Toreiz Emīla Dārziņa ielā izdzīvojām Jurģu laika noskaņas, jo prieks par privātīpašuma atgūšanu bija savijies ar mežonīgā kapitālisma blaknēm. Daži īpašumi tika pazaudēti neapdomīgas rīcības dēļ, bet citus nācās pārdot, nespējot segt visus izdevumus tik ekskluzīvā rajonā. Jaunie saimnieki dažus namus pārbūvēja, daudz nerēķinoties ar baltā funkcionālisma stilu, kas tik raksturīgs Mežaparkam un Dārziņa ielai. Pāris ēkas jau bija nojauktas, un vietēji satraukti sprieda, ko uzcels vietā. Mājās strauji mainījās iedzīvotāji: daži jau bija pārcēlušies, vēl citi, kā mākslas zinātnieks Jānis Borgs, saiņoja mantas. Palicēji kavējās atmiņās par kopā pavadīto laiku un tradīciju Jaungada naktī pulcēties uz ielas, lai iemalkotu šampanieti un uzsauktu tostu par nākamo – laimīgu un veiksmīgu gadu.
"Tagad tikai dažās mājās dzīvo ģimenes, kas te mīt vairākās paaudzēs, bet tukšajā zemesgabalā, par kuru toreiz raizējāmies, ir uzcelta skaista māja, un saimnieki ir kārtīgi cilvēki. Taču pats galvenais, ka pie mums atkal ir daudz bērnu," tādu ielas portretu 2023. gadā raidījumā "Ielas garumā" uzzīmē māksliniece Beatrise Kārkliņa, kura nesen nosvinēja savu 90. dzimšanas dienu un tiek godāta kā ielas vecākā iemītniece. Viņa joprojām apglezno porcelāna traukus un savā jubilejā dārzā sarīkojusi pat nelielu izstādi.
Protams, sarunā pārcilājam arī sāpīgas tēmas, jo daudzi no kaimiņiem, kas dalījās savos stāstos "Ielas garumā", tagad jau viņsaulē.
Bet katra Dārziņa ielas nama un cilvēku likteņi nu iegrāmatoti pamatīgā sējumā "Ārstu māja Mežaparkā". Faktiski grāmatas vēstījums ir daudz plašāks. Tas ir visa Mežaparka likteņstāsts, un par to paldies jāsaka arhitektei Zaigai Gailei un viņas domubiedriem.
Grāmata ir kā pievienotā vērtība kāda Dārziņielas nama pārbūves projektam. Proti, pirms pāris gadiem pārdošanā tika izlikta dakteru Lūkinu māja – tā šo namu Emīla Dārziņa ielā 11 dēvēja kopš 1939. gada, kad Magdalēna un Haralds Lūkini uzcēla māju savai ģimenei, kurā auga četri bērni, bet otrajā stāvā iecienītais ārsts homeopāts Haralds Lūkins iekārtoja savu privātpraksi. Taču līdzsvaroto dzīvi brīvā Latvijā varmācīgi pārtrauca trīs okupācijas, un Lūkinu ģimene tāpat kā daudzi viņu kaimiņi tika pakļauta represijām. Tomēr par spīti smagajiem apstākļiem māju izdevās saglabāt. Pirms 18 gadiem savas mājas likteņstāstos ar mums dalījās Haralda Lūkina dēli, ārsti Arians un Indars Lūkini, bet pamazām nams, kurā uzauga un savu dzīvi iekārtoja vairākas paaudzes, kļuva tukšāks un tukšāks, līdz tika pieņemts lēmums māju pārdot.
"Īpašumā ieejot, sajutāmies labi, harmoniski un droši," atceras nama tagadējie saimnieki, ārstu ģimene Ineta un Uldis Mauriņi. "Mājā gan nesaskatījām skaistumu, jo tā bija vairākas reizes pārbūvēta un atgādināja krēslainu labirintu. Bija pat doma ēku nojaukt un celt jaunbūvi, kas iederētos Mežaparka kultūrvēsturiskajā apbūvē." Pieaicinājuši arhitekti Zaigu Gaili un galu galā nolēmuši arhitekta Visvalža Paegles projektēto balto funkcionālisma stila ēku saglabāt, bet pacelt to jaunā kvalitātē, piemērojot mūsdienu prasībām un Mauriņu ģimenes vēlmēm.
Pārbūves projekta galvenā ideja – uzlikt vēsturisko mājas apjomu uz terases plātnes it kā uz paplātes, kas dod tai saistību ar apkārtējo ainavu, mežu un dārzu. No iekštelpām var iziet ārā uz visām četrām debess pusēm, bet terases plātne kā cepure ar uzlocītām malām ļauj zem tās paslēpt visu mājas saimniecības sistēmu. Tādu burvīgu un ļoti pārdomātu detaļu, risinājumu un citu nianšu mājā, pirtiņā un visā īpašumā ir ļoti daudz. Manuprāt, Ārstu māja ir izcili īstenots vēsturiskās ēkas pārbūves projekts, kurā katrs solis ir rūpīgi izsvērts un perfekti izpildīts.
Projekts, kādu būtu pelnījusi katra vēsturiskā ēka Mežaparkā, lai tiktu pienācīgi saglabāts šis unikālais pilsētbūvnieciskais ansamblis.
Komponista Emīla Dārziņa vārdu ielai 1932. gadā rosināja piešķirt viens no pirmajiem ielas būvniekiem, Teodora Reitera kora dziedātājs un vīru dubultkvarteta "Latvija" dibinātājs Jūlijs Pamiljens. Tajā pašā gadā nelielā kaimiņu iela saņēma cita latviešu mūzikas dižgara – diriģenta, komponista, pedagoga, Vidzemes skolotāju semināra dibinātāja Jāņa Cimzes vārdu. Tā kā šogad svinam mūsu dziesmu svētku tradīcijas 150. gadskārtu, vērts pieminēt, ka 1. Vispārējo latviešu dziedāšanas svētku pamatrepertuāru veidoja tieši Jāņa Cimzes un viņa vadītā Vidzemes skolotāju semināra absolventu tautas dziesmu apdares. Gan Cimze, gan Dārziņš Dziesmu svētku estrādē skanēs arī šogad.
"Bez šiem vīriem Dziesmu svētki nav iedomājami," saka diriģents Romāns Vanags, "un man prieks, ka "Kur tu skriesi, vanadziņi" atkal diriģēs mans skolotājs Jānis Erenštreits. Par Cimzi viņš uzrakstījis brīnišķīgu grāmatu "Kroņu pinējs", kas nu jau piedzīvojusi otro, papildināto izdevumu."
Ar Romānu Vanagu gandrīz pēc 20 gadiem atkal tiekamies rakstnieka Jāņa Poruka vārdā nosauktajā ielā turpat Mežaparkā, kur Vanagu ģimene mīt vairākās paaudzēs. Toreiz Romāna dēli, dvīņubrāļi Kristaps un Edgars, gulēja ratiņos vai rādīja dvīņu raksturu rotaļu laukumā. Tagad sastopu studentus, kuri pa šiem gadiem izdziedājušies zēnu korī un izbaudījuši Pasaules koru olimpiādi, bet šogad cer klātienē pa īstam novērtēt tēti Dziesmu svētku virsdiriģenta lomā.
Romāns Vanags ir ne tikai virsdiriģents, bet arī XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku noslēguma koncerta "Kopā augšup" mākslinieciskās darba grupas vadītājs. Kopā ar viņu vēl pirms oficiālās atklāšanas ielūkojamies Dziesmu svētku muzejā, kas izvietots Lielās estrādes rietumu spārnā. Rakstniecības un mūzikas muzeja patstāvīgā ekspozīcija "Dziesmu svētku telpa" ar interaktīvo dārgumu sienu "Laika upe" un multimediālo instalāciju "Lielākais koris pasaulē" ir patiešām pārsteidzoša. Kopā ar Romānu Vanagu meklējam viņa piestātnes "Laika upē". Tur ir 1973. gads, kad Dārziņskolas zēnu kora dalībnieks pirmoreiz piedalījās svētku gājienā, un 1990. gads ar pirmo uzdrīkstēšanos kandidēt virsdiriģentu konkursā.
Toreiz Romāns Vanags palika pirmais aiz strīpas, bet 1993. gadā jau kāpa tribīnē, lai diriģētu Pētera Barisona himnisko "Dziesmai šodien liela diena."
Ekspozīcijas 2. stāvā iekārtota Kopienas telpa, kurā gaida katru, kurš jūtas piederīgs Dziesmu svētku upei ar savas dzimtas atmiņām un relikvijām, ar savām pārdomām un prieku.
Starp citu, Lielā estrāde ir atvērta katru dienu darba laikā un, kamēr vēl nav sākušies koru mēģinājumi, ir vērts mierīgi izstaigāt ekspozīciju un izpētīt Sidraba birzs unikālo konstrukciju, bet visu dziesmu svētku estrādes bildēs un maketos aplūkojamas atsevišķā paviljonā.
