Daiga Mazvērsīte: Kā pareizi augšāmcelt?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Par godu šī gada jubilāriem Rainim un Aspazijai Latvijas teātri ir izvēlējušies neiestudēt kādu no ģeniālo literātu darbiem. Toties tapušas divas izrādes, par kurām varētu sacīt, ka tās veidotas pēc Raiņa un Aspazijas biogrāfiju motīviem. Nacionālais teātris sniedzis savu versiju par Raiņa sapņiem, pareizāk sakot, murgiem, bet Jaunais Rīgas teātris – par Aspazijas biogrāfiju un personību. Abās klātesoša ir mūzika, taču ne jau kā vēsturiskā laikmeta akcents vai dramaturģisks izteiksmes līdzeklis, bet drīzāk kā pauzes aizpildošs un ainu nomaiņu maskējošs elements.

Lai paliek dramaturģija un režisūra, jo pēc Normunda Naumaņa aiziešanas mūžībā, domājams, nevienam no tagadējiem kritiķiem nepietiks mākas pārkost šo cieto riekstu. Un ne katram skatītājam varētu izdoties izlobīt no izrāžu satura, vai to radītāji vēlējušies celt vai gāzt no pjedestāla latvju tautas dižgarus. Tā vietā, lai papūlētos iztulkot mūsdienu teātrmīlim Raiņa un Aspazijas rakstu valodu, dota priekšroka jauna literārā materiāla radīšanai, kas, protams, ir vieglāk nekā iedziļināties, saprast un iestudēt, piemēram, „Vaideloti” vai „Jāzepu un viņa brāļus”.

Nāktos lugām pamatīgi „apgriezt spārniņus”, kā jau tas darīts ar Šekspīru un pārējiem, kuri guļ kapos un nav arī viņu pēcnācēju, kas varētu protestēt. Ar mūziku tas pats – kāpēc meklēt tā laika skaniskās ilustrācijas kā laikmeta fonu, kas nenoliedzami ļautu labāk iztēloties vidi, kurā veidojās abu rakstnieku personības, ja var pasūtināt jaundarbu laikabiedriem, kuri vēl vairāk „tagadiskotu” jaunradīto dramaturģiju.

Tā kā man bijis tas gods pirms dažiem mēnešiem satikt komponista Arvīda Žilinska dēlu Valtu, tad no „pirmajām rokām” varu lasītāju informēt par patiesajiem iemesliem, kādēļ Latvijas Nacionālā Opera (un balets) neiestudē savulaik triumfālo Žilinska operu „Zelta zirgs”. Tieši tās pirmizrāde pirms apaļiem 50 gadiem padarīja iepriekš patukšo ēku Rīgas kanālmalā par darbaļaužu iemīļotu apmeklējuma vietu – turp traucās klausītāji ne tikai autobusos, bet pat kravas automašīnās no visattālākajiem laukiem, lai varētu gremdēties Žilinska mūzikas burvībā, kuras iestudējumā savu žilbinošo meistarību Antiņa lomā varēja rādīt tenors Jānis Zābers.

Viņam sekoja citi Antiņi, „Zelta zirgs” teātra repertuārā palika 20 gadus, bet mūsdienu Baltā nama vadība piedāvāja Valtam Žilinskim tēva operu uzvest nedaudz „uzlabotā” versijā: Melnais princis varētu būt reketieris; instrumentāciju arī vajadzētu modernizēt, to uzticot kādam jaunajam – modernajam komponistam, un viņš ieviestu aktīvāku ritmiku, mazliet elektronikas un tā tālāk. Sirmais klavierpedagogs, protams, atteicās no šāda goda. Par laimi, šogad Siguldas Opermūzikas svētkos iecerētajā „Zelta zirga” uzvedumā  šādas novitātes nebūšot gaidāmas un tenors Jānis Kurševs Antiņa tēlam šķiet visai piemērots.

