Tā, piemēram, varam aplūkot visu to, ar ko patlaban nodarbojas politiķi mūsu valsts Saeimā. Nacionālā apvienība (NA) aktīvi apvieno runas ar darbiem, ļoti bieži tāpēc, ka darbi šķiet neloģiski un viss, kas atliek, ir par tiem runāt. NA piestrādā pie demogrāfiskiem jautājumiem, bet ilgu laiku šajā kontekstā runāja par sievietes reproduktīvo tiesību ierobežošanu, kas Eiropā tomēr ir sen atrunāts jautājums. Šo to nākamā gada valsts budžetā nacionāļiem izdevās izsist, bet runas tomēr bijušas plašākas par darbiem.
Savukārt jomas, kurās runas ir bijušas pat daudz augstākā līmenī par darbiem, nav ar uguni jāmeklē. Piemēram, NA politiķi par to, kāpēc būtu jāpārtrauc uzturēšanās atļauju tirgošana, ir runājuši daudz un dikti, taču pēc visas runāšanas ir grūti teiktajā atrast jebkādu motivāciju, izņemot vienkāršu ksenofobiju: nepatīk mums ārzemnieki un viss. Var jau bilst, kā to ir darījis NA vecbiedrs Gaidis Bērziņš, ka svarīgāk ir atbalstīt jaunas latviešu ģimenes, lai tās var tikt pie mājvietām, bet tikpat labi varētu arī bilst, ka svarīgāk ir pacelt skolotāju algas vai nodrošināt stingrāku kontroli uz valsts robežas. Abos gadījumos, tāpat, kā tas ir ar jaunām ģimenēm, ar uzturēšanās atļaujām tam tomēr nav nekāda sakara. Tajā jomā, kurā darbojas uzturēšanās atļauju saņēmēji, jaunas ģimenes tāpat diez vai darbotos.
Jaunākais piemērs ir mūsu tieslietu ministrs. Tiesa, jebkura partija var ar šķību aci raudzīties uz politiķi, kurš šķiet lūkojamies uz citām, nevis attiecīgās partijas kamanām, taču arī šajā gadījumā ir vērts padomāt, vai tas tiešām ir bijis galvenais iemesls, kāpēc koalīcijas partija pati no savas gribas ir nolēmusi atbrīvoties no viena no diviem ministriem, kādi tai vispār šajā sasaukumā ir bijuši. Tā vien šķiet, ka NA sev kārtējo reizi ir iešāvusi kājā, jo tāpat, kā tas ir ar uzturēšanās atļaujām, trumpis tagad ir citu partiju un cilvēku rokās. Pirmajā gadījumā runa ir par Valsts prezidentu, kurš tā arī nav neko teicis par minētā likuma turpmāko nākotni un diez vai tā darīs, pirms Saeima rīt balsos par nākamā gada budžetu. Pēc tam šķiet stipri ticams, ka viņš likumu atgriezīs parlamentā, jo doma, ka nu šīs atļaujas varēs vienkārši pirkt par pliku naudu, diez kas nav. Ja likumu atvērs atkal, diez vai politiķi to bīdīs vēl stingrākā virzienā, ja vēl ņemam vērā to, ka kvotu sistēma tomēr veido pietiekami konkrētu augsni korupcijai. Kā vakar raidījumā „Skats no malas" teica kolēģis Čepurovs, būs tie, kuri būs gatavi samaksāt kukuli, lai iegūtu tiesības, valsts budžetā iemaksāt savus 50 tūkstošus. Savukārt tieslietu ministra gadījumā premjerministrs Valdis Dombrovskis ir teicis, ka lēmumu par to viņš varētu pieņemt kaut kad pēc pāris nedēļām.
Tā teikt, turieties pie ratiem, biedri kolēģi, pašūpojieties vējā, un ļausim sabiedrībai vēl kādu brīdi padomāt par to, vai tiešām partijai atteikties pašai no sava ministra liecina par īpašu politisku briedumu.
Vēl jo vairāk, ja ir ļoti skaidrs, ka Bordāns nav bijis pats sliktākais no pašreizējās valdības ministriem, lai nerunātu par visiem ministriem, kādi mums vispār kopš valsts neatkarības atjaunošanas ir bijuši.
Jāatzīst, runu kategorijā ir jādomā arī par pašu Valsts prezidentu. Viņam ar darbiem īpaši nav jānodarbojas, mūsu prezidentam lielākoties ir tādas reprezentatīvas funkcijas. Un te nu reizēm Andris Bērziņš šķiet iekuļamies visnotaļ nopietnās auzās. Jau par folkloru ir kļuvis viņa verbālais uzbrukums žurnālistiem, kuri fotografēja prezidentu ar dēlu pirmajā skolas dienā. Taču nopietnākas ir atsevišķas pārdomas, kādas Valsts prezidents ir paudis dažādos pārdomu brīžos. Tā, piemēram, Valsts prezidents nesen viesojās Krāslavā, lai piedalītos grāmatu svētkos, un tur no viņa izskanēja šāda doma: „Uzskatu, ka arī Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā ir nevajadzīga naudas tērēšana. Neviens man nav spējis pateikt kaut ko loģisku un reālu, kāda jēga no tās būs Latvijai."
Te nu jāsaka, ka acīmredzot Valsts prezidentam ir steigšus jāmeklē jauni padomdevēji, ja neviens viņam nav pateicis, ka rotējošās prezidentūras uzņemšana ES dalībvalstīm ir automātisks process un tas ir no katras atsevišķās valsts atkarīgs, kā tā šo iespēju izmanto. Patlaban ES prezidējošā valsts ir kaimiņvalsts Lietuva, tā to ir aktīvi izmantojusi, lai veicinātu plašāku ES tā dēvētās Austrumu partnerattiecību programmas attīstību, tajā skaitā ir iespējams, ka jau šomēnes ES parakstīs asociācijas līgumu ar Ukrainu. Prezidentūra dalībvalstij ļauj sevi prezentēt, piesaistīt uzmanību un, kas nav mazsvarīgi, pierādīt, ka tā ir nopietna ES dalībvalsts, bet arī, ka tā ir interesanta ES iedzīvotājiem, i tūristiem, i arī uzņēmējiem un investoriem. Ko tad īsti Valsts prezidents piedāvā? No prezidentūras atteikties? Tas būtu bezprecedenta gadījums, un diez vai Briselē kāds par to īpaši priecātos.
(Tiesa, ir arī jomas, kurās Valsts prezidents un mūsu politiskā iekārta vispār varētu runāt krietni vairāk. It īpaši tas ir sakāms par cilvēka tiesībām tajos gadījumos, kad mūsu valsts veido attiecības ar citām valstīm.
Varam būt droši, ka brīdī, kad Uzbekistānas prezidents/diktators Karimovs viesojās pie mums, neviens pat ar pušplēstu vārdu neminēja to, ka starptautiskā cilvēka tiesību organizācija "Human Rights Watch" attiecībā uz cilvēka tiesībām Uzbekistānā ir lietojusi vārdu „drausmīgs" (atrocious). Protams, ne jau mūsu valsts viena cilvēka tiesības izmet pa logu tad, kad ir kārtojamas citas lietas; arī amerikāņi ar diktatoru it kā draudzējas tāpēc, ka viņš viedi ir sniedzis atbalstu ASV avantūrai Afganistānā, taču tas nesamazina faktu, ka šī klusēšana uzbeku tautai nenozīmē neko labu. Piedevām, šajā konkrētajā gadījumā ietekmīgais žurnāls "The Economist" varēja rakstīt, ka ar oficiālas vizītes akceptu Rīga Karimovu ir rehabilitējusi laikā, kad varbūt rehabilitācija nav bijusi īpaši vēlama.)
Savukārt, ja par darbiem bez pietiekamas runāšanas. Te ir jāaplūko tas, par ko šodien ievadrakstā raksta "Dienas Bizness", proti, valdības nepārtrauktā urķēšanās nodokļu jomā. Te pacelsim šo, te „pilnveidosim" šo te, kur vēl varam atrast kaut ko, kas vēl nav aplikts ar nodokli? Protams, nodokļi veido jebkuras valsts ienākumu bāzi, ar nodokļu maksātāju naudu tiek finansētas skolas, slimnīcas, bruņotie spēki un viss pārējais, kas valstī ir nepieciešams. Taču paaugstināt mikrouzņēmumu nodokli no 9 līdz pat 15%? Vai tiešām ir bijusi nopietna saruna par to, ko tas nozīmēs attiecīgā nodokļa maksātājiem arī tad, ja acīmredzot pietiekami bieži to maksā tādi, kuriem patiesībā tas nepienāktos (lieli un turīgi uzņēmumi, kas dibina mazītiņas nodaļiņas, lai vienā jomā varētu maksāt zemākus nodokļus). Akcīzes nodoklis uz cigaretēm? Kontrabanda ir liela problēma, kas ir analizējis, cik daudz lielāka tā kļūs pēc tam? Nodoklis uz subsidētiem energoresursiem? Kur ir analīze par to, ko tas nozīmēs patērētāju cenām?
Varbūt attiecīgajās ministrijās ierēdņi to vien dara, kā kalkulē un aprēķina un modelē, bet kaut kā nav dzirdēts.
Un te ir vēl būtiskāka lieta – liela ķimerēšanās ap nodokļiem gada pēdējos mēnešos nozīmē, ka uzņēmējiem ir grūti spriest par savu darbību nākamajā gadā. Mūsu valstī nodokļus mēdz mainīt aptuveni tikpat bieži kā zeķes vai apakšbikses, un par prognozējamu vidi to nenosaukt. Diemžēl.
