Pirmo reizi viņš man iesita pirms kāzām. Lāsmas stāsts par vardarbību ģimenē

Iepazīsimies – Lāsma, 46 gadi, studente, pilna laika bakalaura studiju programma kādā no Latvijas universitātēm, budžets, sociālā joma. Ceļš uz manu pirmo augstāko izglītību. Esmu divreiz precējusies, abās laulībās saskaroties ar fizisku un morālu vardarbību. Divas dažādas pieredzes, skarbas, bet atšķirīgas. Vēlos dalīties pieredzē, lai kāda lasītāja, iespējams, saskatītu sevi starp mana stāsta rindām un spētu rast spēku sevi nepakļaut ilgstošai vardarbībai attiecībās.

Pašlaik man ir pārejas posms, lai sakārtotu turpmāko sadzīvi, dzīvoju studentu kopmītnēs, jo esmu aizgājusi no sava otrā vīra. Sakarā ar Covid situāciju valstī, kavējas mana noīrētā dzīvokļa iekārtošana, man ir ietaupījumi, bet tramvajā braucu par zaķi, lai ietaupītu vēl. 

Esmu no pietiekami situētas dzīves nonākusi nulles pozīcijā, lai celtos, darītu, sasniegtu un pierādītu, ka dzīvi jebkurā vecumā var uzsākt un turpināt.

Mans stāsts sākas saulainajā padomju laika bērnībā, biju pastarīte, diezgan izlutināts, lolots bērns. Tagad to sauktu par pāraprūpi. Materiālais nodrošinājums un pilnīga nesagatavotība patstāvīgajai dzīvei. Man bija sapnis par vidusskolu, par Latvijas Universitātes žurnālistikas fakultāti, alku pēc pasaules telpas plašuma, pēc izglītības, varbūt arī mazliet pēc Rīgas bruģa, lielpilsētas burzmas, man, lauku bērnam, tā bija cita pasaule.

Šķiet, atšķīros no citiem bērniem, vismaz ar nepaklausību noteikti, vecākiem vajadzēja apsvērt iespēju uzbūvēt man tādu pašu būceni kā Astridas Lindgrēnas Emīlam, un no manis ātrāk būtu “cilvēks iznācis”. Tas tāds sarkasms, protams, bērni būceņos labāki nekļūst. Un es jau nebiju slikta, tikai mazliet savādāka, dadžu pilniem blondiem matiem, kurus mamma vienkārši nogrieza nost, kad pienāca pirmā skolas diena. Šis ir mans pirmais bērna aizvainojums uz mammu, kad viņa izvēlējās nevis matus izķemmēt un pīt, bet, atvieglojot sev dzīvi, ņemt šķēres. Man sāpēja mazā bērna sirds, jo klasē gandrīz visām meitenēm bija bizes.

Vēl ir daži bērna prātā iespiedušies aizvainojumi, kad banānu iedeva tikai mazajam brāļa puikam, kad mamma izlasīja manu dienasgrāmatu; bet kas gan bija šie daži nieki pret to, ko dzīve bija vēl priekšā sagatavojusi. Dumpīgums mani ir pavadījis visu mūžu, tomēr ir bijuši gadi, kad esmu bijusi salauzta, bezspēcīga un pilnīgi bez savas gribas.

Sapņi par studijām, jauniem apvāršņiem tika iemesti tālākajā stūrī, kad jau 16 gadu vecumā satiku savu pirmo vīru. Tā nebija pirmā mīlestība, savu nepiepildīto pirmo jau biju izslimojusi vidusskolas desmitajā klasē; nezinu, kādā veidā es to panācu, bet mamma, pakļaujoties manam spiedienam, izņēma dokumentus no vidusskolas, jo  savā pusaudzes maksimālismā nevēlējos turpināt mācības vienā skolā ar savu pirmo puisi. Nākamajā mācību iestādē (no kuras mani atskaitīja par sabiedrisko normu neievērošanu, iekšējo kārtības noteikumu pārkāpumiem) iepazinos ar savu nākamo pirmo vīru. 

Māte, netikdama galā ar meitas “spilgto” raksturu, bija priecīga mani izprecināt jau 19 gadu vecumā, sarīkojot deviņdesmitajiem gadiem grandiozas lauku kāzas. Sapņus par studijām nomainīja ilūzijas par ģimeni, savstarpēju cieņu, atbalstu, cerībām.

Ļoti miglaini atceros, bet pirmo reizi viņš man iesita pirms kāzām, situācija ar mopēdu uz lauku ceļa – mēs esam netālu no viņa vecāku mājām Zemgalē, mopēds pēkšņi noslāpa, nebija iedarbināms, viņš sapsihojās, neatceros kā, bet trāpīja man pa vēderu, paralēli spārdot mopēdu. Bet es nesapratu, ka jāpagriežas un jāaiziet, es biju pusaudze, šķietami iemīlējusies, un tas neatkārtojās tuvākajā laikā, vismaz līdz kāzām noteikti ne. No šīs konkrētās situācijas neizsecināju neko, nesapratu, kas mani uz priekšu gaida nākotnē…

Turpinājums sekos.

KONTEKSTS:

Sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!” šogad pievērsīsies vardarbībai ģimenē – sarežģītam un daudzslāņainam tematam, runājot gan par emocionālo, fizisko, finansiālo un cita veida vardarbību ģimenes locekļu starpā, gan par sekām un rīcības scenārijiem, lai dotu iespēju sākt dzīvi no jauna. Labdarības maratons “Dod pieci!” notiks no 17. līdz 23. decembrim.

Maratona laikā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti Ziedot.lv ātrās reaģēšanas jeb krīzes fondam, sniedzot finansiālu atbalstu galvenokārt sievietēm un bērniem, kas grib izrauties no apburtā loka – aiziet no vardarbīgām attiecībām –, bet nespēj to izdarīt atbalsta trūkuma dēļ.

Dažādas organizācijas, krīžu centri, speciālisti Latvijā piedāvā palīdzības iespējas vardarbības upuriem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt