pošamies ceļā.

Salas rietumu pusi redzējām, airējoties tai klāt. Ekspedīcijas otro dienu sākam ar austrumu puses apskati, kur netrūka klusu pludmaļu, kurās piestāt citās ciemošanās reizēs. Roņu salā reģistrēts Igaunijas vēja ātruma rekords 47 m/s, tāpēc osta izvietota dienvidu pusē, kur piestājam pēc stundas airējuma gar salas krastu. Prāmju līnija uz Pērnavu darbojas vasaras mēnešos, pārējā laikā tiek lietots blakus ostai esošais lidlauks un aviosatiksme.

Roņu salas ainiņas (foto: lsm.lv)

Atpakaļceļš ir ātrāks (7,1 km/h), jo 48 kilometrus līdz Rojai noairējam tajās pašās nepilnās astoņās stundās. Kuģa ceļa šķērsošanu atzīmējam ar pauzi, kurā Jānis un Sandra sadomā izkāpt no laivas un nedaudz nopeldēties. Pārējie nespējam iebilst ekskluzīvai peldei ar jūras dibenu 40 metru dziļumā. Kad vēlu sāktā darbadiena tuvojas noslēgumam, ar airi rokās sasniedzam Roju, kura dzīvo kinofestivāla “RojaL” noskaņās. Atliek nobildēties pie vēl viena franciska objekta, kura tapšanā roku pielicis mūsu grupas Jānis Saulītis, un aizvadītais jūras ceļojums Kolka – Roņu sala – Roja, ir noslēdzies. Arī pulksteņa rādītais dienas ilgums atgriezies zem 17 stundām, un saule jūlija otrajā pusē vairs nelec pirms pieciem un neriet pēc desmitiem, kā tas nupat vēl bija Igaunijas salā.

 

Ieskats Roņu salas apceļošanas vēsturē

Maldīgs ir priekšstats, ka piecus kilometrus garā un trīs kilometrus platā sala ir neapdzīvota vai to igauņi atņemuši Latvijai. Vēstures hronikas liecina, ka Otrā pasaules kara laikā salu pameta tās pamatiedzīvotāji zviedri, kuri savulaik dzīvoja pēc Kurzemes bīskapijas un Vidzemes guberņas likumiem. 1919.gadā 11,9 kvadrātkilometru lielās salas iedzīvotājiem bija jāizvēlas - Igaunija vai Latvija, kuras sastāvā turpmāk iekļauties. Protams, salenieki labprāt izvēlētos Zviedriju, taču priekšroku deva Igaunijai, jo arī uz citām kaimiņvalsts salām dzīvoja viņu tautieši. Dzirdēts, ka vietējie iedzīvotāji uzklausījuši abu pušu solījumus un saklausījuši Latvijas iebildes pret roņu medībām. Interesanti, ka salas nosaukums radies no zviedru vārda “Runö”, kas saistāms ar senajām skandināvu rakstu zīmēm – rūnām, nevis jūras iemītniekiem, kuru lielākais ienaidnieks joprojām ir cilvēks.

Pēckara gados salas iedzīvotāju skaits no divām ģimenēm palielinājās līdz diviem simtiem, taču septiņdesmitajos gados saruka līdz pussimtam. Pēc Igaunijas neatkarīgas atgūšanas pamatiedzīvotāju skaits palielinājies līdz simtam, taču vasaras tūrisma sezonā, kad darbojas prāmju līnija no Pērnavas, cilvēku skaits uz salas būtiski pieaug. Pa reizei Roņu salu apciemo jahtas no Rīgas, Rojas, Lielupes vai kādām citām Latvijas ostām.

Ūdenstūristi Roņu salu apmeklē krietni retāk. Pērnvasar pieredzējušu airētāju grupa no Igaunijas veikuši maršrutu Sāremā sala – Kolkasrags – Roņu sala – Sāremā sala. Šogad vasaras sākumā Latvijas airētāju grupa no ziemeļu puses apairēja Igaunijas lielāko salu Sāremā, kuras dienvidu pusi apceļoja pērnvasar, abas reizes ekspedīciju sākot un noslēdzot Latvijā.

Roņu sala kā ceļojuma galamērķis pēdējo reizi Latvijas dēkaiņiem bija 2006.gada jūnijā, kad trīs laivas to sasniedza maršrutā Salacgrīva – Roņu sala – Roja. Tas bija gads, kurā Roņu salu uz ledusgabala apciemoja lācis no Latvijas. 2011.gadā sekoja nesekmīgs mēģinājums salu sasniegt ziemā uz slēpēm. Pētera Apiņa idejai sekojošais piecu slēpotāju piedzīvojums sākās Kuivižos un aprāvās pie nešķērsojamiem kuģu ceļiem par spīti tam, ka 1994.gadā tēvs un dēls Dailis O. un Ikars D. salu sasnieguši uz slēpēm, 135 kilometru ekspedīciju sākot no Vitrupes. Divatā laivās Roņu sasniegta arī 2005.gadā.

Mazināt riskus jūras šķērsošanā var ar glābēju un atbalsta komandas klātbūtni. 2009.gada augustā medijos plaši izskanēja ziņa par četriem jauniešiem, kuri ar pašdarinātu plostu no Kolkas raga airējās uz Roņu salu. Viņus pavadīja kuteris ar glābējiem un ārstu, taču vismaz turpceļā neizdevās uzvilkt līdzpaņemto buru un cerēto sešu stundu vietā brauciena ilgums dubultojās, un salas mērs Āre Santers jauniešus uz 400 volejbola bumbām sagaidīja vien pēc 13 stundām teju pusnaktī. Gata Mūrnieka un viņa līdzgaitnieku ideja par bumbām ņemta no filmas “Cast away” jeb Pamestais, kur salas vienīgā iemītnieka sarunu biedrs bija volejbola bumba.

Piecus gadus vēlāk peldēšanas treneris un glābējs Gustavs Zālītis nepilnās 13 stundās (12:45) veica 38 kilometru vēsturisku peldējumu Kolka-Roņu sala par spīti tam, ka pirms gada laikapstākļu dēļ savu peldējumu nepabeidza triatlonists Ingus Siliņš. Abus sportistus pavadīja glābēju vienība. Savulaik pretējā virzienā trīsreiz šo ceļu mērojuši Igaunijas peldētāji.

Arī nosacīti tuvā Kolkas bāka nereti kļuvusi par tūrisma objektu, taču vienmēr jāatceras, ka tā savulaik bijusi ne tikai gaismas nesēja, bet arī atgādinājums par tuvumā esošo lielāko kuģu kapsētu Rīgas jūras līcī. Traģiski gadījumi Kolkasraga tuvumā bijuši ne tikai kaitotāju vidū, bet arī ūdenstūristu aprindās, tāpēc vienmēr jābūt piesardzīgiem, dodoties jūrā, kur mazākā kļūda var kļūt liktenīga. Raksta autors aicina kritiski izvērtēt savas spējas pirms došanās atklātā jūrā. Nule aizvadītās ekspedīcijas veiksmes atslēga slēpās airēšanai atbilstošos laikapstākļos, grupas dalībnieku pieredzē citos braucienos un sagatavošanās procesā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti