Irpiņā viens no zīmējumiem atrodas daudzstāvu dzīvojamās mājas stūrī. Pareizāk sakot, mājā kādreiz varēja dzīvot. Tās liela daļa ir izdegusi, bet fasādē ir šāviņu radīti caurumi. Virs viena no šādiem caurumiem meitene vingrotāja graciozi izstiepj kāju. Visapkārt ir kara pēdas. Privātajā sektorā veselu māju tikpat kā nav. Daudzstāvu mājas gar Vorzeļas šoseju ir sagrautas. Atjaunošana tik ātri neiet.
Bučā, gluži pretēji, kara pēdas tikpat kā nav palikušās. Vokzaļnajas ielā, kur tika iznīcināta Krievijas karaspēka kolonna, notiek darbs – amerikāņu fonds atjauno sapostītās privātmājas. Piecstāvu mājām tiek mainīti nopostītie jumti.
Kara pēdas ir arī kapsētā. Pēdējā gada laikā tā kļuvusi par trešdaļu lielāka. Uz dažiem kapiem ir trīsciparu numuri. Tie ir neatpazītie Bučas iedzīvotāji. No Francijas uz Buču tika atsūtīta mobilā laboratorija – tika ņemti DNS paraugi. No dzīvajiem un mirušajiem. Lai pirmie pēc tam atpazītu otros. Ne visi tika atpazīti. Uz viena no kapiem ir trīs krusti. Šie cilvēki dzimuši 1947., 1971. un 1994. gadā. Nāves datums ir viens – 2022. gada 7. marts.
"Es no šejienes projām nebraucu, bet viņi, mīzēji, aizbrauca," ļoti lietišķs puišelis no Borodjankas pienāk iepazīties. "Un, ja trāpītu tavai mājai, un – viss," atbild aizskartie draugi.
Borodjankā sagrauti veseli kvartāli. Kādā ēkā divu kāpņu telpu vietā ir tukšums. Zem drupām pagrabā gāja bojā cilvēki. Citai ēkai kā ar nazi nogriezta siena. Otrajā stāvā pašā malā stāv grāmatu skapis, ceturtajā stāvā – ledusskapis un virtuves galds ar taburetēm. Apakšā – divi vainagi. Mūsu pavadonis Andrijs stāsta, ka nav varējis nomazgāt līķu smaku, kad pēc kaujām atbraucis uz Borodjanku.
Šī kvartāla vidū ir pussagrautas garāžas. Vienai no tām uz sienas puisēns, kas sev pārsviež pāri vīrieti kimono. Kurš no viņiem ir Dāvids, bet kurš – Goliāts, ir skaidrs. Laiku pa laikam pie sienas pieiet atbraucēji, lai to nofotografētu. Tomēr te jāfotografē nevis grafiti, bet panorāma. Lai tajā ietvertu visu kvartālu. Arī "municipālo" mākslu – uz bērnudārza sienas acīmredzot komunālo dienestu darbinieki uzzīmējuši visdrīzāk Malvīni. Viņai uz sejas ir ložu pēdas. Bērnudārzs arī sapostīts un līdz šim laikam nestrādā.
"Kas gan mums tāds Benksijs! Kurš tikai te nav braucis. Bet jūs iedomājieties, kā tas ir – katru dienu redzēt šīs daudzstāvu mājas, kurās gājuši bojā tavi paziņas un draugi. Es gribu, lai tās nojauktu, bet to vietā būtu parks," saka jauna sieviete, kuru satiekam Borodjankas centrālajā laukumā.
Te bija četras deviņstāvu mājas. Palikusi viena – viena pilnībā sagrauta, divas nodegušas. Uz sienas, kas melna no sodrējiem, ir vēl viens grafiti. Ar sarkanu krāsu: "Mēs gribam dzīvot."
Par turpmāko ziņošu.
