Kā dažu mēnešu laikā varēja nodzīvoties tik tālu?
Zinu, zinu, protu, protu…
Latvijas Televīzijas (LTV) Sporta redakcija vairākas nedēļas rūpīgi sekoja līdzi naudas sadales batālijām sporta organizācijām. Pirmās indikācijas tam, ka šogad gaidāma iepriekš nepieredzēta jautrība, kuluāros izskanēja jau pirms vairākiem mēnešiem. Izglītības un zinātnes ministrijas lēmums turpmāk pašai apkopot federāciju iesniegtos datus un uz to pamata aprēķināt valsts finansējumu tika pavadīts ar milzu skepsi – sak, vai maz viņi vispār apjēdz, kāda mēroga un specifikas darbu paši sev uzkrāvuši?
Valsts finansējums tiek aprēķināts ar kritēriju palīdzību, talkā ņemot federāciju iesūtītos datus par masveidību, aktivitāšu daudzumu, sasniegumiem. Kārtība ir visai piņķerīga, nezinātājs tajā viegli var apmaldīties vai tikt apmānīts, tāpēc citviet Eiropā par sportu atbildīgās ministrijas datu pārbaudi un finansējuma aprēķināšanu ir deleģējušas vai nu nevalstiskajām sporta organizācijām, vai ministriju pakļautībā esošām sporta aģentūrām. Tā teikt, jomas praktiķiem, kas, izmantojot "loģikas filtru", ātri pamana anomālijas federāciju iesniegtajos datos.
Latvijas Televīzija padziļināti izpētīja Lietuvas, Igaunijas, Somijas un Zviedrijas praksi. Šo valstu amatpersonas bija ļoti atsaucīgas, lai dalītos savā pieredzē un sīki iepazīstinātu ar savu sistēmu.
Ja grib, tad divu darbadienu laikā var gūt pilnvērtīgu priekšstatu par to, kā process norit citviet, un nonākt pie secinājuma, ka jauns divritenis varbūt nemaz nav jāizgudro.
Latvija nolēma, ka ir gan – un no prakses, ka federāciju iesniegtos datus apkopo un izvērtē nevalstiskā organizācija (iepriekš tā bija Latvijas Sporta federāciju padome), atkāpās. Uzkraujot šo darbu IZM ierēdņiem, kam jau gadiem trūkst štata kapacitātes pienācīgai pamatfunkciju veikšanai.
Lieki piebilst, ka Latvija no minētajām valstīm atpaliek gan finansējuma apmērā, gan dažādos cilvēku iesaistes un veselības rādītājos. Tāpat pašsaprotama ir arī piebilde, ka Latvija joprojām nav izveidojusi digitālu platformu centralizētai federāciju pieteikumu iesniegšanai un datu ievadīšanai, kamēr minētais kvartets to paveicis jau sen, tāpēc neslēpa izbrīnu, ka Latvijā naudas sadales process federācijām saskaras ar tādām grūtībām un ažiotāžu.
"Ministrijas ieskatā vispār visi ir zagļi un krāpnieki. Sākot ar lielajām sporta organizācijām – gan Latvijas Sporta federāciju padome, gan Olimpiskā komiteja, gan Komandu sporta spēļu asociācija –, gan arī tāda pati attieksme ir pret federācijām," vienā no LTV sižetiem sprieda Latvijas Kērlinga asociācijas valdes loceklis Artis Zentelis.
Nevar noliegt, ka sporta organizācijas pašas daudz ir darījušas, lai izpelnītos šādas šaubas. Gada pirmie mēneši parādījuši, ka attieksme nav bez pamata, jo federāciju iesniegtajos datos ar sarkanu apvelkamu skaitļu bija pārpārēm.
"Ir tādi pilnīgi absurdi skaitļi. Kad skaties un brīnies, kur pēkšņi var dubultoties un trīskāršoties bērnu un jauniešu skaits. Sacensības pēkšņi tiek rīkotas desmitreiz vairāk," akcentēja Zentelis. Tikmēr Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs skaidroja, kāpēc izaugsmes rādītāji tā uzskrējuši debesīs, faktiski padarot Latviju par visstraujāk augošo (ar ironiju…) sporta nāciju pasaulē. "Īstenībā mēs ražojam pasākumus kvantitātes dēļ jeb šo kritēriju dēļ, lai tiktu pie tās naudas," atzina Platonovs.
Dažādu kliedzošu piemēru federāciju uzrādītajos un ministrijas akceptētajos masveidības un aktivitāšu skaitļos šogad ir pārpārēm – daļu no tiem izcēlām sižetu sērijā, tāpēc atkārtoti neminēšu. Viens piemērs – pat tad, kad ministrija ar trešo piegājienu tomēr ir pieņēmusi gala lēmumu finansējuma sadalē,
joprojām redzams, ka vairāk nekā 10 federāciju mājaslapās publicētie skaitļi nesakrīt ar ministrijas apstiprinātajiem, tātad finansējuma aprēķināšanā izmantotajiem.
Kurš šmaucās, kurš nepārbaudīja un kurš par to tiks sodīts – atbildes uz šiem jautājumiem varētu sniegt Administratīvā tiesa, ja nenoplaks atsevišķu federāciju entuziasms ministriju aizdzīt pasēdēt uz koka sola. Vaicājām arī, kas par visu šo sakāms ir Ministru prezidentei Evikai Siliņai ("Jaunā Vienotība"). Tiešas atbildes izpalika, bet netieši varēja saprast, ka radikālus soļus viņa spert neplāno un finansējuma izmaksa apturēta netiks.
Samest visu vienā "Excel" tabulā
Pieņemsim, ka IZM izdarīs secinājumus un nākamgad federāciju iesniegto datu pārbaudi un valsts finansējuma aprēķināšanu vai nu uzticēs kādam citam, vai arī paši būs piešāvuši aci un raduši papildu resursus to izdarīt prasmīgāk. Tas neatceļ jautājumu, vai esošais finansējuma modelis vispār ir racionāls. Proti, vai iespējams visas 95 atzītās sporta federācijas nolikt uz viena lineāla un sadalīt tām finansējumu? Kā ar "Excel" tabulas palīdzību var salīdzināt, piemēram, bobsleju, dambreti un futbolu?
Manā prātā atbilde ir ātra un kodolīga – nevar. Katram no minētajiem sporta veidiem ir savi plusi, aiz kuriem varam ierindot vārdiņu "bet". Bobslejam ir olimpiskās medaļas, bet nav masveidības un vērā ņemamas globālās konkurences. Dambrete ir ļoti iekļaujoša, jo to var vienlīdz labi spēlēt abi dzimumi un līdz sirmam vecumam, bet pienesums slimību profilaksei no tās būs mazāks nekā no fiziski aktīvākiem sporta veidiem. Futbols ir Latvijā (un pasaulē) masveidīgākais sporta veids, bet mūsu zemē jau 20 gadus tiek spēlēts bez panākumiem. Tajā pašā laikā
salīdzināt bobsleja un futbola izlašu izcīnītās vietas pasaules mērogā, ignorējot konkurences apmēru jeb kontekstu kopumā, un dalīt pēc tam valsts finansējumu ir tas pats, kas dronus salīdzināt ar pasažieru lidmašīnām un noteikt, kas lido labāk.
Un aprēķināt, cik par to katram piešķirama nauda. (Starp citu, arī lidmodelisms Latvijā ir oficiāli atzīts sports, kas tiek vērtēts vienā "Excel" tabulā kopā ar bobsleju, dambreti, futbolu un pārējiem.)
LTV izpētītā citu valstu prakse gan liecina, ka savā dilemmā neesam unikāli. Arī citas tuvākas un tālākas kaimiņvalstis ņem talkā kritērijus, rēķina punktus un dala naudu kā sporta spēlēm, tā ziemas un vasaras individuālajiem sporta veidiem. Arī met visus vienā "Excel" tabulā. Ar piebildi – kritēriji citviet ir daudz šaurāki un konkrētāk notēmēti nekā Latvijā. Vienojošais elements – masveidība.
Pēdējos mēnešos LTV Sporta redakcija intervējusi ne tikai Somijas, Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas, bet arī Slovēnijas, Nīderlandes, pat Luksemburgas un Albānijas sporta amatpersonas un augstskolu mācībspēku jeb pētniekus.
Veries, kurā virzienā gribi, pamatprincips visur ir viens – masveidība, masveidība un vēlreiz MASVEIDĪBA.
"Šobrīd šķiet, ka elites sportam ir vairāk jāpamato sava pastāvēšana nekā tautas sportam. Lai gan mums [Somijā] aiz muguras ir diezgan laba elites sporta vēsture," paskaidroja Kati Lehtonena, Jiveskiles Lietišķo zinātņu universitātes vadošā pētniece, bijusī Somijas distanču slēpotāja.
Ja augstāk uzsvēru, ka IZM sākusi soļot pretējā virzienā naudas sadales aprēķināšanas mehānismā nekā pārējā Eiropa, tad vismaz masveidība jaunatnes un tautas sportā 2024. gadā novērtēta ar lielāku koeficientu nekā citus gadus. Tātad tomēr ir jomas, kur cenšamies sekot citu Eiropas valstu praksei. Kas ir prātīgi, jo
tiekšanās pēc medaļām par katru cenu mūsdienu pasaulē vairāk piestāv Krievijai, Ķīnai un citām radniecīgām valstīm,
kuras nez vai uzskatāmas par veselīgāko piemēru.
Vai sasniegumi vispār ir kritērijs?
Šķiet, ka Somijas piemēra dziļāka aplūkošana atrisinātu daudzas dilemmas arī Latvijas sportā. Somi visus 74 atzītos sporta veidus ir sadalījuši trijos grozos – lielie, mazie, vidējie. Sadalījums tiek veikts, mērot katra sporta veida masveidību Somijā un arī katras federācijas finansiālo asinsriti. "Ja federācija ir tuvu bankrotam, tad mēs kā valsts nedrīkstam dot naudu šādām federācijām. Tāpēc mums ir nepieciešama informācija par federāciju finansiālo situāciju, lai pārliecinātos, ka tās funkcionē atbilstoši," intervijā LTV skaidroja Kari Niemi Nikkola, Somijas Izglītības, kultūras un sporta ministrijas vecākais padomnieks.
Lielie sporta veidi Somijā savā starpā sadala 46% federācijām atvēlētā finansējuma, vidējie – 30%, bet mazie – 24%. "Cilvēku līdzdalība ir vienīgais valstij faktiski svarīgais kritērijs. Mūsu kā Somijas valsts vienīgā interese sportā ir iesaistīt vairāk cilvēku – jo vairāk aktīvu cilvēku, jo federācija ir noderīgāka un mērķtiecīgāka visai nācijai," valsts sporta politiku definē Nikkola.
Somijā ir par 20 valsts finansētiem sporta veidiem mazāk nekā Latvijā, jo tur ir augstāks prasību slieksnis pretendēšanai uz valsts finansējumu.
Turklāt somi tuvākajā laikā grasās to celt, trīskāršojot minimālās masveidības prasības – finansējumu tad varētu saņemt tikai tie sporta veidi, kam ir vismaz 3000 aktīvu dalībnieku. Kas, visticamāk, novedīs pie tā, ka no valsts pupa tiks atkabināts vēl vesels pulks sabiedrībā retāk praktizētu sporta veidu. Nežēlīgi? Varbūt. Bet vismaz skaidri definēta valsts sporta politika. Kustīga nācija, nevis medaļas. "Eurobarometer" dati liecina, ka Somija ir sportiski aktīvākā valsts Eiropā ar 71% vismaz reizi nedēļā sportojošu iedzīvotāju.
Zīmīgi, ka Somijā tāpat kā Latvijā elites līmeņa sportistiem ir savs atbalsta mehānisms. Tāpat kā Latvijas Olimpiskajā vienībā sportisti ir sadalīti zelta, sudraba un bronzas sastāvā, un katram no tiem ir savs finansējums – tādu pašu trīs līmeņu gradācijas praksi piekopj arī Somijā. Pat atlētu skaits, ko valsts individuāli finansē, ir ļoti līdzīgs. Vien piebilde – Latvijas sportisti Olimpiskajā vienībā saņem divreiz lielāku finansējumu nekā Somijas...
Turklāt Somijā nosprausts ienākumu slieksnis (80 000 eiro gadā), kuru pārsniedzot sportists nevar pretendēt uz valsts finansējumu.
Atsijājot tos, kas labi nopelna sacensībās un spēj piesaistīt sponsorus. Vai pareizs piegājiens? Diskutējami.
Elites līmeņa sportistu finansēšana Latvijā un prakse Eiropā būs nākamā lielā "Kas jāmaina Latvijas sportā?" rubrikas tēma, kam veltīsim vairākus sižetus. Izskatās, ka arī Latvija lēnām briest akcentu un domāšanas maiņai. Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks diskusijā sporta medijā MVP izteicās, ka, viņaprāt, sasniegumu ailīte no valsts finansējuma aprēķināšanas kritērijiem federācijām vispār būtu jāizņem. Lejnieks nebija domājis, ka elites līmeņa atlēti nebūtu jāfinansē, bet – tas būtu jādara nošķirti.
Masveidībai un sacensību skaitam nevajadzētu būt uz viena lineāla ar izcīnītajām medaļām.
Ir gan arī pretēji viedokļi. Vairāki prominenti sportisti un sporta funkcionāri publiski pauduši viedokli, ka pilngadību sasnieguši sportisti valstij nebūtu jāuztur vispār. Ir arī mērenākas pozīcijas piekritēji, kuri iesaka noteikt vecuma cenzu – piemēram, 23 gadus. Vēlāk tad vai nu pelni ar sportu pats, vai arī meklē profesiju. Viedokļus un idejas tuvākajās nedēļās apkoposim "Kas jāmaina Latvijas sportā?" rubrikas ietvaros.
Kam dot, kāpēc dot, cik dot, un kāds no tā būs ieguvums sabiedrībai? Mūžīgie jautājumi, uz kuriem nepārprotamu atbilžu nemaz nav. Taču viens gan ir skaidrs – lēmumus pieņem cilvēki, nevis "Excel" tabula, un noteikti ne tāda, kur atbildīgā ministrija datus samet, tos pat lāgā nepārbaudot…
