Iveta Kažoka: Kad korupcijas skandāls nav korupcijas skandāls

Pēc ilgāka pārtraukuma, divarpus gadiem bez vēlēšanām un referendumiem, Latvijā atkal ir sācies vēlēšanu laiks: trīs vēlēšanas trīs gados. Lai gan vēlēšanas asociējas ar lielu troksni un daudziem skandāliem, šo parādību pie mums netrūkst arī šķietamajos politiskā miera laikos.
 

Nesen kopā ar kolēģiem citās Eiropas valstīs - Slovākijā, Rumānijā, Itālijā un Ungārijā - pabeidzām izpēti par to, kā žurnālisti atspoguļo korupcijas skandālus

Novērojums, kas ir patiess visās šajās valstīs un arī Latvijā - kvalitatīvi žurnālistu pētījumi par korupcijas jautājumiem ir drīzāk izņēmums, nevis norma.

Par kvalitatīvu žurnālistu darbu korupcijas jautājumos liecina trīs pazīmes: redakcionālā autonomija, motivācija atklāt un izgaismot patiesību, kā arī profesionālo standartu ievērošana, pārbaudot faktus.

Redakcionālā autonomija piešķir brīvību žurnālistiem atspoguļot tos jautājumus, kuri redakcijai šķiet svarīgi, bez mediju īpašnieku vai reklāmdevēju diktāta. Žurnālista darbu no propagandas, daiļliteratūras vai personiski motivēta kašķa atšķir fokuss uz patiesības noskaidrošanu un izgaismošanu. Profesionālo standartu galvenais bauslis – rūpīgi pārbaudīt informāciju un nepublicēt baumas.

Diemžēl šo trīs pazīmju sakritība ir retums. Vēl šodien nav skaidrs, vai Slovākijas oligarhu sarunu stenogrammas, kas izraisīja šajā valstī skaļāko korupcijas skandālu, izsauca plašus protestus un ietekmēja vēlēšanu rezultātus, bija vai nebija falsifikācijas. Itālijas medijos korupcijas atspoguļojumu bieži nosaka ar politiku saistītie mediju īpašnieki.

Latvija uz citu valstu fona izceļas ar niansētām tā saukto kompromatu izplatīšanas praksēm, sapludinot robežas starp žurnālistiku un melnā PR kampaņu ietvaros organizētiem centieniem  iznīcināt kāda cilvēka reputāciju.

Vairākās valstīs korupcijas skandālu izcelsme meklējama specdienestos, kas pamanās pat infiltrēt savus darbiniekus žurnālistu kopienā, lai viņi rakstītu citastarp par korupciju.

Visas šīs epizodes liecina, ka reālā dzīve bieži vien ir pretrunā romantizētajam priekšstatam par to, ka korupcijas gadījuma izgaismotāju parasti vada rūpes par sabiedrības kopējām interesēm un korupcijas gadījuma izgaismošana izriet no rūpīga un profesionāla žurnālistu darba.  

Kā šādos apstākļos neapjukt troksnī?

Piedāvāju divus šķietami vienkāršus, bet, atzīšos, grūti īstenojamus padomus: pirmkārt, piedomāt pie tā, vai autoram un medijam konkrētajā jautājumā var uzticēties; otrkārt, nepazaudēt spēju nošķirt nozīmīgu pārkāpumu un sīkumu.

Pirmais kritērijs ir reputācija un uzticēšanās tam, ka korupcijas gadījuma izgaismotājs bijis autonoms, vēlējies noskaidrot patiesību un ievērojis profesionālas žurnālistikas standartus. Citiem vārdiem: vai ir pamats ticēt tam, ka korupcijas skandāla izgaismotājs pēc labākās sirdsapziņas pārliecinājies par faktiem un piedāvājis tiem piemērotu interpretāciju? 

Mūsu reģionā, kur žurnālistu profesionalizācija un līdz ar to arī atbildība par savu darbu ir vāja, godprātība nevar tikt prezumēta.

Laikmetā, kur katrs var publicēt jebko, jārēķinās, ka var nākties saskarties arī ar dūmiem bez uguns. Publiskajā telpā esošie atmaskojumi ir tikai troksnis līdz brīdim, kad kāds, kura darba profesionalitātei var uzticēties un kas uzņemas par saviem rakstiem vai sižetiem atbildību, ir tos pārbaudījis un atzinis par pamatotiem. Apstākļos, kad informatīvā telpa ir piepildīta ar dažādām drazām, profesionālu žurnālistu veiktās faktu pārbaudes ir īpaši svarīgas.

Ja cilvēkam, kas ikdienā neseko līdzi norisēm Latvijas mediju vidē, novērtēt žurnālistu un mediju reputāciju nav vienkāršs uzdevums, tad otrs padoms ir vēl grūtāk izpildāms – attīstīt sevī spēju distancēties no tūlītējās emocionālās reakcijas un nošķirt korupcijas apsūdzību gradācijas. Liels atšķiras no maza, nozīmīgs no maznozīmīga, smags korupcijas gadījuma no neliela ētikas pārkāpuma. Korupcijas un ētikas pārkāpumu izpausmes teorētiski ir teju neizsmeļami plašas, starp tām ir gan mušas, gan ziloņi - svarīgi tos nesajaukt. Ētisku apsvērumu motivēts sašutuma vilnis ir iespējams pat uz izfantazēta pamata, ja vien kāds ar skaļiem vārdiem ir norādījis uz kādu, viņaprāt, pārkāpumu.

Informatīvā vide, kuru viegli pārņem sašutuma panikas, ir izdevīga tiem, kam sašutuma kurināšana par niecīgiem nodarījumiem un „reputāciju nogalināšana” ir rentabls bizness.

Kas svarīgāk: uz vispārējā trokšņa un vieglās sašutuma dozas pieejamības fona kļūst nepamanāmi kvalitatīvi pētījumi par sabiedriski nozīmīgiem korupcijas gadījumiem - piemēram, žurnāla "Ir" daudzskaitlīgie pētījumi par sarežģītajām maksātnespējas procesa shēmām vairākus gadus gandrīz vai neguva atspoguļojumu citos medijos. Daudzajos sašutumos un sīkajos skandālos nogrimst cilvēku ticība savām spējām risināt korupcijas pamatā esošās problēmas – tā vietā nāk apātija, sajūta, ka „viss ir nozagts, visi ir zagļi” un notrulināšanās pret pārmaiņu iespēju. 

Lielākais ieguvējs no gradāciju sapludināšanas, kad vienā šļurā ir gan noziegums, gan ētiski neviennozīmīga rīcība, nav sabiedrība, bet gan tas, kurš ir visvairāk korumpēts un kuram apsūdzības pret sevi ir vienaldzīgas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti