Mēs varam atbalstīt Ukrainu ar ziedojumiem
Ukrainas tautai joprojām ir vajadzīga praktiskā palīdzība, tādēļ Latvijas sabiedriskie mediji sadarbībā ar Ziedot.lv aicina ziedot akūti nepieciešamo lietu iegādei.
Ziedot iespējams, zvanot pa tālruni 90204020 (maksa par zvanu – 1,50 eiro ar PVN) vai tiešsaistē ziedot.lv/ukrainai.
Visu saziedoto naudu sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā novirzīs Ukrainas atbalstam.
Mēs atkal un atkal atkārtojam, ka ukraiņi izcīna arī mūsu karu. Jā, šobrīd tā varam teikt. Mēs nezinām, vai kādu dienu trakais varmāka nepavērsīs skatu arī uz mūsu pusi. Un mums būs jābūt gataviem, mums bija jābūt gataviem jau vakar, aizvakar, mēs vispār nedrīkstējām nebūt gatavi nevienu brīdi, dzīvojot blakus ļaunumam.
Mēs sestdien, Ukrainas kara traģiskajā gadadienā, ar savām kamerām, acīm un sirdīm būsim kopā ar visiem tiem mūsējiem, kas paudīs pleca sajūtu, kas ir darījuši daudz un vēl vairāk, lai visos veidos palīdzētu Ukrainai un ukraiņiem.
Mēs aicinām jūs ziedot – ukraiņi neuzvarēs bez mūsu palīdzības. Mēs atkal rādīsim Volodimiru Zelenski, kurš neprasa, lai kāds cīnās ukraiņu vietā, bet nemitīgi atgādina, ka Ukrainai vajag ieročus, dronus, lidmašīnas, artilēriju un daudz cita. Ukraiņiem ne tikai jānoturas pretim, bet jāatbrīvo sava zeme no slepkavām un izvarotājiem.
Viss, ko mēs darām, palīdz – tīkli, sveces, zābaki un zeķes, mašīnas un droni. Mājvietas, darbs un skola ukraiņu bēgļiem. Sirsnība un atbalsts. Karš tur nav beidzies. Mēs varam tikai cerēt un palīdzēt, cik kurš savā vietā spējam, lai tas iespējami drīz beigtos. Katra kara diena ir jauni miruši cilvēki, jauni sprādzieni, jaunas sapostītas dzīves un mājas.
Man ir dusmas un kauns par tiem, kuri iedzīvojas uz šī kara rēķina, kuru morāle ļauj pelnīt uz šī kara rēķina. Kuri vēl joprojām uzskata, ka Krievija un Baltkrievija ir normāli partneri un "tas ir tikai bizness".
Nē, tā nav. Amorāli ir izlikties, ka darījumi ar slepkavu režīmu ir normāli. Es negribu ēst maizi no Krievijas graudiem, negribu maizi no ukraiņiem nozagtiem graudiem. Negribu dzert pienu no govs, kas barota ar Krievijas lopbarību. Tās ir elementāras morālas izvēles. Šajā karā nav nekādas "pelēkās zonas". Te ir tikai balts vai melns – vai nu mēs esam cilvēcības vai ļaunuma pusē.
Pagaidām nevaram atslābt, rimties, novērsties vai nogurt. Mēs redzam kareivjus līdz ceļiem dubļos, mēs redzam bērnus ar večuku acīm, mēs redzam sievietes, kuras nespēj smaidīt.
Mēs esam cilvēki, un katrs, cik varam, darām visu, lai tas reiz beigtos. Lai Ukrainā atkal zem mierīgi zilām debesīm zied saulespuķes, un lai mums nav jāatbild saviem bērniem uz jautājumu: "Vai pie mums arī būs karš?"
