Aplausi ir svarīga sociālā zīme ikvienā kultūrā, taču uzdrošinos apgalvot, ka Latvija apsteidz lielāko daļu citu vietu tādā ziņā, ka šai vienkāršajai aktivitātei ir piešķilta dažkārt apstulbinoša sarežģītība un etiķetes kods. Nepareizi aplausi ir dziļi netaktiska rīcība, un šķiet, ka lielāko daļu aplausu uzskata par nepareiziem.
Nesen es biju futbola čempionātā bērniem, jaunākiem par 9 gadiem. Bija lieliski redzēt, ka bērni cenšas, cik dukas. Un kā beigās, nostādot bērnus apbalvošanai, pareizi norādīja kāds no treneriem: “Jebkura no šīm komandām būtu labāk nospēlējusi pret Andoru, nekā mūsu valstsvienība nospēlēja pirms pāris dienām.”
Man tas likās asprātīgi, un es skaļi iesmējos. Nevienam no pārējiem vecākiem un ģimenes locekļiem skatītāju rindās tas tik smieklīgi nelikās. Tāpēc mani smiekli vēl joprojām grandēja, kad spēlētāji pa vienam devās uz priekšu sarokoties ar rīkotājiem un saņemt medaļas, sākot ar komandu, kas palika pēdējā.
Kaut kas nebija, kā vajag. Man vajadzēja pāris sekundes, lai saprastu, kas: neviens neaplaudēja. Tāpēc es sāku aplaudēt, jo domāju, ka aplaudēt zaudētājiem ir tikpat svarīgi, kā aplaudēt uzvarētājiem. Palēnām pievienojās arī pārējie, un sāka skanēt pieklājīgi aplausi. Taču, kad ceturtā un piektā komanda bija panākusi priekšā, aplausi sāka noklust, un brīdī, kad medaļas saņēma uzvarētāji, aplaudēju vairs tikai es un burtiski saujiņa citu. Bet ir visai iespējams, ka ceremonija varētu būt pagājusi pilnīgā klusumā.
Vēl viens labs piemērs āķīgajam Latvijas aplausu fenomenam bija koncerts, kuru es apmeklēju Liepājas brīnišķīgajā “Lielā dzintara” koncertzālē. Man vajadzēja iedomāties, ka programma, kurā mijās džeza un klasiskās mūzikas mākslinieki, var beigties tikai ar nepatikšanām. Kad klasiskie mūziķi spēlēja klasisko mūziku, viss bija kārtībā. Visi plaudēja tikai pa starpām. Viss bija kārtībā, kad džezisti spēlēja džezu. Visi aplaudēja pēc katra solo. Taču kad sākās mistrojums…
varat tikai iedomāties apjukumu, klasiskās mūzikas piekritēju nicīgos skatus, kad džeza fani aplaudēja mežraga treļļiem, kā arī džeza fanu nievājošās izteiksmes, kad paipuisīgie klasiskās mūzikas piekritēji nespēja novērtēt tikko notikušu, lielisku improvizāciju.
Līdzīga bet ne tāda pati situācija gadījās lieliskās Gvatemalas dziesminieces Gabijas Moreno koncertā. Bez šaubām, visiem koncertzālē (šoreiz Cēsīs) koncerts patika, un es to uzskatu par vienu no labākajiem, ko esmu dzirdējis. Taču nevarēja nejust, ka Gabijai bija smagi jānopūlas, lai pūlis atslābinātos un Baltijas rezervētības vietā izrādītu drusciņ latīņamerikāniskas ekspresivitātes. Aicinājumam uzdejot ejās atsaucās kādi trīs pārīši, visnotaļ patraucējot pārējos koncerta apmeklētājus, kuriem likās, ka nu viņiem tiek bojāts skats. Koncertam beidzoties, atskanēja milzīgi aplausi. Tie sākās spontāni un nekoordinēti, gluži kā visur citur sastopami aplausi, taču pāris sekunžu laikā tie pārvērtās tajā aplausu veidā, kas Latvijā šķietami pauž vēl lielāku atzinību, taču kurš man vienmēr šķitis diezgan satraucošs: ritmisks, militārs klap-klap-klap-klap, kas vienlaikus ir gan apbalvojums, gan prasība. Ja kāds mēģina turpināt aplausus “brīvā formā”, tie nepalīdz kopējam labumam un kļūst nesvarīgi. Tas tā vien uzprasās uz aizkaitinātiem skatieniem, it kā savas gribas nepakļaušana lielākajai gribai un neaplaudēšana vienā ritmā ar citiem padarītu tevi par sociāli aizdomīgu, mīkstrocīgu anarhistu vai - un tas dziesmotajā zemē ir vēl sliktāk - cilvēku ar sliktu ritma izjūtu.
No otras rokas, tas ir, puses -
ir viena Latvijā sastopama aplausu forma, kas man iepatikusies. Tie ir aplausi, kurus no pasažieriem saņem lidmašīnas pilots, kad viņam izdodas piezemēties, neiznīcinot šasiju.
Pirmoreiz, kad to dzirdēju, atzīšos, es nodomāju ko šausmīgi nievājošu, apmēram, “Ak, šie austrumeiropieši, kuri nepazīst komerciālos lidojumus!” Taču tagad Latvijā visi ir lidojuši vairāk par mani, un viņi turpina to darīt. Tagad es pievienojos, un domāju nevis “Ha, ha, tas ir postmoderns joks, jo katram zināms, ka lidošana statistiski ir drošāka par citiem ceļošanas veidiem”, bet gan “Kas to lai zina? Varbūt mēs tikko izsprukām no nāves. Tas ir pelnījis vienu ātru aplausu kārtu.”
Ir kāda slavena dzenbudisma mīkla, kas vaicā, kāda skaņa atskan, plaudējot ar vienu roku. Tas ir šķietami mīklains un domas stimulējošs jautājums, taču patiesībā ļoti viegli izskaidojams, ja šī roka pieder kādam Latvijas iedzīvotājam.
Sēriju "Latvijas kolorīts" veidojuši Latvijas Sabiedrisko mediju portāla angļu versijas autori Maiks Koljers un Lauris Veips.
