Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Strādāt par žurnālistu Baltkrievijā ir kā staigāt pa mīnu lauku jeb kā es pārvaru savas bailes katru dienu
Ir bail vērsties ar parastu jautājumu valsts iestādē. Bail parakstīties ar īsto vārdu, publicējot kārtējo rakstu. Bail uzticēties tevi ārstējošā ārsta rokām, jo bijusi negatīva pieredze dzimtenē, kas ir slavena ar bezmaksas medicīnu. Lai arī daudz ko vairs nevar atgūt, taču kaut ko, piemēram, zobus vēl var salabot un pārtaisīt. Toties (ironizēju) tas bija bez maksas.
Un, kad svētku pasākumu laikā ielās ir daudz kārtībsargu, līdz pat šim laikam pieķeru sevi, ka jūtu iekšējus drebuļus, redzot cilvēku policijas formā. Un gribas noslēpties un aizbēgt.
Saprast to nav grūti. Jo vārds "bēglis" ir cēlies no vārda "bēgt". Un bēg, ticiet man, ne jau no labas dzīves.
Bet neatkarīgā žurnālista profesija Baltkrievijā (propagandistus, kas dzied ditirambus Lukašenko režīmam, es pie žurnālistiem nepieskaitu) – tā ir staigāšana pa mīnu lauku. Nekad nezini, kad un par ko tev trāpīs. Un no kā tas būs – no savējiem vai svešiem. Bet visbiežāk - no visiem uzreiz un vienlaikus.
Tomēr, neskatoties uz visu to, baltkrievi Latvijā pārvar šaubas un bailes. (Bet vai mēs reāli varam palīdzēt tiem, kas sēž cietumā? Ja nu mūs atpazīs pēc fotogrāfijas un sāks vajāt mūsu tuviniekus, kas palikuši mājās?) Katru gadu aktīvisti atceras tos savus tautiešus, kam ir daudz sliktāk – viņi atrodas ieslodzījumā un viņu krimināllietas ir politiski motivētas. Latvijas baltkrievi 21. maijā ierodas pie Brīvības pieminekļa ar baltsarkanbaltajiem karogiem un atgādina pasaulei par to, ka nekas vēl nav beidzies.
Represijas turpinās, diktatūra ar "sazilējušiem pirkstiem" stingri turas pie varas, bet dažus politieslodzītos, kā piemēram, Paļinu Šarendu-Panasjuku pēc ieslodzījuma termiņa beigām neatbrīvo, bet piespriež jaunu termiņu. Un tā – līdz bezgalībai.
Pēc Baltkrievijas Žurnālistu asociācijas datiem (tā pagājušajā gadā tika atzīta par "ekstrēmistisku formējumu"), pašlaik sava darba dēļ ieslodzījumā atrodas 35 žurnālisti. Kopējais politieslodzīto skaits, pēc stāvokļa 21. maijā, ir 1393.
Saeimas deputāti – krustvecāki Baltkrievijas politieslodzītajiem jeb kā baltkrievi trimdā turpina cīnīties
Latvijā dzīvojošajiem baltkrieviem ir svarīgs Latvijas sabiedrības un varas iestāžu atbalsts. Akcijai 21. maijā pievienojās Leila Rasima un Jana Simanovska (abas "Progresīvie") no Saeimas deputātu grupas demokrātiskās Baltkrievijas atbalstam.
Kopumā pieci Latvijas politiķi solidaritātes kampaņā #WeStandBYyou šogad kļuvuši par krustvecākiem Baltkrievijas politieslodzītajiem.
Pēc 2020. gada notikumiem Baltkrievijā cilvēktiesību situācija tur joprojām turpina pasliktināties. 2020. gada viļņa paši pirmie bēgļi četros gados jau sākuši jaunu dzīvi Latvijā, dažiem radušās ģimenes un bērni, tiek apgūta latviešu valoda, beidzot atradies labs darbs. Varētu šķist, ka pagātnes bēdas var aizmirst un vienkārši turpināt dzīvot ar savām ikdienas rūpēm. Var? Nē, nevar.
"Diktatori grib ieiet vēsturē"
Aprunājos ar vienu no Dienas solidaritātei ar Baltkrievijas politieslodzītajiem akcijas organizētājiem Ramanu (vārds mainīts) par to, kāpēc viņš turpina sabiedrisko darbību, neskatoties ne uz ko. Dodu viņam vārdu.
"Man sāp par katru no šiem politieslodzītajiem, par katru dzīves dienu, kas atņemta ļoti cienījamiem cilvēkiem. Tāpēc mēs nākam un stāstām par to cilvēkiem apkārt. Un to darīsim, līdz mūsu tauta beidzot kļūs brīva. Mēs atgādinām citu valstu iedzīvotājiem, ka baltkrievi un Lukašenko nav viens un tas pats. Mēs ilgi pacietām viņa trulo kolhozu politiku, viņa apvainojumus, – bet vairāk mēs to negribam. Mūsu ceļi galīgi šķīrās 2020. gadā, kad vairākums nobalsoja vienalga, par ko, bet tikai ne par viņu."
"Politieslodzītie ir svarīgs instruments Lukašenko režīmam.
Manipulējot ar politieslodzītajiem, viņš iebiedē pārējos baltkrievus, tā atturot pilsoņus no turpmākiem protestiem un streikiem.
Tāpēc viņš nepiekritīs nekādām nopietnām sarunām par atteikšanos no šī instrumenta. Taču arī pašu Lukašenko režīmu uzvarēt pagaidām nav iespējams – tas balstās uz spēcīgu finansiālo un spēka atbalstu no Krievijas. Kremlim viņš ir svarīgs sabiedrotais – faktiski sagrābusi Baltkrieviju, pilnībā pakļaujot Lukašenko, Krievija paralizē tirdzniecību mūsu reģionā, vājinot Baltijas valstu, Ukrainas un Polijas ekonomikas. Reģiona valstīm jālobē stingrākas sankcijas pret Krieviju un Baltkrieviju, lai tās novājinātu un kaut vai nedaudz izlīdzinātu spēku samēru par labu sev. Un to Baltijas valstu valdības arī dara."
"Publiskas akcijas dod iespēju darīt zināmu cilvēkiem vienkāršu domu – tirdzniecība ar diktatūrām nostiprina un atbalsta šos politiskos režīmus, kas radīti, lai pārvērstu cilvēkus par vergiem. Jo diktatūrās – Krievijā, Baltkrievijā, Ķīnā, Turkmenistānā – runa nav par diktatora varu un tiesībām. Šo režīmu jēga ir, balstoties uz politiskās varas atņemšanu un vardarbību, ekspluatēt citus cilvēkus, savas valsts iedzīvotājus, izspiest no viņiem visu iespējamo, lai nodrošinātu diktatora un nelielās politiskās elites supergrezno dzīvi.
Viņi prasmīgi slēpj informāciju par to, kā dzīvo. Kuram gan citam politiķim ir 18 – un tās ir tikai zināmās – rezidences valstī, kuras izmēri ir 500 reiz 600 kilometri? Bet Lukašenko, iedomājieties, ir. Un tā ir tikai maza daļa no tā, ko viņš izmanto. Diktatūras vīruss ir ļoti lipīgs. Jo, ja līdzās ir teritorija, kur valdnieks var atļauties visu, ko grib, citu valstu elites arī vēlas iegūt tādus labumus. Turklāt diktatoram noteikti jāieiet vēsturē, un viņi uzbrūk kaimiņvalstīm. Tāpēc visu demokrātisko valstu iedzīvotāju interesēs ir, lai arī kaimiņvalstī būtu demokrātija."
* * *
Godīgi sakot, mani sajūsmina kaismīgās runas, ko saka aktīvisti, tādi kā Ramans un citi baltkrievi, kuri domā par dzimto zemi un cīnās par tās labklājību katru dienu. Varbūt viņu vārdos arī ir daudz jaunības maksimālisma, taču tieši šādi cilvēki ir savas nācijas galvenais dārgums. Uz viņiem turas sabiedrība. Minskā 2020. gadā spēka struktūru darbinieku nogalinātais Ramans Bandarenka savu pēdējo frāzi ierakstīja sava pagalma iedzīvotāju virtuālajā tērzētavā: "Es izeju ārā."
Un mēs, baltkrievu bēgļi, izejām ielās pilsētās un valstīs, kurās tagad dzīvojam, Ramana un visu to vārdā, kuri tika nogalināti un kuri atrodas ieslodzījumā. Mēs izejam ielās par sevi un par viņiem, jo viņi nevar.
