Latvijā politiskajā un ierēdniecības līmenī jau vairāku gadu garumā kā viens no mērķiem bērnu un ģimenes politikas jomā tiek izvirzīts jautājums par bērnu skaita samazināšanu bērnunamos un ģimeniskas vides nodrošināšanu ikvienam bērnam, kas kādu iemeslu dēļ šķirts no savas bioloģiskās ģimenes. Mērķa sasniegšanai ne tikai valsts līmenī izstrādātas dažādas koncepcijas, bet arī īstenotas dažādas politiskas iniciatīvas. Neskatoties uz to, iepriekšējos gados progresa faktiski nebija – tas gan iekšēji administratīvo un attiecīgi emocionālo attieksmes barjeru dēļ, gan ārējā idejas virzītāja trūkuma dēļ.
Centrālā idejas virzītāja trūkums nereti ir “nokāvis” patiešām labas idejas, kas dzimušas publiskās pārvaldes un politikas gaiteņos – idejas dzimst, taču, saprotot, ka īstenošana prasa laiku, resursus un papildu zināšanas, degsme par to īstenošanu zūd.
Domāju, ka šī ir tā būtiskākā atšķirība, kādēļ 2021.gadā varēsim runāt par Latviju kā valsti bez bērnunamiem. Jo zem idejas ir parakstījušies virkne organizāciju – gan privātā, gan publiskā sektora. Piemēram, privātā akcija un iniciatīva, kas ievērojami “iekustinājusi” pārmaiņas procesu institucionālā ziņā un sabiedrības domas paradigmā, ir 2017.gada labdarības maratons “Dod pieci”. Tā rezultātā ir ievērojami palielinājusies uzņemošo ģimeņu aktivitāte. Tomēr tā arī ir tikai pārmaiņu redzamā daļa, jo darbs un reformas turpinās.
Labdarības maratona rezultātā ar labdarības fonda “Ziedot.lv” atbalstu izveidota atbalsta programma uzņemošajām ģimenēm “Plecs”, kura vēl bez tiešā atbalsta sniegšanas uzņemošajām ģimenēm arī aktīvi iesaistījusies bērnu un ģimenes politikas veidošanā (risinājumi, argumentācija, starptautiskā pieredze utt.), jo bez izmaiņām normatīvajā regulējumā un institūciju darbībā un vērtību orientācijā, mērķis “2021” nav sasniedzams. Kopējas sadarbības ar Labklājības ministriju rezultātā izstrādātais regulējums paredz ar šā gada 1. jūliju Latvijā ieviest jaunu bērnu ārpusģimenes aprūpes modeli (specializētās audžuģimenes) un izveidot ārpusģimenes aprūpes atbalsta centrus.
Diemžēl jebkuras pārmaiņas sākotnēji nepatīk nevienam, arī šajā gadījumā publiskajā telpā nereti izskan bažas par iecerētā modeļa darbību un atbilstību problēmjautājumu risināšanai. Tādēļ
visām atbildīgajām institūcijām un lēmuma pieņēmējiem ir būtiski saprast, ka atbalsta centriem uzticēta īpaša misija, proti, to darbība vērsta uz ģimenes-audžuģimenes un specializētās audžuģimenes attīstības plānošanu, kompetenču attīstību un apmācību, pašizdegšanas risku novēršanu u.tml., nodrošinot, ka ģimenes ilgtermiņā spēj veiksmīgi veikt audžuģimenes funkcijas.
Ar 2019. gada janvāri atbalsta centru funkcijās ietilps arī adoptētāju apmācība, kā arī psihosociālā atbalsta nodrošināšana visām uzņemošajām ģimenēm un tajās ievietotajiem bērniem – tie ir fundamentāli priekšnosacījumi, lai ievērojami samazinātu bērnu skaitu bērnunamos.
Ņemot vērā, ka šādu centru darbība Latvijā iepriekš nav tikusi īstenota, ir saprotami daudzie jautājumi un bažas par to, kā centri iekļausies esošajā bērnu tiesību un bāriņtiesu darba, kā arī sociālā darba jomā. Vai tiem uzticētās funkcijas atvieglos darbu bāriņtiesām, sniegs atbalstu sociālajiem dienestiem darbā ar ģimenēm un, pirmām kārtām, vai sniegs tik ļoti nepieciešamo un gaidīto atbalstu uzņemošajām ģimenēm? Esmu vairāk nekā pārliecināta, ka jā.
Nenoliedzot, ka pastāv šaubas un bažas, taču tādas ir vienmēr, kad tiek uzsākts kas jauns; tāpat nenoliedzama ir arī vēlme institūcijām pašsaglabāties. Tāpat neziņa par to, kā šī reforma īstenosies, kā notiks sadarbība starp jomas speciālistiem un institūcijām, ...bet vai tāpēc ir pamats atlikt reformas ieviešanu un centru darbības uzsākšanu? Kad valsts līmenī runājam par to, ka vēl vajadzīgs laiks, ka reforma nav pietiekami izdiskutēta, ir jāatceras – Latvijā joprojām ir ap 1000 bērnu, kas aug bērnunamos un gaida savu uzņemošo ģimeni.
Šo bērnu un uzņemošo ģimeņu dēļ ir svarīgi, lai atbalsta centri pēc iespējas ātrāk uzsāk darbu visā Latvijā. Otrkārt, nenoliedzami ir svarīgi turpināt darbu pie tiem jaunās sistēmas ieviešanas jautājumiem, kas palikuši neskaidri. Tāpēc Labklājības ministrijai pēc noteikumu spēkā stāšanās ir būtiski īstenot centru metodisko vadību, lai sniegtu vienotu izpratni visiem – gan pašiem centriem, gan to sadarbības institūcijām – pašvaldības iestādēm (bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem). Jo ir skaidrs, pārmaiņas pēc būtības ir iespējamas tikai tad, ja visi iesaistītie strādā vienota mērķa labā un nevis pret to. Un mēs, "Plecs", esam par mērķa sasniegšanu un esam gatavi darīt visu, lai tas tiktu īstenots.