Zīmīgi, ka mūsu izcilais komponists Arvīds Žilinskis, kura komponista portfelī ir vairāk nekā pusotrs tūkstotis dažādu žanru skaņdarbu, visiem saviem lielajiem skatuves opusiem par pamatu ir izraudzījies latviešu klasiķu meistardarbus – sacerējis baletus „Sprīdītis” un „Lolitas brīnumputns”, operas „Pūt, vējiņi” un „Maija un Paija”. Pēdējā gan palika neiestudēta. Bija 80. gadu beigas ar Atmodas aktualitātēm, un republikas kultūras budžets tuvojās pilnīgam izsīkumam. Nekad Žilinskim nenāca prātā pārgrozīt savu priekšteču ieceres, gluži otrādi – sev raksturīgajā smalkjūtībā un delikātumā skaņradis centās libretus veidot maksimāli tuvu oriģinālam, ar savu mūziku atklājot un papildinot rakstnieku gara lidojumā tvertās atziņas.

Iespējams, tāpēc dažam Arvīda Žilinska mūzika tagad liekas vecmodīga, jo tā ir pārāk skaista un harmoniska, godīgi un ar milzīgu pašatdevi sacerēta. Burtiski sakūst ar viņa priekšteču, ievērojamo literātu vārda spēku un dzejas liriku dziesmās.

Šajā gadsimtā tā skanējusi nepelnīti maz, kaut gan tieši savas līdzsvarotās iedabas dēļ būtu pelnījusi biežāku gaismā celšanu – varbūt palīdzētu rast mieru šai dinamiskajā trokšņa un haosa piesātinātajā pasaulē? Starp citu, jau 60. gados par tās idillisko pareizību ironizēja tā laika trakulīgā radošā jaunatne, piemēram, Māris Čaklais uzrakstīja parodiju „Uz galda maza glāze” (un Imants Kalniņš dziesmu!), kad Žilinska dziesma „Uz galda maza vāze” kļuva ļoti slavena. Ja jau ūdens Bēthovena 6. simfonijas ietekmē sasalst apbrīnojami harmoniskos sniegpārslu kristālos, tad nav grūti iedomāties, cik daiļas būtu Žilinska melodiju ietekmētās pārsliņas.

31. martā aprit apaļi 110 gadi kopš Arvīda Žilinska dzimšanas dienas, kas arī pirms 10 gadiem netika atzīmēta ne tuvu tam nozīmīgumam, kādu būtu pelnījis šis skaņradis un pianists, kurš 50. un  60. gados Latvijā baudīja prātam neaptveramu popularitāti. Šķiet, nav mūsu valstī tādas vietiņas, kurā nebūtu ielūkojies Žilinskis savu autorkoncertu ceļojumos, allaž līdzi vezdams augstākās raudzes izpildītāju sastāvu. Nebija dienas, kad radio neskanētu Žilinska mūzika. Jā, bija arī laiki, kad Rainis izgaršoja teju Nobela prēmijas laureāta uzvaras saldmi un Aspazija bija skaistu vīriešu aplidota, dzīves nogali aizvadot „pavirši izvēlētā apģērbā, kas nereti odis pēc kaķu urīna…”.

Komponistam, par laimi, gandrīz līdz pēdējai stundiņai līdzās bija dzīvesdraudzene Milda, starp citu, „Zelta zirga” libreta autore, kā arī bērni un mazbērni. Taču viņi jau neskries uz Kultūras ministriju rakstīt projektus: gribam vaļējā kravas auto apbraukāt provinci ar Žilinska mūziku svinga stilā, sarīkot Žilinska bērnu dziesmu performanci Līvu akvaparkā vai tamlīdzīgi. Bet vienkāršs koncerts bez videoprojekcijām jau vairs nespēj aizraut izlutināto klausītāju, kura „kristālu harmonizēšanai” nepieciešams kaut kas vairāk par pasakaini skaistu, bet vienkārši - mūziku.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti