Lāsma par vardarbību ģimenē: Man bija kauns. Es, meitene no labas ģimenes, biju iestigusi tādā zampā

Lāsma ir 46 gadus veca studente ceļā uz savu pirmo augstāko izglītību. Šobrīd viņa ir jaunas dzīves ceļa sākumā. Viņa ir bijusi divreiz precējusies, abās laulībās saskaroties ar fizisku un morālu vardarbību. Ar šo atklāto stāstu viņa vēlas dalīties pieredzē, "lai kāda lasītāja, iespējams, saskatītu sevi starp mana stāsta rindām un spētu rast spēku sevi nepakļaut ilgstošai vardarbībai attiecībās". Sava stāsta ievadā viņa iepazīstināja ar savu ceļu uz jaunu dzīvi.

Laulības sākumā vīrs valdījās, dzīvojām pie maniem vecākiem, piepilsētā, praktiski laukos. Bet tad, ar manas ģimenes palīdzību iekārtojies darbā bankas apsardzē, viņam, vienkāršam puisim no laukiem, kurš izaudzis pieticīgos materiālos apstākļos, regulāri ģimenē saskaroties ar vecāku alkohola  problēmām, atvērās mazpilsētas vilinājums – deviņdesmito gadu saldā uzdzīve.

Atceros ziemas naktis, kad lielu vēderu, vēlāk ar mazu zīdainīti uz rokām stāvu pie loga, šosejas laternu dzeltenīgajā gaismā krīt milzīgas sniega pārslas, un gaidu pārnākam vīru, kurš aizkavējies darbā, dažkārt līdz rītam. Tās sajūtas... Man ir 21 gads, esmu māte, bērnība ir beigusies, gar logu nočāpo lielais suns apsnigušu kažoku, jūtos tik vientuļi, jo mazais cilvēks nespēj vēl tev palīdzēt tikt galā ar sāpēm, aiz sienas ir vecāki, kuriem tu kaunies stāstīt par to, ko jūti. Nekad neesmu spējusi līdz galam uzticēties mammai, iespējams, kopš tā brīža, kad viņa izlasīja manas pusaudžu laika dienasgrāmatas un nievājoši izteicās par maniem literārajiem centieniem publicēties, virzoties žurnālistikas virzienā.

90. gados mazpilsētās radās visādas uzdzīves vietas, krogi, krodziņi, spēļu zāles. Vīrs visu brīvo laiku pavadīja ārpus mājas, un jau toreiz, kas atklājās daudz vēlāk, viņa dzīvē bija ienākušas daudzas citas sievietes, daudz alkohola un uzdzīves.

Otro, tiešo fizisko agresiju, kura gan beidzās ar neko un atkal palika bez rīcības sekām no manas puses, piedzīvoju kādā naktī, kad vīrs atgriezās no kārtējās aizkavēšanās darbā. Viņš bija noskaities par to, ka neguļu, bet sagaidu viņu ar jautājumiem, man uz rokām bija meita, un tā mēs kādu laiku riņķojām ap bērnu redeļu gultiņu; sitiena nebija, bet toreiz pirmo reizi sajutos tieši apdraudēta. Un atkal jau trauksmes signāls līdz galam manā galvā nenostrādāja…

Vīrs, nespēdams īsti rast kontaktu ar manu mammu, aizveda mani uz saviem laukiem, aizveda, jo es pat neiedomājos, ka varētu nesekot savam vīram. Sākumā dzīvojām kopā ar viņa vecākiem alkoholiķiem un vīra jaunāko māsu. Bet pēc gada visi bija prom – vecāki saņēma mantojumā vectēva māju citā Latvijas pusē, māsa vienkārši aizgāja dzīvē.

Atkāpei – viņa mamma bija ļoti brīnišķīgs cilvēks, ja vien nebūtu savu dzīvi, skaistumu nodzērusi līdzi savam vīram. Man joprojām žēl, ka vīramāte aizgāja mūžībā alkohola plostā, nesasniedzot pat 50 gadu vecumu. Vīratēvs, nespēdams dzīvot viens un zaudējot morālo un fizisko upuri, pēc gadiem trim izdarīja pašnāvību.

Dzīve vīra dzimtajās mājās nebija viegla, vīrs uzsāka darbu lauksaimniecības SIA, atnesa mājās algu, pēc tam to atkal atprasīja atpakaļ. Es joprojām nestrādāju, jo nebija jau kur. Vīrs bija skops, mēs staigājām humpaliņos, un ļoti spilgti atceros tādu kā bērna prieku, kad vīrs Lietuvas tirgū nopirka man īstu ziemas jaku un džinsas, meitai arī jaku un ausainīti. Pagājuši 20 gadi, bet es joprojām atceros tā apģērba krāsu, audumu, fasonu. 10 gadus ilgušajā laulībā šīs es atceros kā vienīgās jaunās izejamās drēbes. Gan jau bija vēl kāds apģērba gabals, bet šo pirkumu atceros tik spilgti.

Nedēļas nogalēs kā norma bija iedzeršanas, lietoja visi. Es nevaru teikt, ka es nu noteikti nē. Un šeit jau sākas mana pieredze, piedzīvojot fizisku un morālu vardarbību. Pirmās reizes pa muti dabūju – pati esot dzērusi. Tādas vienkāršas sadzīves situācijas: ne īstā uzkoda, desa – sekoja pagrūšana, smaga pļauka. Vienā brīdī es sapratu, ka nevaru dzert alkoholu līdz, nespēju pieskatīt bērnu, jutu vainas apziņu, ka, iespējams, esmu slikta māte, sieva. Un tieši tajā brīdī agresija kļuva biežāka, stiprāka, jo, ja biju skaidrā, es sāku pamanīt, ka vīru interesē citas sievietes, visas pēc kārtas. Un tad vīrs kļuva agresīvs, nievājošs arī skaidrā prātā.

Man ir rēta virs labās uzacs, todien viņam šķita, ka kūpinātā gaļa, no kuras biju pagatavojusi vakariņas, smird un nav sagrieztas vajadzīgā  biezuma šķēlēs. Izlamājis manus vecākus, kuri atsūtījuši smirdīgu gaļu ciemakukulim, tad mani, vīrs grūda mani pret virtuves plauktu, bija ļoti daudz asiņu, vienīgais, ko atceros pēc tam, ka vīrs lika ātri sakopties, lai meita neieskrietu mājā un neredzētu notiekošo. Patiesībā viņa nekad neredzēja notiekošo detaļās, viņš bija gudrs agresors.

Es atceros asins garšu mutē, atceros kirzas darba zābaku zoles, un pēc tam kustējās zobi... Atceros aukstumu malkas šķūnītī, kurā vadīju naktis pēc izsprukšanas no sišanas. Bija reizes, kad klausījos nakts skaņās, vai nebrauc mašīna sētā, gatavojoties atkal nakts scenārijam – dusmas par atdzisušām vakariņām, par nenomazgātu krūzi... Viņš sita gudri, zobus nākamajā dzīvē  es gan dabūju ielikt, bet nekādu lūzumu, atklātu zilumu man nebija, varbūt viņš zināja, kur sist, jo bija strādājis apsardzē. Un nekad neaiztika meitu, bērnam nebija jācieš, viņš mācēja būt labs tēvs un pat pozitīvs tēls ārpus mājas, darbā, sabiedrībā.

Ir divas epizodes, kuras atceroties, man sāp vairāk sirds nekā viņa fiziskā agresija. Mums bija divi vācu aitu suņi, viena kuce nomira šķūnītī aukstumā dzemdībās, jo vīrs neļāva vest viņu iekšā mājās dzemdēt, par vetārsta palīdzību nevarēja būt ne runas – maksāt tādu naudu ārstam par suni? Otru kuci, kuru vairs nevarēja nekādi paglābt no ēdes, pati pašrocīgi aizvedu kaimiņam, lai likvidē, nespēju skatīties, kā suns mokās, pat naudas iemidzināšanai vīrs nebūtu devis, un man nebija naudas, par ko sunīti izārstēt. Es visus šos gadus jūtu ļoti lielus sirdsapziņas pārmetumus par to. Bet es neko toreiz nevarēju izdarīt, pilnīgi neko.

Manī mijās standarta kauna sajūta ar vainas apziņu.

Kauns par to, ka es – meitene no normālas, labas ģimenes – biju iestigusi tādā zampā.

Vainas apziņa par to, ka es tomēr esmu slikta sieva, māte, slikts cilvēks…  Šādā standartā es dzīvoju vēl ilgus gadus. Bet beidzot, beidzot trauksmes signāls bija ieskanējies manā galvā...

Turpinājums sekos...

KONTEKSTS:

Sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!” šogad pievērsīsies vardarbībai ģimenē – sarežģītam un daudzslāņainam tematam, runājot gan par emocionālo, fizisko, finansiālo un cita veida vardarbību ģimenes locekļu starpā, gan par sekām un rīcības scenārijiem, lai dotu iespēju sākt dzīvi no jauna. Labdarības maratons “Dod pieci!” notiks no 17. līdz 23. decembrim.

Maratona laikā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti Ziedot.lv ātrās reaģēšanas jeb krīzes fondam, sniedzot finansiālu atbalstu galvenokārt sievietēm un bērniem, kas grib izrauties no apburtā loka – aiziet no vardarbīgām attiecībām –, bet nespēj to izdarīt atbalsta trūkuma dēļ.

Dažādas organizācijas, krīžu centri, speciālisti Latvijā piedāvā palīdzības iespējas vardarbības upuriem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt