Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Cуполка tulkojumā no baltkrievu valodas nozīmē "kopa", "kompānija", "organizācija" kopīgai brīvu cilvēku darbībai. Interesanti, ka latviešu valodā ir vārds "sapulce", kas ir tuvs šim baltkrievu vārdam gan pēc skanējuma, gan pēc jēgas. Vēl viens vārds mūsu tautu kopīguma krātuvē.
"Jo vairāk redzu, kā latvieši ciena nacionālo, jo vairāk gribas, lai arī baltkrievi iemācītos cienīt savu"
Baltkrievu laulātais pāris Hanna un Dzmitrijs atbrauca uz Latviju 2020. gada beigās humānu iemeslu dēļ pēc Lukašenko režīma īstenotās vajāšanas un arestiem. Vīrs nodarbojas ar grafisko dizainu, sieva strādā loģistikas kompānijā, dēls mācās universitātē. Pāris atzīst, ka Latvijā jūtas visnotaļ ērti "gan laikapstākļu, gan dabas, gan cilvēku dēļ".
"Patīk jūra, daba. Jo vairāk redzu, kā latvieši ciena savu, nacionālo, jo vairāk gribas, lai arī baltkrievi iemācītos cienīt gan sevi, gan savu kultūru, gan vēsturi, gan saknes, lepoties ar to un sistēmiski strādāt šajā virzienā.
Šajā gadījumā mīlestība pret savu pagātni veido cienīgu tagadni un nākotni, sniedz attīstību,"
uzskata Hanna.
Latviešu valodu abi apguvuši B1 līmenī un turpina mācīties.
"Latviešu valoda kļuva par patīkamu pārsteigumu.
Lai gan mūsu valodas ārēji nav līdzīgas, noskaidrojās, ka tajās tomēr ir daudz līdzīgā
– radniecīgi vārdi un vokatīvs. Valsts valodas eksāmeni izrādījās patīkams bonuss. Katros Ziemsvētkos sev dāvināju jaunu valodas sertifikātu, pagaidām esmu sasniedzis B1. Tagad iepauzēju, lai uzlabotu arī angļu valodas zināšanu līmeni, taču nākamgad plānoju atgriezties pie lieliskās Ziemsvētku tradīcijas," stāsta Dzmitrijs.
"А1 un А2 līmeņus sasniegt bija viegli. Nejauši konstatēju, ka ir lietas, kurās ir līdzības latviešu un baltkrievu valodās, un mācīties bija interesanti," piebilst Hanna. "Progress bija īpaši manāms, kad mācījos divos kursos vienlaikus. Un trim pasniedzējiem, no kuriem katram bija sava pieeja un metodika, esmu ļoti pateicīga. Pēc kursiem B1 līmeņa sasniegšanai sāku šaubīties par sevi un savām zināšanām un iespējām šajā valodā. Ātra progresa nebija. Tā nu gatavojos atkārtot un turpināt tālāk.
Ir mērķis – apmeklēt "Prāta Vētras" koncertu un saprast dziesmu vārdus, dziedāt līdzi, noķert vilni un gaisotni, nevis vienkārši aiziet uz koncertu."
No dzīves mīnusiem Latvijā abi piemin, ka nejūtas pilnībā aizsargāti medicīnas un medicīniskās apdrošināšanas jomā.
"Baltkrievi, radīsim kopā, ne tikai patērēsim!"
"Latvijā tradicionāli ir reģistrētas daudzas baltkrievu biedrības, bet tās visas ir "kultūras apvienības", paliekot "ārpus politikas", un "Supolkas" pārstāvji faktiski kļuva par pirmo baltkrievu apvienību, kas atbalstīja un darīja zināmu Latvijā baltkrievu tautas demokrātisko izvēli," paskaidro Dzmitrijs.
"Diemžēl izrādījās, ka ir grūti iegūt labdarības biedrības statusu, turklāt, tā kā to ir reģistrējis nerezidents, ir sarežģīti pat atvērt kontu vietējā bankā.
Tāpēc, koncentrējušies uz konkrētu darbu, apvienības dalībnieki netiecās arī padarīt strukturētu pašu apvienību, bet pasākumu organizēšanai pietika ar tīmekļa tērzētavu, kurā iesaistīti vairāk nekā pussimts cilvēku," stāsta aktīvists.
Tomēr, par spīti zināmām grūtībām, pēdējā pusotrā gadā tika izveidoti kontakti ar Latvijas baltkrievu kultūras biedrību "Svitanak" ("Світанак"), Latvijas Memoriālo muzeju apvienību, Baltkrievijas Tautas Republikas Radu (visilgāk pasaulē – kopš 1919. gada – trimdā strādājošā valdība – J.K.), Latvijas Ukraiņu kongresu. Latvijas baltkrievu demokrātiskās diasporas pārstāvis ievēlēts atjaunotajā Koordinācijas padomē. Bet jūlijā pieņemts lēmums par Tautas vēstniecības atvēršanu.
"Pēc tautskaites datiem, 3,1% Latvijas iedzīvotāju pēc tautības ir baltkrievi. Tā ir otrā pēc cilvēku skaita etniskā minoritāte pēc krieviem.
Tātad mums ir, uz ko tiekties, veidojot sakarus starp baltkrieviem.
Katrs dalībnieks "Supolkā" var ierosināt jaunas idejas, saglabājot sevi un savu nacionālo identitāti.
Ideja ir saliedētībā, iecietībā un dažādu viedokļu pieņemšanā, cieņā citam pret citu, pret to darbu, ko katrs veic. Un pie tā ir jāstrādā. Ne vienmēr pietiek cilvēkresursu. Baltkrievi, radīsim, veidosim kopā, nevis tikai patērēsim!" piebilst Hanna.
"Toreiz nedomāju, ka pēc pusotra gada pašam nāksies nonākt Latvijā"
"Pirmo gājienu Rīgā, ko organizēja "Supolka" 2020. gada augustā, es redzēju Baltkrievijā ziņu lentē, bet toreizējā pilsētas mēra Mārtiņa Staķa dalību tajā tad uztvēru kā svarīgu atbalstu baltkrievu centieniem pēc brīvības," atceras Dzmitrijs. "Toreiz nedomāju, ka pēc pusgada pašam nāksies nonākt Latvijā un personīgi iepazīties ar organizatoriem.
Mūsu pirmais projekts Latvijā bija literārais vakars, veltīts Rainim un viņa atbalstam baltkrievu diasporai 20. gadsimta 20. gados. Un pirmo organizatorisko sanāksmi aptumšoja Krievijas iebrukums Ukrainā.
Ieraudzījuši no rīta ziņās, kā Krievijas tanki šķērso Baltkrievijas un Ukrainas robežu, mēs bijām tādā šokā… Likās, ka tagad jebkāda mūsu valsts pieminēšana ir nevietā.
Taču tas, ka tā muzeja vadība, kurā mūs pieņēma, stingri nodalīja režīmu, kas nelikumīgi turējās pie varas, un baltkrievu tautu, sniedza mums tik nepieciešamo atbalstu un spēkus, lai īstenotu iecerēto.
Pēc tam bija instalācija mākslas stacijas "Dubulti" telpās, kas bija veltīta baltkrievu politieslodzītajiem, kad katru nedēļu bija jāliek klāt papīra dzērvītes, kuras simbolizēja politieslodzītos, jo divos mēnešos, kurus notika izstāde, Baltkrievijā notiesāto skaits pieauga no 1286 līdz 1488 cilvēkiem.
Un mums, kas pastāvīgi dzīvoja šajā ziņu murgā, baidoties par tuvinieku drošību, bija šokējoši dzirdēt no apmeklētājiem, ka kaut kas tāds "nevar būt", jo represijas klusajā un mājīgajā Baltkrievijā "neesot iespējamas".
Mēs apzinājāmies, kāds ir informācijas vakuums ap notiekošo valstī, kas robežojas ar Latviju. Un radās ideja par nākamo izstādi "Kreatīvā revolūcija. Baltkrievija 2020", lai parādītu fotodokumentos, ar kādu vardarbību un nežēlību saskārušies baltkrievi un ar kādu izdomu viņi centās pretoties represijām, apvienojoties un atbalstot cits citu."
"Baltkrievu sāpi varēja sajust visā pasaulē"
"Man īpaši palikusi atmiņā Solidaritātes diena ar politieslodzītajiem pie Brīvības pieminekļa Rīgā 2023. gada 21. maijā, Vitolda Ašuraka nāves gadadienā. Viņš bija baltkrievu aktīvists, kurš nomira cietumā dīvainos apstākļos," stāsta Hanna. "Latvijas sabiedrības, politiķu un sabiedrisko darbinieku, kā arī vienkāršo cilvēku atbalsts visos līmeņos ir vērtīgs.
No paša akcijas sākuma, saulainā un karstā pusdienlaikā, ar mums plecu pie pleca stāvēja Sandra Kalniete, kuras ģimene ir izjutusi staļinisko represiju saltumu. Sarkanā lakatā un ar baltu pār roku pārmestu rušņiku (dvieli – J.K.) ar baltkrievu izšuvumiem, kas savulaik atvests no Baltkrievijas, viņa pauda solidaritāti ar politieslodzītajiem un ar mums. Tas ir tāds brīdis, kad tici cilvēkiem, viņu mīlestībai un atbalstam. Svarīgi, ka Rīga bija pilna ar hokeja līdzjutējiem, ārzemniekiem, un baltkrievu sāpi varēja just visā pasaulē."
"Ļoti palīdzēja lojāla attieksme visās instancēs"
Zinātniskā līdzstrādniece Veranika Latvijā nonāca 24. februārī, taču 2021. gadā. Robežu šķērsoja kravas automašīnā, jo sabiedriskā transporta satiksmes ar Latviju kovida dēļ tolaik nebija (bet atļauja iebraukt bija tikai Latvijā).
"Tā kā piedalījos protestu kustībā (ne tik daudz ielu gājienos, bet parakstu vākšanā, biju novērotāja, piedalījos videouzrunās un tamlīdzīgi), nācās aizbraukt. Tā es nonācu Latvijā pirmo reizi mūžā, un divarpus gados pagaidām ilgāk kā uz nedēļu neesmu no šejienes aizbraukusi.
Bērnus man atveda vecāki septembrī. Un tā es paliku Latvijā viena ar diviem bērniem gandrīz pusotru gadu. Vīrs man pievienojās tikai 2022. gada novembrī.
Uzreiz bija pagrūti atrast dzīvokli man vajadzīgajā rajonā, ne īpaši gribēja izīrēt ārzemniecei, kas ir viena ar diviem bērniem. Meklēju tā, lai gan darbs, gan skola, gan bērnudārzs būtu tuvāk.
Jau atkal varēju paļauties tikai uz sevi. Pēc tam, protams, viss sākās – dokumenti, bērnu mācības, latviešu valodas kursi, mājas, darbs… Bet ar visu tiku galā.
Ļoti palīdzēja lojālā attieksme visās instancēs, kurās tajā periodā man nācās vērsties. Gan palīdzēja, gan deva padomus, gan nāca pretī."
"Galvenā problēma, mācoties valodu, ir laika un prakses trūkums"
Pirmajā gadā Veranika nokārtoja latviešu valodas pārbaudījumus A2 līmenī.
"Tagad jau esam izauguši līdz dažādiem pulciņiem un nodarbībām bērniem (pirmajā gadā neriskēju, baidījos, ka nepavilkšu ne finansiāli, ne laika ziņā. Mācos programmēšanu latviešu valodā – iet normāli, latviski var mācīties.
Grūti iedomāties, kā es bez pārcelšanās uz citu valstu ar kaut ko tādu tiktu galā Baltkrievijā, – man vienkārši nepietiktu naudas, lai īrētu dzīvokli un pabarotu divus bērnus. Bet te, bez šika, protams, ar saprātīgiem izdevumiem viss izdevās.
Nesen nokārtoju eksāmenu latviešu valodā B1 līmenī. Galvenā problēma, mācoties valodu, ir laika un prakses trūkums. Pieķēru sevi pie domas – ja būtu nokļuvusi citā valodas vidē, tad divos gados būtu normāli apguvusi jebkuru valodu. Bet tā kļūst gan skumji, gan kauns vienlaikus. Kursiem arī pamanīju īpatnību – tie visi ir orientēti uz sagatavošanu eksāmeniem 120 stundu laikā, bet nav kursu, kas māca valodu šādā līmenī. Šķiet nereāli iemācīties B1 vai B2 līmenī 120 stundu laikā, taču eksāmens ir jākārto (un tas ir brīnums, ka nokārtoju)".
Veranika teic, ka Latvijā viņai pietrūkst saskarsmes.
"Šķiet, ka cerības uz integrāciju kūst ar katru dienu, un mājās atgriezties gribas arvien vairāk. Nomierinu sevi ar garām pastaigām gar jūru un pa dabas takām."
"Vara pati par sevi nekad nebūs laba. Tā ir jākontrolē"
"Man iekrita dvēselē frāze, ka brīvību nekad neatnes uz šķīvīša ar zelta maliņu," atzīst Veranika. "Vajag darboties. Vara pati par sevi nekad nebūs laba. Tā ir jākontrolē. Tas bērniem jāstāsta jau no skolas. Vēlēšanas ir viegli viltot, ja nav novērotāju. Esmu mazs cilvēks un
varu atbildēt tikai par savu rīcību, un no savas puses darīšu tās mazās lietas, kas raksturīgas pilsoniskajai sabiedrībai un kuras man ir pa spēkam.
Kas attiecas uz diasporu, tad man ir svarīga saskarsme ar tautiešiem. To izjutu tikai emigrācijā. Mani neviens nav spējis saprast, izņemot baltkrievus. Var just līdzi, būt līdzās, palīdzēt, bet tā saprast, ka es to izjūtu dziļi sevī, var tikai savējie.
Es nesen gandrīz vai apraudājos, kad nonācu lielā nepazīstamu baltkrievu kompānijā un mani piedāvāja nofotografēt ar manu telefonu, bet tajā parādījās paziņojums "недастаткова месца на ўнутраным сховішчы" (nepietiek vietas iekšējā atmiņā).
Ak, Dievs, kā gan es izbrīnījos – cilvēki saprata, kas rakstīts manā tālrunī! Jā, viņi taču ir baltkrievi!
Es vienkārši nedaudz no tā jau biju atradusi, ka nejauši, nepazīstami cilvēki var mani saprast. Tas kļuva par apliecinājumu tam, ka bez tikšanās ar baltkrieviem kaut reizi divās nedēļās man būs grūti. Tāpēc, pat ja noguršu, kaut vai kādā formā pievienošos diasporai, tā paliks manā dzīvē," nobeigumā saka Veranika.
"Суполка" (https://supolka.lv/) pirmo reizi organizē baltkrievu diasporas piedalīšanos Rīgas dienā, kā arī aicina visus, kas vēlas, 2023. gada 9. augustā piedalīties gājienā, solidarizējoties ar Baltkrieviju. Pulcēšanās plkst. 19 pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas.
Turpinājums sekos
