Tomēr piektdien Krievijas parlamenta apakšpalātas deputāti sapulcējās, nostrādāja gandrīz pilnu darba dienu un pieņēma virkni likumprojektu, kuru vidū viens ir pieminēšanas vērts, lai gan ir šķietami otršķirīgs. Uzreiz trijos lasījumos parlamentārieši atbalstīja dokumentu, kas paredz karadarbības veterāna statusu robežsargiem, kuri "atvairījuši bruņotu iebrukumu Krievijas teritorijā speciālās militārās operācijas laikā".

Lūk, šiem vārdiem "atvairījuši bruņotu iebrukumu Krievijas teritorijā speciālās militārās operācijas laikā" patiešām ir vērts pievērst uzmanību.

Nekādi fakti, kas ļautu runāt par iebrukumu, likumā nav minēti, un nav arī vajadzības, likums nav virspavēlniecības informatīvais ziņojums. Būtība ir informatīvajos ziņojumos, kas tika saņemti no Krievijas un Ukrainas robežas dienās pirms tā dēvētās speciālās operācijas sākuma. Īpaši pameklēju tīmeklī un atradu tikai valsts aģentūras TASS īsu ziņu par it kā notikušu Krievijas robežpunkta "apšaudi" Kurskas apgabalā, kas bija datēta ar 24. februāra rītu, kad Krievijas karavīri jau bija šķērsojuši Ukrainas robežu un bija sācies iebrukums, tikai nevis Krievijas teritorijā, bet otrādi. Bija vēl kāds ziņojums par to, ka apšaudīts Rostovas apgabala rajons, kas robežojas ar Ukrainu, bet tik nepārliecinošs, ka tas drīz vien pazuda.   

Pilnīgi iespējams, ka no atvaļinājuma atsaukto deputātu pieņemtais likumprojekts nav domāts praktiskai izmantošanai, bet nākamajām vēstures mācību grāmatām, kuras, un tas ir tikpat iespējams, jau raksta īpaši apmācīti cilvēki un kuras drīz nonāks uz skolas soliem.

Nav svarīgi, ka "iebrukums" nav apstiprināts ar faktiem. Likumā tā ir teikts, tātad ir bijis. Tātad varonīgie robežsargi varonīgi šo "iebrukumu" atvairījuši.

Skolēni par tādiem smalkumiem neaizdomājas, bet pieaugušie onkuļi un tantes noticēs visam, par ko viņiem pastāstīs no televīzijas ekrāna, tāpat kā jau tic visam, ko no šī televīzijas ekrāna stāsta.

Tāds paņēmiens – attaisnot agresiju ar "iebrukuma atvairīšanu" – ir izdomāts jau sen. Ja nu vienīgi tajos senajos laikos tikai ar pieminēšanu likumā neaprobežojās. Uzbrukums radiostacijai Gleivicā, kas nacistiem kalpoja par ieganstu uzbrukumam Polijai, ir vēsturisks fakts, tāpat kā pierobežas ciemata Mainilas apšaude Karēlijas zemesšaurumā, kas kļuva par formālu attaisnojumu padomju iebrukumam Somijā. Fakts, protams, ir arī tas, ka radiostacijai neuzbruka poļi, bet Mainilu neapšaudīja somi, bet tomēr toreiz tika sniegti vismaz kaut kādi dokumentāli pierādījumi, kas tikai vēlāk tika atzīti par safabricētiem.   

Vēl vairāk – gan vienā, gan otrā gadījumā starp provokāciju un iebrukumu bija arī apmaiņa ar draudīgiem diplomātiskiem vēstījumiem, vēstnieku izsaukšana, notas un ultimāti, kas arī atstājuši savas pēdas vēsturē. Tagad, iznāk, arī pēc tā nav vajadzības. Maskavā ir ne tikai pārliecināti, ka vēsturi raksta uzvarētāji. Te joprojām nešaubās, kurš būs uzvarētājs šajā karā. Un kara iemeslu skaidrojums nākotnes skolēniem (un ne tikai skolēniem) jau ir gatavs.

Protams, ka deputāti tika steidzami sasaukti Maskavā ne tikai tā dēļ. Likumprojekts, tēlaini izsakoties, vienkārši gulēja plauktā, kāpēc nepieņemt, ja reiz sapulcējušies. Principiālais ir kas cits. Vācijas nacisti un padomju komunisti centās vismaz šķietami ievērot civilizētajā pasaulē pieņemtos likumus un tradīcijas. Tagadējiem Maskavas Kremļa iemītniekiem visas šīs kategorijas vienkārši neeksistē. Tas nav nekas jauns, bet to ir vērts ņemt vērā.