Digitālās — un līdz ar to arī fiziskās — uzraudzības milzu mērogs pat nav nozīmīgākais indivīda autonomijas apdraudējums. Krietni lielāku draudu nākotnei rada priekšstats, ka esošais attīstības virziens ir nenovēršams un ka ar problemātiskajiem tehnoloģiju aspektiem ir vienkārši jāsamierinās.
Pūlī nenoslēpjamā seja
Londonas policija no šā gada publiskās vietās izmanto novērošanas kameras, kas spēj atpazīt seju. Elementi no sabiedrības pastāvīgās uzraudzības sistēmas, kuru plašā mērogā attīsta Ķīna, sāk parādīties arī rietumvalstīs.
Lielbritānija ir cietusi no terorisma, un tur pēdējos gados pieaudzis arī citu smagu noziegumu skaits. Tas rada nepieciešamību pēc efektīvākiem instrumentiem, lai uzlabotu sabiedrības drošību. Sejas atpazīšanas iekārtas policijas ieskatā ir šādi instrumenti. Līdzīgas tehnoloģijas pašlaik ir arī citu valstu varasiestāžu ekipējumā, bet Londonas varasiestādes ir gājušas soli tālāk nekā daudzi citi. Tur izmantotā sistēma kameru uztvertos cilvēku attēlus ar meklēšanā esošo personu datubāzes saturu salīdzina reālajā laikā, un kārtības sargi var nekavējoties doties personu aizturēt.
Policija apgalvo, ka indivīdu seju attēli, kas neatbilst datubāzē esošajām personām, saglabāti netiks. Turklāt šādas kameras pašlaik tiek darbinātas vien atsevišķās vietās un laikos, un par to klātbūtni liecina arī informatīvie paziņojumi. Tādējādi pašlaik runa tomēr ir par ierobežotu, nevis totālu izsekošanu. Tam vajadzētu mazināt bažas par privātumu.
Taču šai sejas atpazīšanas sistēmai ir visai liels kļūdu procents. Tā nav problēma tikai ar iekārtām, ko izmanto britu policisti. Pērn ASV valdības Nacionālais standartu un tehnoloģiju institūts publiskoja ziņojumu par gandrīz 200 sejas atpazīšanas algoritmiem, kurus izstrādā tuvu pie 100 uzņēmumiem. Organizācija secinājusi, ka akurātums svārstās atkarībā no cilvēka vecuma, dzimuma un rases. Šīs sistēmas vismaz pašreizējā tehnoloģijas attīstības līmenī var veicināt sistēmisku diskrimināciju — ir cilvēku grupas, kuru pārstāvju risks tikt nepamatoti aizturētiem ir krietni augstāks nekā citiem.
Uz šo jaunievedumu var paraudzīties arī kā uz simbolu, kas stāsta par to, kā attīstās varasiestāžu darba pieejas. Iedzīvotāji tiek masveidā uzraudzīti un viņu identitāte pētīta, pat ja viņu rīcība nav devusi pamatu policijas interesei — un tas notiek atklāti, bez noslepenošanas. Lai ienāktu cilvēka dzīvoklī vai arī apskatītu datora vai mobilā telefona saturu, varasiestādēm ir nepieciešams orderis. Cilvēka sejai tādas aizsardzības nav. Taču seja ir viens no galvenajiem indivīda identifikācijas elementiem, un to jau pašlaik var izmantot ne tikai, lai atbloķētu telefonu, bet arī iekļūtu ēkās un izņemtu naudu no bankomāta. Anonimitāte, tai skaitā publiskā anonimitāte, kas ir bijusi viena no lielpilsētas dzīves iezīmēm, kļūst aizvien mazāk iespējama.
Tie, kas šajā nekādu problēmu nesaskata, mēdz izmantot argumentu: ja tu neesi izdarījis neko sliktu, tev nav ko baidīties no pārbaudes. Šis arguments pieņem, ka privātums ir svarīgs vienīgi noziedzniekiem, un visiem pārējiem ir jābūt mierā ar sevis novērošanu. Taču sava tālruņa saturu, bankas konta izrakstus, savu dzīvokli, savus neizdevušos selfijus mēs lielākoties paturam pie sevis ne jau tāpēc, ka būtu pārkāpuši likumu. Tiesības netikt nevajadzīgi reģistrētam, pieskatītam, izsekotam ir neatņemama daļa no indivīda autonomijas.
Jūs esat atpazīts
Tādas komerciālās kompānijas kā “Apple”, “Amazon”, “Facebook” un “Microsoft” sejas atpazīšanas tehnoloģijas ir izstrādājušas jau gadiem, un to ieviešana ir raisījusi ne mazumu bažu un kritikas. “Google” māteskompānijas “Alphabet” vadītājs Sundars Pičai ir aicinājis noteikt sejas atpazīšanas tehnoloģijas moratoriju. Taču nozare šinī jautājumā ne tuvu nav vienprātīga — nevar noliegt, ka tehnoloģijai ir arī milzīgs pozitīvs potenciāls.
Uzņēmums “Clearview AI” ir atļāvies izdarīt to, ko vismaz publiski nav uzdrošinājušies tehnoloģiju milži. Tas izveidojis datubāzi, kurā apkopoti vairāk nekā trīs miljardi cilvēku attēlu. Fotogrāfijas ievāktas no publiski pieejamajiem tiešsaistes resursiem, tai skaitā sociālo tīklu vietnēm. Lietotne ļauj jebkuru attēlu salīdzināt ar datubāzē esošajiem, tādējādi ir iespējams cilvēkus identificēt. Ir visai liela iespēja, ka mana un šī raksta lasītāju seja arī jau ir atrodama “Clearview AI” datubāzē.
Tas, ka lietotne pašlaik nav brīvi pieejama visiem un primāri tiek pārdota likuma sargiem, ir mazs mierinājums. Ko līdzīgu spētu uzbūvēt (vai varbūt jau ir uzbūvējuši) arī citi uzņēmumi. Ja tabu ir lauzts, tehnoloģija kļūs pieejama aizvien plašāk.
Šādas lietotnes ļaunprātīgas izmantošanas riski ir grandiozi. Ikviena cilvēka vārds ir ātri noskaidrojams, un cilvēkiem citam citu vajāt un dažnedažādos veidos sabojāt dzīvi kļūs vieglāk — gan sadzīvē, gan politikā; gan despotiskās valstīs, gan demokrātiskās. “New York Times” žurnāliste Kašmira Hila savā publikācijā par “Clearview AI” iezīmē iespējamo nākotni:
“Meklēt kādu pēc sejas varētu kļūt tikpat viegli kā gūglēt pēc vārda.
Svešinieki varētu noklausīties sarunas, kas nav paredzētas plašākai publikai, un uzņemt fotoattēlus un uzzināt personiskus noslēpumus. Cilvēks, kas nāk pretī pa ielu, būtu nekavējoties identificējams — un šī cilvēka dzīvesvietas adrese atrastos tikai dažu klikšķu attālumā. Tas iezīmētu publiskās anonimitātes beigas.”
Bez mūsu pašu izpratnes par šiem riskiem un bez likumiem, kas stiprina tiesības uz privātumu, šāda realitāte ir tikai laika jautājums. Mums būtu jāspēj atbildēt uz jautājumu, vai šādu laiku gribam pieredzēt — un, vai zaudējot iespēju būt anonīmam publiskā telpā, mēs neatgriezeniski neatsakāmies no kā ļoti svarīga.
Mēs zinām, kur jūs dzīvojat
Balstoties uz iedzīvotāju pārvietošanās datiem, kas gūti no mobilajiem telefoniem, Izraēlas valdība atrod tos, kuri ir atradušies tuvumā ar jauno koronavīrusu inficētajiem. Šādi cilvēki īsziņas formātā saņem rīkojumu ievērot karantīnu. Atrašanās vietas dati, kas iegūstami no mobilā telefona, varasiestādēm ļauj arī sekot līdzi, vai rīkojums tiek ievērots.
Šis ir tikai viens no piemēriem tam, kā dažādu valstu valdības pašlaik izmanto šāda veida datus par indivīdiem, lai cīnītos ar slimības izplatību. Taču šis sabiedriski nozīmīgais privāto datu lietojuma konteksts neatceļ jaunos riskus, kas saistīti ar piekļuvi tik detalizētai informācijai par indivīdiem. Kad un kādos apstākļos šīs izsekošanas iespējas vēl tiks un tiek izmantotas? Vai cilvēki, sastapušies šāda veida datu lietojumu situācijā, kad tas ir sabiedriski derīgi, nesāks to aizvien vieglāk akceptēt par normu arī citās situācijās? Un, ja reiz dati par indivīdiem tiek vākti — tieši kādus valstij ir pamats ievākt un uzglabāt, un bez kā var iztikt? Arī uz pēdējo jautājumu nav viegli atbildēt, ja pastāv tehniskas iespējas piekļūt plašām datu plūsmām par konkrēto telekomunikāciju tīklu lietotājiem bez īpašas šķirošanas un mērķēšanas.
Atrašanās vietas dati, kurus par mums regulāri ievāc arī daudzas telefonos instalētās lietotnes, ir sensitīvi. Par cilvēku var ļoti daudz ko pateikt pēc tā, kad un kur tas uzturas. Dažas vietas ir privātākas nekā citas — piemēram, klīnikas, reliģiskās organizācijas vai specifiskas izklaides iestādes, arī indivīda mājas. Pat ja šie dati tiek ievākti un apkopoti tā, ka nesatur vārdu vai ko citu, kas skaidri norādītu uz konkrētu indivīdu, tas nenozīmē, ka dati pēc būtības ir anonīmi. Ziņas, kas saistībā ar konkrētu personu pieejamas par ilgāku laika posmu, jau ļauj izdarīt secinājumus par šīs personas identitāti. Reidentifikācijā palīdz arī iespējas šos datus kombinēt ar citiem publiski pieejamiem datiem par cilvēkiem.
Šāda pietuvinājuma līmeņa uzraudzības iespējas daudzi cilvēki droši vien apzināti par sevi citiem nedotu. Taču komerciālās datu un tehnoloģiju kompānijas tos no mūsu telefoniem iegūst visai brīvi. Daļa no uzņēmumiem, kas šādus datus vāc, tos pārdod tālāk, un tiem var piekļūt gan citas komerciālas institūcijas, gan dažādas politiski ieinteresētas organizācijas.
Digitālajai uzraudzībai ir sekas. Ja mobilo telefonu lietotāji uzraudzību ignorē un nemaina savu uzvedību, par viņiem tiek iegūti bagātīgi un precīzi dati. Tie vienā vai citā veidā var tikt izmantoti pret viņiem — kaut vai tikai biedējoši precīzi mērķētu reklāmu veidolā. Bet, ja lietotāji riskus apzinās un kļūst piesardzīgāki, viņi kārtīgi padomās, pirms publiski izteiks savu nepiekrišanu. Sabiedrība kļūst nebrīvāka.
Arī koronavīrusa pandēmija atgādina, ka pat ekstrēmās situācijās ir būtiski līdzsvarot drošību un privātumu. Dažas valstis, piemēram, Dienvidkoreja, par saslimušajiem publiski ir izplatījušas detalizētu informāciju — vecumu, dzimumu, konkrētus datus par viņu pārvietošanos, iestādes, kurās šie cilvēki bijuši, un dažkārt par konkrētas telpas. Lai gan inficētā vārds netiek minēts, pārējā informācija dažkārt ir tik specifiska, ka indivīdu ir iespējams identificēt. Ir cilvēki, kas šo iespēju izmanto un attiecīgos indivīdus metas tiešsaistē vajāt.
Dienvidkorejas speciālistiem ir nācies secināt, ka šāds iznākums var cilvēkus mudināt izvairīties no pārbaudēm uz Covid-19 — un tādā gadījumā efekts ir gluži pretējs vēlamajam. Datu publiskošanas vadlīnijas tikšot pārskatītas, lai pacientiem radītos riskus mazinātu.
Citāda realitāte ir iespējama
Indivīdu datu ievākšana un apstrāde ļauj sniegt ērtākus un labākus pakalpojumus, uzlabot sabiedrības drošību un veselību, atrast noziedzniekus. Taču šīm pašām tehnoloģijām var būt nopietnas nevēlamas blakusparādības. Lai mazinātu došanos aizvien lielākas antiutopijas virzienā, ir būtiski negatīvos aspektus apzināt un izstrādāt aizsardzības mehānismus.
Vislielākā bīstamība veidojas, ja privātuma irdināšanu pieņemam par normu. Netrūkst balsu, kuras stāsta, ka notiekošais ir neizbēgams tehnoloģiju “progress”. Šis arguments paredz: ja ir tehniski iespējams datus vākt un šādā veidā gūt labumu, tas notiks. Atsevišķi piesardzīgo vai skeptisko nozares pārstāvju un lietotāju protesti neko nemainīs — ja iespēju neizmantos vieni, to izdarīs citi. Ir pieprasījums, un ir piedāvājums.
Taču ir aplami par sabiedrību fundamentāli mainošām tehnoloģijām un darbībām domāt nolemtīgās kategorijās. Ir konkrēti cilvēki un kompānijas, kas pieņem lēmumus par to, vai un kā kaut ko darīt — veikt izpēti, izstrādāt, patentēt tehnoloģijas un laist tās tirgū. Viņiem ir jāatbild par saviem lēmumiem. Tāpat kā 90. gadu banku krīze Latvijā bija nevis abstrakta mežonīgā kapitālisma nesta nelaime, bet gan konkrētu darboņu pastrādātu noziedzīgu afēru rezultāts, arī privātumu mazinošo mūsdienu tehnoloģiju attīstība ir iespējama tāpēc, ka konkrēti cilvēki, konkrētas kompānijas, konkrētas valdības iestādes politisku vai komerciālu motīvu dēļ stiprina un realizē savu varu.
Ko darīt? Mēs nevaram sagaidīt, lai cilvēki, kam šis virziens nav pieņemams, pilnībā pārstātu lietot mobilos telefonus un sociālos medijus. Šīs tehnoloģijas daudziem ir nepieciešamas gan darbā, gan kontaktu uzturēšanai ar tuviniekiem. Telefona izslēgšana nozīmē tik pamatīgus šķēršļus mūsu sociālajā funkcionēšanā, ka to pat nav nemaz vērts mēģināt. Turklāt pieradums izmantot “bezmaksas” pakalpojumus ir liels, un ikdienā nav nemaz tik acīmredzama cena, kas par to jāmaksā.
Risinājumi ir iespējami tikai politiskā līmenī — tos spēj radīt valstis vai valstu organizācijas. Gluži tāpat kā farmācija, pārtikas nozare, ekoloģija un daudzas citas jomas tiek regulētas, lai balansētu iesaistīto pušu intereses, arī tehnoloģijām un digitālajai uzraudzībai ir nepieciešami savai reālajai ietekmei un radītajiem potenciālajiem riskiem atbilstoši likumi. Virziens, ko iezīmē Eiropas Vispārīgā datu aizsardzības regula, ir jāturpina. Tieši vispārēju starptautisku standartu trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc dažādās valstīs un pat valstu iekšienē var eksistēt tik atšķirīgas pieejas saistībā ar digitālo uzraudzību un seju atpazīšanu.
Realitāte, kurā cilvēks it visās savās izpausmēs nav kļuvis vispirmām kārtām par datu punktu komerciālo un politisko spēku datubāzēs, ir iespējama. Taču to ir nepieciešams gribēt. Un, lai to gribētu politiķi, tā ir jāgrib arī pilsoņiem.
