Jānis Buholcs: Tas, ko vienmēr esat gribējuši zināt par sociālajiem tīkliem

Norādes uz sociālajiem medijiem ir sastopamas visapkārt. Ziņu portāli aicina padot tālāk savus rakstus, aicinājumi sekot ir redzami ne tikai tīmekļa vietnēs, bet arī drukātos materiālos un iestāžu skatlogos, #tēmturi vārdus vai frāzes izceļ arī ārpusinterneta formātos. Viss saprotami — komunicētāji cenšas piesaistīt auditoriju. Turpretī izpratne par tīkloto vidi, kurā indivīdi un organizācijas līdzdarbojas, gan parāda dažus pārpratumus. Šajā rakstā norādīšu uz problemātiskiem aspektiem žurnālistikā, kas attiecas gan uz sociālo mediju formu, gan saturu.

Kas īsti ir sociālie tīkli?

Publiskajā telpā bieži vien ir dzirdams jēdziens “sociālie tīkli”. To dzirdot, daudzi nospriež — tas ir par feisbuku un tviteri. Tomēr jēdziena lietojums šādā nozīmē jauc komunikācijas rīku ar komunikācijas procesu.

Jēdziens “sociālais tīkls” ir pastāvējis ilgi pirms mūsdienu tīmekļa izveides — nemaz nerunājot par tādu kompāniju kā “Facebook” un “Twitter” nodibināšanu. Primāri šis jēdziens attiecas uz indivīdu jebkāda veida pazīšanos un mijiedarbību, ko var atainot kā tīklu: mezglpunkti ir darbojošās personas, un savienojumi starp tiem ataino viņu starpā esošās attiecības. Tādējādi sociālais tīkls ir ikvienai sabiedriskai būtnei neatkarīgi no tā, vai būtne lieto internetu vai ne.

Par vienu no sociālo tīklu idejas priekšgājējiem tiek uzskatīts vācu sociologs Georgs Zimmels (1858–1918). Piemēram, 1908.gadā izdotās viņa grāmatas “Soziologie” nodaļa “Die Kreuzung sozialer Kreise” (“Sociālo loku krustpunkti”) skaidro, kā sociālās grupas mijiedarbojas kompleksā struktūrā, kurā indivīds var piederēt dažādiem sociālajiem lokiem, un, jo daudzveidīgākas piederības, jo lielākas ir iespējas. Lai gan Zimmels tīkla terminu pats nelietoja, idejiski viņš ir starp pirmajiem pētniekiem, kas aprakstījuši sabiedrības pamatā esošās starppersonu saišu formācijas un piedāvāja skaidrojumus, kā dažādās struktūras ietekmē to dalībnieku attiecības.

Savukārt pagājušā gadsimta 30.gados psihiatrs un sociologs Džeikobs Moreno veidoja pirmās sociogrammas jeb starppersonu savienojumu vizuālos atveidojumus. Šī pieeja viņam palīdzēja pētīt un aprakstīt indivīdu ietekmi citam uz citu. Nākamajos gadu desmitos sociālo tīklu analīze tika aizvien vairāk formalizēta, tai skaitā tika izstrādātas matemātiskas metodes tīklu raksturošanai.

Sociālo tīklu teorētiskā perspektīvai pašlaik ir daudzveidīgas pētnieciskas tradīcijas, un šī perspektīva mūsdienās tiek izmantota dažādās nozarēs, lai analizētu sociālas grupas kā kopumu. Pieeja citstarp spēj skaidrot grupas dalībnieku rīcību ar faktoriem, kas izriet ne tikai no viņu individuālā raksturojuma, bet arī attiecībām ar citiem un pozīcijas konkrētajā tīklā. Lielisku pārskatu par tīkliem sniedz Alberta Lāslo Barabāši grāmata “Network Science”.

Kāpēc “Facebook” nav sociālais tīkls?

“Facebook”, “Twitter”, “Draugiem.lv” un citas vietnes ir veidotas, par pamatu ņemot šo pašu klasisko socioloģijas ideju par sociālajiem tīkliem. Tās lietotājiem ļauj veidot, uzturēt un attīstīt savus sociālos tīklus tiešsaistē. Tādējādi šis ir vēl viens attiecīgās teorētiskās idejas praktiskais lietojums.

Taču “Facebook” un citas vietnes nav un nevar būt sociālais tīkls. Tīklus veido lietotāji. Tos nav iespējams veidot programmētājiem, kas izstrādā komunikācijas rīkus.

“Facebook” un tamlīdzīgie risinājumi ir sociālo tīklu vietnes vai platformas. Tās tikai nodrošina infrastruktūru, kur tīklus lietotāji var veidot. Bez lietotājiem tajās nebūtu neviena tīkla. Ar lietotājiem tur savukārt ir neskaitāms daudzums sociālo tīklu.

Sociālo tīklu vietnes var saukt arī par sociālajiem medijiem, ja tā ir ērtāk. Sociālie mediji gan ir krietni plašāka mediju grupa, kurā bez sociālo tīklu vietnēm ietilpst arī blogi, Vikipēdija un citas pēc līdzīga principa rediģējamas vietnes, tiešsaistes forumi un citi mediju veidi, kas balstīti uz lietotāju radītu saturu. Visas sociālo tīklu vietnes ir sociālie mediji, bet ne visi sociālie mediji ir sociālo tīklu vietnes.

Sociālo mediju pamata atšķirība no tradicionālajiem medijiem ir tā, ka tajos komunikācijas kanāla izstrāde un uzturēšana ir nošķirta no satura veidošanas. Tas ir — infrastruktūru uztur vienas darbojošās personas, bet saturu rada un uz šī satura pamata savā starpā mijiedarbojas citas. Ziņu portālā, televīzijas vai radio pārraidē un avīzē bez redaktora ziņas izteikties netiek neviens. Tur redakcija atbilstoši formātam kontrolē arī savu satura izplatīšanas kanālu. Turpretī sociālajos medijos tehnoloģiskā risinājuma īpašnieki lielākoties nenosaka, ko un kā tur publicēs lietotāji. Viņiem galvenais, lai vispār kaut ko publicē.

Arī pasaules vadošie sociālo mediju pētnieki (tai skaitā Zizi Papaharisi, Deina Boida, Nikole Elisone) savās zinātniskajās publikācijās lieto jēdzienu “social network sites” vai “social networking sites”. Ir skaidrs, ka vairums sociālo mediju lietotāju pētījumus nelasa, un viņiem tas arī nav jādara. Taču pamata jēdzienus diemžēl nepārzina arī tādi ļaudis, kas pretendē uz komunikācijas nozaru profesionāļu statusu ar pētniecisku fonu.

Ko dod šāda jēdzienu nošķiršana?

Šī nav tikai valodiska nianse. Pamata problēma ir par to, kā mēs savā ikdienas pieredzē uztveram sociālo tīklu vietnes. Ir atšķirība — vai (1) mēs tās uztveram kā atsevišķas, patstāvīgas sociālās mijiedarbības telpas, kur veidojas būtiski jaunas un tāpēc sabiedriski nozīmīgas darbības, vai arī (2) tajās notiekošo interpretējam kā tikai vienu no izpausmēm tam, kas ir raksturīgs un būtisks cilvēkiem vispār. Citiem vārdiem,

jautājums ir par to, vai mēs atpazīstam sociālajos medijos notiekošo tīklošanos kā pašsaprotami cilvēcisku un arī citās jomās novērojamu aktivitāti, vai arī saskatām tajā kaut ko unikālu un tāpēc īpašas ievērības cienīgu.

Veids, kā daudzu mediju redakcijas izmanto sociālos medijus, rada priekšstatu, ka apzināti vai neapzināti biežāk izvēlēts ir pirmais variants. Piemēram, var sastapt ziņu portālu “ziņas”, kas tiek veidotas tikai no izteikumiem, kuri tiek savākti sociālajos medijos. Latvijas Radio “Tvitera apskats”, par laimi, vairs netiek turpināts, bet “Delfi” joprojām uztur rubriku “Nedēļas loms sociālajos tīklos”.

Nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem tiek atlasīti izteikumi, kas tiek iekļauti ziņās vai apskatos. Šķiet, ka pietiek, ja tas atbilst trīs kritērijiem: izteikumi ir spējuši piesaistīt žurnālista uzmanību (vai nu ar pozīcijas, vai izteiksmes veida spilgtumu), tie iekļaujas tēmā, par kuru žurnālists interesējas (tātad lielāka iespēja iegūt uzmanību ir, atšķirīgi rakstot par ko tādu, par ko diskutē arī citi), un — jā — ziņas vērtību šiem izteikumiem nereti nodrošina vienkārši fakts, ka tie ir publicēti sociālajos medijos.

Mediju darbinieki taču nedodas uz daudzdzīvokļu namu pagalmiem klausīties, ko runā uz soliņiem sasēdušie,

viņi neziņo, par ko ļaudis runā sabiedriskajā transportā vai hipsterīgākajos bāros, pat ja sociālā tīklošanās ir novērojama tur it visur. Laikam taču izteikuma izcelsme — ieraksts sociālo tīklu vietnē — pati par sevi tam piešķir augstāku statusu.

Šīs prakses absurdumu vēl krasāk ilustrē dati par tvitera popularitāti. Atkarībā no tā, kādus statistikas avotus izmantojam, var apgalvot, ka tviteri lieto no padsmit līdz mazāk nekā 30 procentiem interneta lietotāju Latvijā.

Tādējādi tviteris nevar ilustrēt “sabiedrības viedokli”. “Facebook” lietotāju gan ir krietni vairāk, taču pat “Facebook” apskats nespētu īpaši precīzi atainot sabiedrības aktualitātes. Šādās vidēs, tāpat kā interneta komentāros, redzamākie viedokļi ir tie, kuru izteicēji ir visskaļākie, vienā vai otrā virzienā radikālākie un kuriem ir vissvarīgāk izteikties. Šīs iezīmes neraksturo attiecīgo mediju lietotājus kopumā. “Vidējais latvietis” publiskai dzirdamībai tā arī netiek.

Kā žurnālistikā izmantot sociālos medijus?

Reālistiskākie skaidrojumi, kāpēc mediji šādi izmanto sociālo tīklu vietņu saturu, ir gluži pragmatiski. Ir ērti paņemt dažus atšķirīgus tiešsaistē publicētus uzteikumus par kādu tēmu un uztaisīt “ziņu”. Tas prasa krietni mazāk laika un pūļu nekā runāt ar īstiem cilvēkiem.

To, ka pietiekami daudzos gadījumos sociālo mediju ierakstu izmantošana ir vienkārši slinkums un profesionalitātes trūkums, apliecina tādas “ziņas no sociālajiem medijiem”, kurās žurnālists ir atteicies no savu pamata funkciju pildīšanas: skaidrot, analizēt, sniegt kontekstu. Šādas “ziņas” ir vienkārši par to, ka ļaudis tviterī kašķējas, nevis palīdz izprast strīdus tēmu un izvērtēt, kurai no pozīcijām ir lielāks pamats.

Šīs prakses piemērs bija redzams arī saistībā ar LTV Ziņu dienesta stāstu par Treiju ģimeni, kas pamet Latviju. Dažas dienas pēc sižeta demonstrēšanas parādījās raksts, kura ievadā teikts, ka “stāsts burtiski uzspridzināja sociālos tīklus, raisot viedokļu sadursmes”.

Lai nodrāztās klišejas un notrulinātie pārspīlējumi paliek uz autoru sirdsapziņas. Vairāk piesaista tas, ka raksta centrā ir dažu cilvēku izteikumi sociālajos medijos — raksts ir par reakcijām (un raksta otrajā daļā — fona informācija par emigrāciju vispār). Ir labi, ka žurnālisti klausās auditorijā, taču auditorija tā arī paliek neziņā, ko tad žurnālisti tur ir sadzirdējuši un ko sapratuši. Iespējams, tikai iespēju izveidot jaunu materiālu par to, kā, attiecīgās publikas valodā runājot, “tauta cepas”.

Bet var arī citādi. Piemēram, “New York Times” ir sadaļa “Lasītāju centrs”, kas sniedz ieskatu medija darbā un kuras mērķis ir kontakta veidošana starp redakciju un auditoriju. Šeit citstarp tiek publicēti medija skaidrojumi un komentāri par savu darbu. Tas ir ļoti svarīgi situācijās, kurās materiāli izraisa lielu rezonansi — it īpaši, ja tā ir negatīva.

Pērn laikraksts publicēja portretrakstu par kādu amerikāņu nacistu, tādējādi mēģinot rādīt, kas ir šie cilvēki, kuri ir redzami arī publiskajā telpā. Publikācija tika daudz kritizēta, tai skaitā par šķietami maigo attieksmi pret raksta galveno varoni. Redakcija uz to reaģēja un publicēja skaidrojumu par to, kā raksts ir tapis un kādi ir bijuši redakcijas nodomi.

Turklāt tas nebija mēģinājums attaisnoties, bet gan signāls, ka medijs dzird un saprot, ko lasītāji saka.

Viena no svarīgākajām bija pēdējā rindkopa: “Kā vienmēr, mēs vēlamies arī turpmāk uzklausīt savus lasītājus. Lūdzu, izsakiet savas domas komentāru sadaļā. Mēs tās lasīsim.”

Daudzi mediji no šīs pieejas var mācīties ne tikai to, kā auditorijā klausīties, bet arī, ko pēc tam ar to darīt.

Vai sociālajiem medijiem maz ir kāda nozīme?

Šeit uzrakstītais nebūtu jālasa kā apgalvojums, ka žurnālistiem nevajag izmantot sociālos medijus. Gluži otrādi. Sociālajiem medijiem ir liels un aizvien pieaugošs potenciāls būt par informācijas un tālākattīstāmu ideju avotiem; tie noder auditorijas piesaistīšanā un kontakta veidošanā ar publiku.

Jautājums ir tikai par to, kā žurnālisti šo potenciālu izmanto — kādu informāciju tur atlasa un kā izmanto tālāk. Pašlaik izskatās, ka viņi sociālos medijus pārāk bieži izmanto aplamu iemeslu dēļ.

Taisot sociālo mediju apskatus un “ziņas no tvitera”, var radīt iespaidu par rokas turēšanu uz sabiedrības pulsa un modernu iespēju izmantošanu. Taču iznākums lielākoties liecina vai nu par profesionālu apmulsumu, vai nevīžību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti