Aņa un Ksjuša kārto pilsonības eksāmenu: Zināšanu pārbaude

 

Mums, Ksenijai un Annai, apstākļu sakritības dēļ savos divdesmit ar astīti ir nepilsoņu pases. Jau stāstījām par iemesliem, kuri mūs motivē iegūt pilsonību, un par to, kā iesniedzām dokumentus, vēl nezinot, kur var "aplauzties", kā arī par gatavošanos eksāmeniem. Tagad mēs pastāstīsim par visas epopejas priekšpēdējo etapu un stāsta kulmināciju - eksāmenu kārtošanu.

Ksenija - kārtoja tikai vēstures eksāmenu

Rīgā naturalizācijas eksāmens notiek tikai vienā vietā — Daugavpils ielā 31, Maskavas priekšpilsētā. Man pārbaudījums bija paredzēts deviņos no rīta. Pļavnieku un Purvciema iedzīvotāji tur var nokļūt ar vienu autobusu, taču tādā gadījumā jāiet pa pazemes pāreju, tautā sauktu par "ģērbtuvi". Leģenda vēsta, ka laikā, kad "ģērbtuvē" nebija novērošanas kameru, dažādi atnācēji šeit atstāja savu maku un telefonu. Tomēr tas ir īsākais ceļš, kuru, kā izrādījās, man nebija lemts izmantot. 

Rīts visā seškilometrīgajā Deglava ielā iesākās ar bezcerīgu sastrēgumu. Ieplānotais mierīgais brauciens autobusā ļoti ātri pārvērtās filmā "Taxi", jo no iepriekš minētā sastrēguma vadītājs mani savāca tikai 15 minūtes līdz eksāmena sākumam. Es slikti atceros, kā mēs braucām caur pilsētu, jo man bija slikti no uztraukuma. Tiesa, brauciena laikā

taksists man deva pāris padomus — kā labāk nokārtot eksāmenu. 

Visvērtīgākais no tiem — himnu vajag dziedāt. Ticiet man, šis taksists zināja, par ko runā.

Mans pirmais mēģinājums nolikt eksāmenu izgāzās tieši himnas dēļ. Toreiz es sakautrējos to nodziedāt un izlēmu uzrakstīt. Kā rādīja pieredze, naturalizācijas komisija daudz mierīgāk attiecas pret nepareizi nodziedātām notīm un šaušalīgu akcentu, nekā pret gramatiskām kļūdām uz papīra.

Es tiku Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) ēkā četras minūtes pirms eksāmena sākuma. Tad es atklāju, ka steigā biju aizmirsusi norīkojumu uz eksāmenu. Es pieskrēju pie viena no komisijas dalībniekiem, kurš pieņēma eksāmenu, un pastāstīju savu situāciju. Pēkšņi notika neticamais — ledaina skatiena un augstprātīga "atgriezieties citudien" vietā es saņēmu smaidu un siltu: "Pietiks ar jūsu pasi". Es ieņēmu savu vietu, un trīs sievietes, komisijas locekles, saprotamā un labi artikulētā latviešu valodā pastāstīja, kāpēc mēs esam šeit sanākuši un kā mūs pārbaudīs. Manā neticama stresa stāvoklī, salīdzināmā tikai ar mandrāžu pirmajā randiņā ar mūža mīlestību vai pirmo tiešo ēteru, 

trīs komisijas locekles man šķita visjaukākie, mierīgākie, pieklājīgākie cilvēki uz zemes. Šādus cilvēkus varētu gaidīt satikt krīzes centrā nepilngadīgiem vardarbības upuriem, taču ne jau PMLP kabinetā.

Komisija pat sagaidīja vēl vienu pilsonības pretendenti, kura ilgi kavējās.

Pats eksāmens ir tests, kur jāatzīmē pareizās atbildes. Tīri subjektīvi: pati grūtākā daļa ir Satversme. Tur prasa ne tikai Latvijas galvenā likuma pamatnostādnes, bet arī specifiskākas lietas. Piemēram, kā saskaņā ar Satversmi var izmantot nekustamo īpašumu, vai arī prasa nosaukt atsevišķas Latvijas prezidenta pilnvaras. Tieši šo daļu mēs visvairāk apspriedām ar pārējiem pretendentiem, kad gaidījām rezultātus.

Mūsu bija maz — pieci cilvēki. Divi pārlika. Jā, ja pirmajā reizē neizdodas nolikt visas eksāmena daļas, pēc kāda laika var pārlikt tikai nenokārtotās. Tāpēc viena sieviete pārlika Satversmi, bet vīrietis — himnu. Visi pretendenti bija gados jauni krievvalodīgie, apmēram mana vecuma vai nedaudz vecāki. Par iemesliem pilsonības iegūšanai neviens īpaši daudz nerunāja, taču viens cilvēks atzinās, ka pavisam drīz grasās pārvākties uz dzīvi ārvalstīs.

Eksāmenu es noliku bez nevienas kļūdas. Man šķiet, es pat visnotaļ labi nodziedāju himnu.

Jaunietis, kurš dziedāja pirms manis, sākumā skaitīja himnu kā dzejoli, bet pēc tam tomēr sāka dziedāt. Izrādās, tā arī var. Pēc mana solo komisija izsniedza man tekstu ar uzticības zvērestu Latvijas valstij un paziņoja, ka pēc pāris mēnešiem pastā man atnāks paziņojums, kad man jānāk un jāsniedz svinīgais zvērests. Pēc tam es savācu savas mantas un izgāju no PMLP ēkas ar labi padarīta darba sajūtu.

Kā noskaidrojās, ne tikai man vienai naturalizācijas komisija šķita sastāvam no jaukākajiem cilvēkiem. Arī Anna (viņas stāsts - zemāk) piekrita manam viedoklim, tāpat kā Alina, kura nesen naturalizējusies. Iespējams, tas nav tāpat vien. Šķiet, ka PMLP darbinieki arī saprot, cik dažreiz grūti spert šo soli - tikt pāri aizvainojumam un kļūt par pilsoni. Tāpēc trīs sievietes katru rītu smaida un nomierina uztraukušos ārzemniekus un "citplanētiešus", parādot citu - labvēlīgu - Latvijas valstiskā aparāta seju. 

Tas patiešām palīdz.

Anna - kārtoja eksāmenu latviešu valodā un vēsturē

Valoda

Mūs satiek trīs viesmīlīgas sievietes. Meitene pa labi man šķiet līdzīga izmeklētājai. Īsi mati, laipnas un gudras acis. Pieļauju, ka komisijas locekle labajā pusē seko, lai mēs nešpikotu un nepārkāptu noteikumus. Pa vidu sieviete, kas ir līdzīga manai klases audzinātājai, ķīmijas skolotājai. Labam un jūtīgam cilvēkam. Sieviete pa kreisi pēc skata ir visstingrākā.

Tieši viņa iznāk kabineta vidū un skaidri pastāsta, kas gaida eksaminējamos.

Kabinetā ienes aploksni ar uzdevumu variantiem. Es baidos, jo biju gatavojusies tikai kādas trīs stundas. Tomēr komisijas locekles balsī ir miers, un tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs.

Klausīšanās

Ieslēdz magnetofonu. Dialogi ir pa diviem teikumiem. Klausies, atzīmē atbilžu variantus (tie ir bildīšu veidā).

Kļūdīties nav iespējams. Dialogi skan tik labi, ka liekas, tie ir no Streiča filmām.

Tie varētu būt arī ieraksti no balss noklausīšanās Streiča filmām.

Otrais uzdevums ir gara saruna. Mums tiek stāsts par to, kā studenti vasarā taisās braukt uz laukiem, lai piepelnītos.

Trešais uzdevums ir pagrūtāks, jo vajag atbildēt rakstiski. Taču pēc tam izrādās, ka šeit gramatika nav tik svarīga. Galvenais ir saprast. 

Lasīšana

Pirmais uzdevums - pieci lodziņi ar frāzēm. Blakus katram pa trīs atbilžu variantiem. Vajag saprast jēgu un atzīmēt vajadzīgo variantu. Piemēram: "Brīvdienās pasts nestrādā," rakstīts tabulā. Tu iepauzē: "Pasts atvērts katru dienu", "Pasts atvērts darbadienās" vai "Pasts atvērts brīvdienās". Hmm, ko lai izvēlas?! Es jokoju - te gandrīz nav grūti, lai gan

tieši lasīšanā var iekrist sava veida loģikas lamatās.

Otrais uzdevums ir vienkāršāks - vēstule. Jauna studente ir nodota mātes draudzenes uzraudzībā. Un draudzene raksta (mātei) par meitenes panākumiem - kur un ar ko viņa pavada brīvo laiku un ar ko aizraujas. Mātēm mierīgi, taču meitenei jūtu līdzi. 

Vēlāk seko garš, 150-160 vārdus garš teksts ar preses materiāliem.

Man stāsta par garšīgu maizi, kuru taisa kādā Latvijas reģionālajā maizes ceptuvē. Teksts ir patīkams, smaržo pēc kūciņām.

Šeit var gadīties "zemūdens akmeņi": vairāku jautājumu-atbilžu pāru saistība var nebūt īsti acīmredzama.

Tālāk seko mana mīļākā daļa - piecus darba meklētāju sludinājumus vajag savienot ar sešiem darba devēju piedāvājumiem (viens ir lieks). Uzdevums no sērijas "iejūties Nodarbinātības valsts aģentūras darbinieka ādā". Es iejūtos, man patīk.

Vēstule

Bailīgākā daļa. Taču pirmais no diviem uzdevumiem ir vienkāršs. "Aizpildi anketu". Man jādodas uz ateljē un jānoformē pasūtījums.

Tikusi galā ar ikdienas lietām, pāreju pie otrā uzdevuma. Mūsu priekšā ir standarta tēma uz 50-70 vārdiem. Pirms uzdevuma - uzrakstīt vēstuli - ir norādīti pieci plāna punkti. Ja tiem seko, tad 50-70 vārdus uzrakstīt nav pārāk grūti. Es rūpīgi rakstu vēstuli divreiz uz melnraksta lapiņas, kuru mums izsniedz pirms eksāmena sākuma.

Tā ir visnozīmīgākā melnraksta lapa manā dzīvē, jo tā ir ar parakstu un zīmogu.

"Dārgā Alīna!" es sāku...

Pārtraukums

Rakstiskās un runāšanas daļas sākuma rezultāti jāgaida stundu, pusotru. Eju uz ēdnīcu - tā atrodas tepat pagrabstāvā, PMLP ēkā. Nekādu delikatešu, tomēr viss garšīgs un tēja kā Rīga-Maskava vai Rīga-Sanktpēterburga vilcienā. Pietrūkst tikai glāžu turētāju. Mēģinu palasīt, nervozēju, nevaru nokoncentrēties. Visvairāk grauž apziņa - ja nenolikšu kādu eksāmena daļu, tad varēšu to pārkārtot TIKAI pēc diviem mēnešiem.

"Nu, viss," es domāju, "raksti - pazudis."

Dabīgi, ka būtu jāraksta Ksenijai un šefam - "pazudis", tas ir, blogs pazudis uz diviem mēnešiem. Paliek pavisam nelāgi.

Runājamā daļa

Runāt latviski man sanāk reti un galvenokārt saistībā ar darbu, tāpēc es jūtos nepārliecināti. Šādos gadījumos jāatbild vienzilbīgi un neizrādoties. 

Pēc iesildīšanās — vārds, uzvārds, brīvais laiks — seko ikdienišķa saruna. Man vajag rezervēt galdiņu restorānā — izvēlēties, kur es sēdēšu, cik cilvēku kompānijā un ko mēs darīsim.

Vēlāk jāapraksta fotogrāfija. Tas jau ir pavisam viegli. Man trāpās lete ar konditorejas izstrādājumiem.

Parunājām, nedaudz traucēja uztraukums. Viss kārtībā - es noliku. Pietrūkst runāšanas pieredzes, nosaka komisija, taču tas ir labojams. Toties šeit nopriecājās, ka man vienīgajai grupā izdevies uzrakstīt anketu bez kļūdām.

Pēc vajadzības var izsniegt lapas un parādīt, kur bija pielaistas kļūdas. Mana vēstule ir sasvītrota, taču par sīkumiem - atsevišķām garumzīmēm, divām trim galotnēm. Kļūda: stūrgalvīgi rakstu "izīrē" vārda "noīrē" vietā. 

Zemapziņa acīmredzot rāda realitāti skaistāku, nekā tā ir īstenībā - precīzi otrādāku.

Es lidinos pa ielu. "Noliku, noliku, noliku," skan galvā. Pēkšņi sajūtu pavasara smaržu un saprotu, ka viss būs labi.

Vēsture

Šeit ir trīs sadaļas - himna, desmit jautājumi par vēsturi un kultūru, astoņi jautājumi par Satversmi. Himnas tekstā var pieļaut vienu kļūdu. Es to rakstīju, jo tā ir vienkārša un skaista - divas strofas pa četrām rindiņām. Būtībā tā ir vēršanās pie Dieva, lūgšana par to, lai Latvijas ļaudis būtu laimīgi. Mana kļūda - "Laid mums tur laimē diet" uzrakstīju "Lai mums tur laimē diet."

Vēl viena kļūda bija sadaļā par Satversmi. Es - tā arī nesapratīšu, kāpēc (instinktīvs liberālisms?) - atļāvu nepilsoņiem un citu valstu pilsoņiem strādāt mūsu policijā.

Nedaudz žēl, ka vēstures jautājumos maz vietas atveltīts pirmajai Latvijas Republikai, bet vēl mazāk - Baltijas ceļam.

Žēl, ka jautājumos ir vairāk likstu, kuras mūsu valsts pārcietusi.

Tomēr ir taču lietas, par kurām šeit cīnijās un panāca savu. Man šķiet svarīgi atcerēties ne tikai zaudējumus, bet arī sasniegumus.

Tiesa, ar sasniegumiem pilna ir kultūras daļa. Tā laikam arī ir: man pašai kultūra ir eskeipisms telpā, kur nav nekā slimīga.

* * *

Tagad mums atlicis tikai gaidīt. Sagaidīt, līdz mūs pārbaudīs visās frontēs, un pēc tam mēs varēsim laimīgi nozvērēties, saņemt pasi un kļūt par pilntiesīgām mūsu valsts pilsonēm. Tāpēc kā minimums vēl vienu blogu mēs uzrakstīsim. Bet varbūt to būs arī vairāk.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti