Gatavojoties spēlēm, daudz tik runāts, ka Soči ir projekts, ar kura palīdzību valsts prezidents Vladimirs Putins Krieviju pasaulei grib stādīt priekšā jaunā, mūsdienīgā gaismā, kam jālauž vecie stereotipi, bet vietējiem jāiedod kārtīga patriotisma deva. Ja otrā mērķa sasniegšana, kas vainagojusies ar uzvaru medaļu kopvērtējumā, šķiet, realizējusies teicami, tad ar to pirmo ir krietni švakāk.
Nevarēja nepamanīt, ka ne mazums vietējo uzmetuši lūpu uz rietumniekiem, par, viņuprāt, nepamatoto Krievijas ikdienas nebūšanu apsmiešanu un ar olimpiādi saistīto skandālu uzsvēršanu.
Lai vai kā – ārzemniekiem tā arī nekļuva skaidrs, kā septiņu gadu laikā, iztērējot ap 50 miljardiem dolāru, viss netika pabeigts jau laikus.
Tāpat spēles nav mazinājušas bažas par vārda brīvības ierobežojumiem, kas apstiprinājās gan ar aktīvistu apklusināšanu un arestiem, gan skandalozo provokatoru "Pussy Riot" iekaustīšanu uz Soču spēļu logo fona.
Tāpat nav aizmirsts arī, par kādu cenu radītas iespaidīgās sporta celtnes un jaunā infrastruktūra. Kaut vai piekrastes un kalnu objektus savienojošais 40 kilometru garais mezgls, kas viens pats nodokļu maksātājiem izmaksājis vairāk kā visas Vankūveras olimpiskās spēles, kopā ņemtas, un neizbēgami liek runāt par iespaidīgiem korupcijas apmēriem Krievijā.
Domāju, neviena valsts, kurā notikušas olimpiskās spēles, nav iztikusi bez korupcijas. Mūsu laikos katram sava kabata tuvāka. Mēs taču esam pieauguši cilvēki – visi to labi saprotam,” pesimistiski nosaka vietējais Soču iedzīvotājs Andrejs.
Protams, radītā infrastruktūra uzlabo vietējo apstākļus un arī atdevei no tās jābūt ilgai – tā vismaz pārliecināti līderi Krievijā.
Kā uzsver Soču olimpisko spēļu organizēšanas komitejas prezidents Dmitrijs Černišenko – no parasta padomju stila kūrorta Sočus esam pārvērtuši par starptautisku sporta un atpūtas galamērķi visām sezonām.
Par jaunuzceltajiem mitekļiem aptuveni 200 tūkstošiem cilvēku vietējie gan rauc pieri – jau šobrīd lētāk atpūsties Turcijā un Ēģiptē, nevis Krievijai tik dārgajos Sočos.
Kas dzīvos milzīgajos, jaunuzceltajos viesnīcu kompleksos, kuros spēļu laikā izmitināja mūs - žurnālistus, sportistus, brīvprātīgos un citus viesus – tas ir jautājums, uz kuru atbildi varēsim sagaidīt jau tuvākajos gados, bet tās, kā saka – jau ir viņu problēmas.
Latvija šīs spēles izmantojusi, lai liktu par sevi runāt. Lai cilvēki vairs neminstinātos, kad viņiem kāds lūdz nosaukt kaut vienu Latvijas sportistu.
Skaidrs ir viens - olimpiskās spēles ir notikums, kas spējīgs mainīt cilvēku dzīves, - ne tikai varenas uzvaras vai sāpīgus zaudējumus piedzīvojušu sportistu dzīves.
Atliek tikai cerēt, ka gabaliņu šī globālā mēroga pasākuma sev līdzi paņems gan policisti, kuri te savesti no visas plašās Krievijas un izgājuši angļu valodas triecienkursus un tev pieklājīgi saka "sir"; gan aizrautības pilnie brīvprātīgie, kuru smaids gan jau paliks tikpat dabisks kā spēļu laikā; gan arī mēs – kuri atbraukuši uz Krieviju, cerams, ieraudzījām ne tikai apstiprinājumus saviem stereotipiem, bet arī kripatiņu vairāk – kripatiņu plašās krievu dvēseles, kas - ja grib, var tev arī uzsmaidīt!
