Daiga Mazvērsīte: Raja un viņas рай*

Skaidrs, ka Berlīnes kinofestivālā nopelnītais "Kristāla lācis" jau ir pietiekams pierādījums tam, ka režisora Renāra Vimbas debija pilnmetrāžas kino ir pārliecinošs un spēcīgs vēstījums. Taču vēl pirms starptautiskajiem lauriem, kaut vai noskatoties kino jaunās latviešu spēlfilmas „Es esmu šeit” reklāmas rullīti, radās drošības sajūta, ka sešu gadu darba augļi būs pūļu un pusmiljona eiro ieguldījumu vērti.

Ceļā uz pirmizrādi sāku prātot par to, kāda ir tā lielā atšķirība starp teātri un kino, ja neskaita to, ka katra izrāde kļūst par unikālu mākslas darbu, kamēr kinokadri, salīmēti rindiņā, paliek nemainīgi ikvienā seansā. Ir taču tādas filmas, kuras tikpat labi varētu būt teātra izrādes, un nereti kādu lugu arī pārvērš filmā. Tad talkā nāk visvisādi tehnoloģiskie brīnumi, kādi uz teātra skatuves nebūtu iespējami. Turklāt kino ir tuvplāni, kuru laikā, lūkojoties pa visu ekrānu izklātajās varoņu sejās, varam nolasīt kā grāmatā viņu emocijas, kamēr teātrī tās būtu jāizstāsta ar vārdiem. Šķiet, lielās līnijās filmās redzamais līdzinās mūsu miegā skatītajiem sapņiem, kuros varam lidot, vadīt tanku un iepļaukāt priekšnieku. Vai arī tikt pie burvju nūjiņas, sajusties visvareni, kā arī nomirt un augšāmcelties.

Renāra Vimbas filmas galvenā varone Raja gan nav nekāda sapņu meitene, taču kinostāsts par viņu līdzinās balansēšanai starp sapņiem un īstenību, kur iedomu pasaule veidojas skatītāja paša galvā.

Filmas epizodes ar pavisam lakoniskiem līdzekļiem, brīžam vien sīkiem, bet precīziem, varoņu žestos nolasāmiem mājieniem veido auglīgu augsni iztēlei – emociju gūzmai, kas patur savā varā vēl ilgi pēc beigu kadriem. Vislielākie nopelni šeit ir brīnišķīgajiem aktieriem, viņu vidū Arno Upeniekam pastnieka lomiņā, bet jo sevišķi debitantei – komponista Pētera Vaska mazmeitai Elīnai, tagadējai Kultūras akadēmijas studentei, kuras dzīve nekad vairs nebūs tāda, kā pirms šīs lieliskās kinolentes.

Debija ir arī studijai „Tasse Film”, kurai šī ir pirmā pilnmetrāžas spēlfilma, un prieks, ka producentiem izdevās sameklēt Islandes operatoru Arnaru Torisonu. Viņa ziemeļnieciski atturīgais, reizē vērīgais skatījums uz cilvēkiem, dabu un procesiem ir vēl viena veiksmes atslēga.

Galveno notikumu norises vieta, sena zemnieku sēta Latgalē simbolizē, no vienas puses, lauku iedzīvotāju vairuma materiālo pieticību, no otras – turēšanos pie saknēm, kas dziļi ieaugušas dzimtajā zemē. Šo uzticību „savam kaktiņam, savam stūrītim zemes” pauž arī galvenās varones Rajas sīkstā cīņa par palikšanu mājā, kurā gan grūti iztēloties kādu nākotnes perspektīvu. Līdz ar to sižets ilustrē arī tās iedzīvotāju daļas uzskatus, kas vairās no negaidītiem dzīves pagriezieniem un gatavi samierināties ar trūkumu, lai tikai nebūtu jāpieņem radikāli lēmumi. Ko pretēju ir izdarījusi Rajas un viņas brālīša Robja māte (Rēzija Kalniņa), pārvelkot svītru pagātnei, līdz ar to saviem bērniem.

Tomēr šoreiz roka neceļas nosodīt nevienu no filmas varoņiem, jo viņi dzīvo, kā māk un kā var. Tie ir lakoniski ieskicēti, bet skaidri dzīves ceļi, un ikviens no tiem ir viela pārdomām: gan vientuļais lauku skolotājs (Edgars Samītis), kas ielaižas romānā ar paša skolnieci, gan tikpat vientuļā Zanes Jančevskas varone, kuras klēpī finālā asarām vaļu ļauj pusotras stundas garumā tik akmenscietā Raja.

Tiesa, uz jautājumu, kāpēc meitenei izraudzīts tieši šāds vārds, filmā atbildi nerodam. Par latvisku to nevar saukt, arī latgalisku nē. Viss pārējais filmā „līmējas” ideāli, neļaujot atslābināt uzmanību ne mirkli, jo piedzīvojumi un psiholoģiski spraigas epizodes seko viena aiz otras. Droši vien otrajā skatīšanās reizē arī atrastos kādi iepriekš nepamanīti vizuāli un emocionāli aspekti – filma ir bagāta ar neierastām, šķietami nepievilcīgām Latvijas dabas ainām. Dangaini ceļi, nosūnojuši ābeļu zari, zāļainas ezermalas, nepļautas zāles kumšķi pie pašām namdurvīm. Un kraupaini, rudenī nenovākti ābolīši Rajas lolotā dārza kokos. Nav trepju, lai uzkāptu. Uzkāptu debesīs, kuras meitene ierauga tikai no lidmašīnas loga ceļā uz Londonu.

Tobrīd kaklā sakāpj kamols, jo šīs debesu epizodes laikā pilnā skaļumā beidzot ieskanas mūsu izcilā skaņraža Ērika Ešenvalda, kā allaž, pārpasaulīgi skaistā mūzika. Tā skan kā eņģeļu koris (koris „Latvija” Māra Sirmā vadībā), kas pavada meiteni ceļā pie mātes, pie klēpja, pie beznosacījuma mīlestības, kuras viņai jau sen pietrūcis.

Londonā nekā no gaidītā Raja nesaņem, toties šis pats kora dziedājums skan kinolentes beigās, kad Elīnas Vaskas varone atgriežas izpostītajās mājās ar tukšo suņa būdu – savā paradīzē, lai turpinātu cīņu par izdzīvošanu jau bez kādām tukšām ilūzijām. Ar to pašu veco, oranžo mazcenas „Nokia” rokā un salauzto mopēdu, toties ar jaunības „starta” kapitālu.

Starp citu, Ešenvaldam šis ir pirmais skaņu celiņš pilnmetrāžas filmai, un, kā pauda režisors Renārs Vimba, tad pēdējās korekcijas mūzikai notikušas neparastā vidē: proti, kādā Lietuvas ātrās ēdināšanas iestādē, klausoties „ar austiņām” skaņdarbu datorā. Un ir vēl viena brīnišķīga muzikāla epizode, kad Robis kavē laiku, pūšot spēļu taurīti, un viņam ar gaudām atbild pinkainais ķēdessuns. Turklāt filma ir svētki arī latviešu popmūzikā: tajā debiju piedzīvojis populārais duets Normunds un Inga, kas izlaiduma epizodē dzied savu pirms pāris gadiem Latvijas Radio 2 ēterā ļoti populāro „Skolas valsi”.

 

* рай - paradīze (krievu val.).
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti