Latgales atbrīvošana. Neatkarības karš
Kā Latvijas armija 1920. gadā izkaroja Latvijas apvienošanu un neatkarību
AUTORS: JUDĪTE ČUNKA

Pāvela Bermonta karaspēks bija sakauts. Rīga, Vidzeme, Kurzeme jau bija brīva no ienaidnieka. Atlika pēdējā cīņa. Cīņa par Latgali.
Austrumu fronte pret lieliniekiem izveidojās jau 1919. gada vasarā, tā gan ilgstoši bija pasīva. Notika vien izlūkdarbība, iebrukumi pretinieka aizmugurē, sadursmes. Atšķirīga situācija bija Dienvidlatgalē, Daugavpils virzienā, kur uzbruka Polijas armijas vienības.
5. Cēsu k. p, 1. bataljons ceļā uz Latgales fronti. Lokomotīve uzņem ūdeni stacijā. 1919. gada decembris. Latvijas Kara muzeja krājums
"1919. gada vasarā ap Daugavpili notiek vienas no sīvākajām kaujām. Polijas armija no vienas puses, Padomju Krievijas bruņotie spēki – no otras puses. Arī Lietuvas armija. Ar mērķi, kurš pirmais ieņems Daugavpili un kurš kontrolēs Latgales lielāko pilsētu. Visi ir ieinteresēti. Katrai no šīm armijām, valstīm un valdībām bija savi politiskie mērķi. Bija acīmredzams, ka tas neizdosies Polijas armijai vienai pašai, Lietuvas armijai vienai jau galīgi tas neizdosies. Un arī Latvijas armija nebija ģeogrāfiski tādā situācijā, lai, ignorējot pārējos frontē esošos spēkus, varētu uzbrukt Daugavpilij," Latvijas Televīzijai stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins.
Plānu par Latgales atbrīvošanu no lieliniekiem Latvijas armijas vadība sāka gatavot jau 1919. gada novembrī un decembrī, kad vēl notika kaujas pret bermontiešiem. Tā kā vairums vienību pēc Bermonta padzīšanas vēl atradās Kurzemē un tās nevarēja ātri pārvietot uz Latgali, Austrumu frontē Latvijai bija ap 15 tūkstoš karavīru. Lai izvērstu spēcīgu triecienu Latgales frontē, vajadzēja sabiedroto. Par tādu kļuva Polija.
Pulkvedis Pēteris Radziņš
"Viena no nozīmīgākajām personām, kurai varam teikt lielu paldies, ka Latgale tiek atbrīvota un Latgale kļūst par Latvijas Republikas sastāvdaļu, ir Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba priekšnieks pulkvedis Pēteris Radziņš," uzskata Kuzmins. Radziņš bijis viens no Latvijas lielākajiem militārajiem teorētiķiem un rakstniekiem."Viņam bija ļoti laba attieksme gan pret Poliju kā valsti, gan pret Polijas bruņotajiem spēkiem. Viņš uzstāja, ka mums noteikti jāmēģina vienoties ar Poliju, lai pēc iespējas ātrāk sāktu Latgales atbrīvošanas operāciju," stāsta pētnieks.

1919. gada 30. decembrī Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis un Virspavēlnieka štāba priekšnieks Pēteris Radziņš noslēdza vienošanos ar Polijas armijas pārstāvi Rīgā kapteini Aleksandru Miškovski. Formāli visu Latgales atbrīvošanu vadīja Polijas grupējuma komandieris Edvards Ridzs-Smiglijs, kuram bija pakļauti latviešu komandieri.
Maršals Pildsudskis un ģenerālis Ridzs-Smiglijs Daugavpilī. 1920. g. janvāris
"Atbilstoši noslēgtajam līgumam par Polijas bruņoto spēku līdzdalību bija paredzēts, ka poļi piedalīsies ar 30 000 karavīru. Reālais poļu karavīru skaits, kas piedalījās, nav precīzi zināms," par spēku samēru 1920. gada sākumā stāsta Valdis Kuzmins. Tomēr viņš norāda, ka pēcpadomju izlūku avotiem, kas vēlāk publicēti, piedalījās ap 15 000 poļu.

"Kauju sākumā ir grūti mērīt padomju 15. armijas spēkus pret latviešu vienībām. Apmēram 6000 karavīru iesaistīti vienā frontē, varētu pieskaitīt vēl 3000. Bet, kā rakstīja Pēteris Radziņš, padomju armijas rīcībā bija Daugavpils-Ostrovas dzelzceļa līnija. Igaunija risināja miera sarunas ar Padomju Krieviju, tāpēc Sarkanā armija varēja no igauņu frontes pārsviest savus spēkus salīdzinoši ātri, izmantojot dzelzceļa satiksmi. Kritiski svarīgi bija sākt operāciju pēc iespējas ātrāk un iespējami straujākā uzbrukumā ieņemt Daugavpili, lai neļautu padomju spēkiem pievest rezerves," vērtē pētnieks.
1920. gada 3. janvārī Latvijas un Polijas karaspēks sāka kopēju operāciju, kas militārajā vēsturē zināma ar nosaukumu "Ziema".
Daugavpils atbrīvošana
Katoļu baznīca Līksnas pagastā
Ar Daugavpils Universitātes vēstures doktoru Henrihu Somu Latvijas Televīzija tikās pie katoļu baznīcas Līksnas pagastā, Daugavpils novadā. Tās apkārtnē 1920. gada 3. janvārī notika pirmās kaujas par Daugavpils atbrīvošanu no lieliniekiem. "No Sēlijas puses pāri Daugavai pārcēlās divi Latvijas armijas kājnieku pulki, un sākas kaujas. 3. janvāra rītā Līksnas pagasts un blakus esošais Nīcgales pagasts bija pirmie pagasti Latgalē, kurus atbrīvoja Latvijas armija," stāsta vēsturnieks.

1920. gada janvārī bija liels sals. Reizēm naktīs temperatūra noslīdējusi līdz mīnus 30 grādiem. Daugava bija aizsalusi. Tas deva iespēju Latvijas karavīriem viegli šķērsot upi. Sastingušajā zemē nocietinājumus un ierakumus nevarēja izbūvēt. Tik vien kā izmantot dziļo sniegu, lai paslēptos no pretinieka.

"Latvijas armijas uzbrukums bija pēkšņs. Sarkanā armija to negaidīja," saka Henrihs Soms un ar roku norāda virzienus, kur Kurzemes divīzijas 3. Jelgavas pulka trīs bataljoni izvērsa triecienu.

"Ieņēma tuvējo Nīcgales staciju. Tā kļuva par bāzi, no kuras pēc tam ieņemtās teritorijas apgādāja ar munīciju un pārtiku. Divi bataljoni aizgāja tajā virzienā, bet viens bataljons devās pa labi. Viena daļa karavīru virzījās Latgales iekšienē Rēzeknes virzienā, un otra daļa devās pa labi uz Daugavpili, lai tur iespējami ātri savienotos ar poļu armiju un izveidotu vienotu fronti, kas sekmētu tālāku Latgales atbrīvošanu. Uzdevums bija ieņemt teritoriju virzienā uz Daugavpili. No Līksnas līdz Daugavpilij ir tikai 20 km. Ir stāsti, ka iedzīvotāji ir palīdzējuši Latvijas armijai, parādot ceļus, kā tuvāk aiziet," stāsta vēsturnieks.
Vēsturnieks Henrihs Soms pie ēkas, kas varētu būt lieciniece notikumiem Līksnas stacijā Neatkarības kara gados
Ar Līksnas dzelzceļa staciju saistās kāda zīmīga epizode. Kad sarkanarmieši pameta Nīcgali, viņu bruņu vilciens ar ložmetējiem un artilēriju iebrauca Līksnas stacijā, lai virzītos uz Daugavpili. Stacijā saglabājusies no laukakmeņiem celta ēka ar maziem logiem, arkveida durvju ailām un senu durvju bultu. Neatkarības kara gados tā, visticamāk, bija noliktava, un tā varēja būt lieciniece notikumiem pirms 100 gadiem.

"Latvijas armijas karavīri ielenca staciju, un kā trofeja tika iegūts padomju bruņu vilciens. Lai padomju vilciens nespētu aizbraukt, tika saspridzinātas sliedes. Tika atrasts arī mašīnists un kurinātājs, kuri bija paslēpušies vietējā pārmijnieka būdā. Bataljona komandieris nolēma lielinieku bruņu vilcienu izmantot, lai pārvietotu Latvijas karavīrus uz Daugavpili. Tas [sliežu ceļš] tika saremontēts, un vilciens devās uz Daugavpili savienoties ar Polijas armiju. Pēcpusdienā, kad Daugavpils jau faktiski bija atbrīvota, no šīs stacijas Daugavpilī ieradās pirmie Latvijas karavīri," vēstures notikumus atstāsta Henrihs Soms.

Sarkanarmieši atkāpjoties Līksnas stacijā pameta ne vien bruņu vilcienu, bet arī vagonus ar artilērijas šāviņiem. Kā uzsver vēsturnieks, operāciju un kauju plānos šādas epizodes kā lielinieku bruņu vilciena atņemšanu nevar paredzēt. Ļoti daudz ko izšķīra vienību komandieru prāts, pieredze un izveicība. Par šo epizodi bataljona komandieris Augusts Apsītis-Apse vēlāk apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Latvijas armijas
sakarnieki-telefonisti
darbā sniegputeņa
laikā frontes iecirknī.
1920. gads
3. janvāra rīta agrumā arī pašā Daugavpilī sākās uzbrukums Sarkanās armijas pozīcijām. Polijas armijas divīzijas šķērsoja aizsalušo Daugavu un ar tanku pulka atbalstu līdz pēcpusdienai ieņēma pilsētu. Ja no Daugavas labā krasta Daugavpilī skatās uz kreiso pusi, kur tagad ir cietums, tad tur toreiz atradās poļu armija. "Poļu armija jau četrus mēnešus bija ieņēmusi kreiso pusi, kur ir Grīva, Kalkūne. Tur bija nocietinājumi, ko poļi ieņēma sīvās kaujās 1919. gada septembrī, kaujās, kad vienīgo reizi Neatkarības karā pielietoti tanki. Tā bija ļoti nozīmīga cīņa," norāda Henrihs Soms.
Poļu karaspēks pa ledu šķērsoja Daugavu un, kā stāsta Henrihs Soms, faktiski apmānīja lieliniekus.

Daugavpils cietoksni aizsargāja daudzas Sarkanās armijas vienības. "Tas bija nozīmīgs aizsardzības objekts. Visi gaidīja, ka uzbrukums būs cietokšņa centrālajā daļā. Bet poļi noimitēja un šeit neuzbruka. Viņi apgāja Daugavpili un iegāja pilsētā no otras puses. Un arī cietoksni ieņēma no otras puses," kaujas detaļas atklāj vēsturnieks. Tādējādi Sarkanā armija, baidīdamās, ka cietoksnī viņi būs aplenkti, strauji izlauzās un aizgāja uz Rēzekni.

"Šī bija manevru kauja. Poļi ieņēma pilsētu. Īpaši dzelzceļa stacijā bija daudz trofeju – vagoni, vilcieni, kurus pēc tam sadalīja starp Latviju un Poliju. Polija ļoti gaidīja, kad ieradīsies Latvijas armijas vienības, lai šo frontes sektoru noslēgtu. No Līksnas stacijas puses ar bruņu vilcienu ieradās vienības, un 3. janvāra pēcpusdienā Latvijas un Polijas armijas satikās," tā Henrihs Soms.
6. Rīgas k.p. karavīri ar lieliniekiem atņemtajiem 3 collu lielgabaliem. 1920. gads. Redzams Peniķis
Daugavpils bija atbrīvota. Apstākļi frontē bija smagi. Jaunās Latvijas valsts armija tikai veidojās. Karavīriem trūka pārtikas, apģērba, bruņojuma.

Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Kristaps Pildiņš Latvijas Televīzijai stāsta, ko savās atmiņās bija minējis toreizējais Vidzemes divīzijas komandieris un Dienvidu frontes pavēlnieks Mārtiņš Peniķis: "Pirms uzbrukuma Daugavpilij 2. janvārī, sapulcējoties 3. Jelgavas kājnieku pulka karavīriem, bataljona komandieris ir konstatējis, ka vairākiem karavīriem ir novalkāti apavi. Ziemas laikā tie nav derējuši uzbrukumam, tāpēc šie karavīri ir nosūtīti uz lauku virtuvēm, lai ar vezumiem sekotu kājniekiem. Nākamajā dienā komandieris fiksē, ka karavīri ir atpakaļ ierindā.
Viņš jautā: "Kāpēc jūs neesat tur, kur jūs norīkoja?"
Karavīri lūdza atļauju piedalīties uzbrukumā: "Mēs esam sagādājuši sev jaunus zābakus."
"Kur tad jūs ņēmāt jaunus zābakus? Ne tak atņēmāt civiliedzīvotājiem?"
Karavīri saka: "Nē. Mēs tos apšuvām ar stirnu ādām, un nu mums ir jauni apavi."
Komandieris atļāva viņiem doties 3. janvāra uzbrukumā Daugavpilij."
Baznīcas iekšskats Daugavpilī pēc lielinieku padzīšanas no pilsētas. 1920. gads
Ziemeļlatgales atbrīvošana
Latgales partizānu pulka virsnieki. 1919. gada novembra beigas
9. janvārī sākās uzbrukums Ziemeļlatgalē.

Kaujās izcēlās Latgales partizānu pulks, kas bija no izveidots vietējiem brīvprātīgajiem iedzīvotājiem. "Viņu galvenais uzbrukuma mērķis bija Pitalovas dzelzceļa stacija, ko vēlāk mēs 1920.–1930. gados saucām par Abreni, lai pēc iespējas ātrāk pārgrieztu dzelzceļa līniju, kas savieno Daugavpili ar pārējo Krievijas teritoriju. Lai neļautu padomju vienībām pārsviest papildu vienības no Igaunijas frontes," stāsta Valdis Kuzmins.

Viņš norāda, ka Abrenes virzienā uzbrukums neattīstījās tik veiksmīgi. Un, kā rakstījis Pēteris Radziņš, tad savā ziņā tā bija viņa kļūda, ka viņš ļāva komandieriem uz vietas pašiem plānot uzbrukumu operācijas, kā viņi vēlējās. "Daudz lielāks panākums bija Latgales partizānu pulka pirmā bataljona uzbrukums Kārsavas stacijai, kuru izdodas ieņemt 12. janvārī," norāda Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks.
1. Liepājas k. p. karavīri uz tilta pār Zilupi (Opočkas tilts) un tilta aizsardzības pozīcijās. 1920. gads
Partizāni ļoti gribējuši atbrīvot savas mājas un dzimtās pilsētas. Tādēļ, kā piebilst vēsturnieks, bijis "ļoti grūti viņus pierunāt uzbrukt kādā citā virzienā, kas no operacionālā viedokļa varbūt būtu bijis svarīgāk."
Rēzeknes atbrīvošana
Latgales Kultūrvēstures muzeja vēsturnieks Kaspars Strods
Atbrīvot Ziemeļlatgali armijai izdevās, savelkot loku ap Rēzekni.

"Rēzekne bija stratēģiski nozīmīga vieta. Padomju armijai Rēzekne bija pēdējais placdarms, kur varēja veikt militārās operācijas, un dzelzceļš bija ļoti nozīmīgs. No Krievijas puses varēja arī apgādi veikt, karavīrus pārvietot," Latvijas Televīzijai uzsver Latgales Kultūrvēstures muzeja vēsturnieks Kaspars Strods.

"Gan pulkvedis Pēteris Radziņš, gan Kurzemes divīzijas komandieris vēlējās, lai Rēzekni atbrīvo tieši latviešu vienības. Kā rakstīja Pēteris Radziņš, tas bija politisku iemeslu dēļ," norāda Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins.
3. Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulka karavīri, 1920. gada ziema. Foto no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma
"Jo visas lielās pilsētas - Jelgava, Rīga, Cēsis, Daugavpils - vienmēr atbrīvo kādas citas valsts karaspēks. No politiskā viedokļa būtu bijis labi, ja tās būtu latviešu vienības, kas ieiet Rēzeknē. Bet plāns, kuru 19. janvārī izstrādāja pulkvedis Jānis Puriņš... ja pildītu šo plānu, tad vācbaltu vienības nonāktu ļoti kritiskā situācijā. Iespējams, pat varētu nonākt ielenkumā ar ļoti bēdīgām sekām. Tāpēc Landesvēra komandieris, britu majors Herolds Aleksanders pieņēma lēmumu ignorēt augstāk stāvošā komandiera pavēli un īstenot pats savu plānu - un 1920. gada 21. janvāra agrā rītā pirmās vācbaltu vienības iegāja Rēzeknē," stāsta Kuzmins.

Pēc viņa teiktā, tas esot bijis viens "spīdošākajiem mobilās karadarbības paraugiem". "Ar ragavām iebrauc 30 kilometrus padomju spēku aizmugurē, sāk apšaudīt dzelzceļa līniju. Padomju vienības jutās apdraudētas. Un visi tie, kas bija spējīgi, sakāpa vai nu bruņotos vilcienos, vai preču vilcienu vagonos un centās atstāt Rēzekni. Jo ātrāk, jo labāk. Faktiski Rēzekni ieņēma bez kaujas 21. janvārī," norāda pētnieks.
Dzelzceļa stacija Rēzekne I. Foto no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma.
Liecības no tā laika Rēzeknes ir apskatāmas Latgales Kultūrvēstures muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Liels vara katls, kurā karavīri vārīja ikdienišķo virumu, ložmetējs. Fotogrāfijās redzama arī Rēzeknes stacija. Kā stāsta Kaspars Strods, 20. janvārī netālu no pilsētas notika bruņu vilcienu kauja."Piedalījās diezgan pazīstams Sarkanās armijas bruņu vilciens ''Ļeņins Nr.6''. Viņiem tādi bija vairāki. Un Latvijas armijā esošais bruņu vilciens. Pēc kaujas dalībnieku atmiņām, tie sastapās puskilometru viens no otra. Apmainījās ar uguni. Lielinieku bruņu vilciens tika bojāts, bet tam izdevās atkāpties. Tas bija viens no trim bruņu vilcieniem, kas pēc tam devās uz Padomju Krieviju."
Piemiņas plāksne ķīniešiem
Ir kāds fakts, kas nav plaši zināms. Pie Rēzeknes Mūzikas vidusskolas ir piemiņas plāksne ķīniešiem. "1920. gada 21. janvārī šeit notika kaujas, kurās piedalījās Krievijas 15. armijas ķīniešu vienība un karoja pret Baltijas landesvēra vienību jeb toreiz - Latvijas zemessardzes vienību (vācu). Te krita 16 ķīnieši. Plāksni uzstādīja padomju gados, un tā veltīta tam, ka ķīnieši ir bijuši lieli padomju patrioti. Padomju laikā tas bija ļoti izteikti, spilgts propagandas piemērs," stāsta Kaspars Strods.

Muzeja krātuvē atrodama arī vietējā padomju avīze "Ausma", kas 1960. gadā piemin, kā ķīnieši cīnījušies. Viņi nav gribējuši padoties. "Tiek citēts, ka ķīnieši uz Landesvēra prasībām – padoties – ir klieguši, acīmredzot krievu valodā, ka nepadosies, jo pakļaujas tikai padomes [padomju armijas] rīkojumiem. Bet ir arī cilvēku atmiņas, ka tepat Rēzeknē ķīnieši pie viņiem mitinājušies. Sazinājušies zīmju valodā. Viņi nav sapratuši krievu valodu. Tas liek aizdomāties, vai šie ķīnieši ir spējuši komunicēt frontē," vērtē vēsturnieks. Viņš norāda, ka ķīnieši karojuši ne tikai Rēzeknē, bet arī daudzviet citur Latgalē.
Ieņemt Rēzekni bija svarīgi arī politisku iemeslu dēļ. Te bija patvērusies lielinieku valdība. Kaspars Strods Rēzeknē norāda uz lielu sarkanu ķieģeļu māju, kur kopš 1919. gada vasaras atradās Pētera Stučkas vadītā Padomju Latvijas valdība.

"Te bija ne tikai Stučka, bet visi valdības ministri. Kad sākās Latgales atbrīvošanas operācija un armija ieņēma Ziemeļlatgali, padomju valdība, saprotot, ka Latvijas armija ar sabiedrotajiem tuvojas, drošības apsvērumu dēļ nolēma pamest Rēzekni. Pārcēlās uz Krievijas iekšieni. Drīz vien Padomju Latvijas valdība tika likvidēta. Tās bija padomju varas beigas. Te ir pēdējā vieta, kur šī valdība ir darbojusies," stāsta Strods.

26. janvārī armija padzina lieliniekus no Ludzas, un līdz 31. janvārim Latvijas teritorija bija brīva no pretinieka karaspēka.

Bijusī Padomju Latvijas valdības mītnes vieta Rēzeknē (t.s. “Ērgļa aptieka”)
Ministru prezidenta sagaidīšana Rēzeknē. 1920. g. 8. februāris
Diplomātiskās cīņas
Paralēli militārajām kaujām notika diplomātiskas cīņas par karadarbības izbeigšanas aspektiem. Valdis Kuzmins norāda – sākotnēji tās bija tikai konsultācijas. "Pirmais piedāvājums, ko Padomju Krievija izteica vairākām valstīm, ne tikai Latvijai, bet arī Lietuvai, Somijai un Igaunijai, parādās jau 1919. gada vasaras beigās – augustā, septembrī. Krievija, teiksim tā, sāk meklēt risinājumus, lai šos militāros konfliktus atrisinātu mierīgā ceļā. Arī tai bija savas intereses," stāsta Kuzmins. Viņš norāda, ka konsultācijas būtiski ietekmējusi arī operāciju gaita. Jo vairāk Latvijas armija teritorijas ieņēmusi, jo "vairāk, tā teikt, no spēka pozīcijām Latvijas diplomāti varēja runāt".
Latvijas – Padomju Krievijas miera līguma parakstīšana. Rīga, 1920. gada 11. augusts
"Jau 1919. gada septembrī Latvijas Pagaidu valdība savās iekšējās diskusijās runāja par tiem punktiem, kas noteikti ietverami nākamajās miera sarunās. Piemēram, par to, ka Latgale būtu atzīstama kā Latvijas Republikas sastāvdaļa. Taču šādu prasību izvirzīšana 1919. gada septembrī ļautu padomju Krievijai savukārt diktēt pretprasības un tas radītu mums ne tik izdevīgu starta pozīciju sarunās. Līdz ar to, kad 1920. gada janvāra beigās visa Latvijas teritorija, vismaz tajā apjomā kā to Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņēmēji bija iedomājušies, bija atbrīvota, tad arī bija reāls pamats noslēgt pamieru 1920. gada 1. februārī," norāda Kuzmins.

Pamiers starp Latviju un Padomju Krieviju vēl nenozīmēja kara beigas.

Turpmākajos mēnešos austrumu frontē risinājās sadursmes un izlūkgājieni. 1920. gada 11. augustā Latvija un Padomju Krievija parakstīja Miera līgumu. Ar to beidzas arī Neatkarības karš.
"Tika īstenota Latvijas Neatkarības deklarācijā iekļautā ideja par latviešu apdzīvotās teritorijas iekļaušanu vienā valstī. Mums bija svarīgi, ka Latgales teritorijas lielākā daļa atrodas Latvijas armijas kontrolē. Polijas armijas vienības Latgali atstāja tikai 1920. gada pavasarī, kad mēs kontrolējam visu Latvijas teritoriju. Mūsu sarunas ar Padomju Krieviju vairs nebija par teritoriāliem jautājumiem, kas kuram pieder. Arī to risināja. Bet jau var sākt runāt par Latvijas valsts de jure atzīšanu. Par bēgļu atgriešanos, kas bija vissvarīgākais jautājums, un arī par dažādu kompensāciju izmaksām," uzsver Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins.
Latgales atbrīvošana
HRONOLOĢIJA
1920. gada
3. janvāris
1920. gada
3. janvāris
Sākas uzbrukums Daugavpilij
Ar Polijas karavīru un tanku pulka atbalstu pilsētu atbrīvo jau 3. janvāra pēcpusdienā

Latvijas armija ieņem Nīcgales un Līksnas staciju. Ienaidnieks atkāpjas Rēzeknes virzienā
9. janvāris
9. janvāris
Uzbrukums tiek izvērsts Ziemeļlatgalē
10. janvāris
10. janvāris
Latvijas armija ieņem Kārsavas staciju, Varakļānus un Baltinavu
11. janvāris
11. janvāris
Atbrīvo Baltinavu un Viļānus
12. janvāris
12. janvāris
Sākas uzbrukums Jaunlatgales (Abrenes) stacijai
13. janvāris
13. janvāris
Kopīgs latviešu un poļu karaspēka uzbrukums frontes līnijā no Krāslavas līdz Igaunijas robežai
13. janvāris
13. janvāris
P. Stučkas vadītā Latvijas Sociālistiskās Padomju republikas valdība paziņo par darbības izbeigšanu
Pamet Rēzekni un dodas uz Krieviju
14. janvāris
14. janvāris
Ieņemta Pitalova
21. janvāris
21. janvāris
Atbrīvo Rēzekni
Pirmās Rēzeknē ieiet Latvijas vācu zemessardzes (landesvēra) vienības, kuras straujā uzbrukumā atbrīvo pilsētu
26. janvāris
26. janvāris
Lieliniekus padzen no Ludzas
30. janvāris
30. janvāris
Ieņemta Zilupe
31. janvāris
31. janvāris
Visa Latvijas teritorija atbrīvota no lieliniekiem
1. februāris
1. februāris
Stājas spēkā pamiera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju
1920. gada
11. augusts
1920. gada
11. augusts
Latvija un Padomju Krievija paraksta Miera līgumu
Beidzas Latvijas Neatkarības karš
Baltie krusti
Balti krusti. Tik tikko salasāms vārds, pakāpe, karaspēka daļa. Gada skaitlis – 1920. Daugavpils luterāņu kapsētā ir Latvijas armijas karavīru Brāļu kapi. Te apbedīti 102 latviešu karavīri. Kopumā Latgales frontē armija zaudēja 600 karavīrus.

Vēsturnieks Henrihs Soms stāsta, ka Daugavpils luterāņu kapsētā, iespējams, apglabāti ne tikai karavīri, kas krita frontē, bet arī ievainotie, kas miruši hospitālī Daugavpilī.

Balti krusti slejas arī Rēzeknes Brāļu kapos, kur atdusas 115 Latgales atbrīvošanas cīņu dalībnieki. Stāstot par karavīru gaitām frontē, Kaspars Strods min karavīra Kārļa Siliņa atmiņas: "Tas, ka bija daudz sniega, bijis ļoti labi. Jo izlūkgājienos sniegs kalpojis kā labs paklājs, ienaidnieks nav dzirdējis, ka viņi tuvojas. Varēja sekmīgi veikt operācijas uzdevumus. Bet kopumā situācija bija diezgan smaga. Karavīri savās atmiņās ļoti bieži apraksta grūto situāciju. Bija jāveic lielas distances ar kājām. Bija gadījumi, ka zābakiem izdila purngali. Tīfa epidēmija smagi skāra arī Latvijas karavīrus. Tāpēc karavīri neuzturējās lielajās pilsētās, lai tīfs neizplatītos. Viņi uzturējās ārpus lielām apdzīvotām vietām. Tas gan maz palīdzēja. Slimības ļoti izplatījās. Arī karavīru vidū mirstība bija diezgan augsta."
Slobodka Daugavpilī
Atbrīvojot Latgali no lieliniekiem, krita ap 500 Polijas karavīru. Bojā gājušos apglabāja vietā, kuru Daugavpils iedzīvotāji tagad dēvē par Slobodku. Pēc Neatkarības kara tur bija kapi un piemineklis. Tagad slejas liels betona krusts ar poļu ģerboni. Uzraksts poliski vēsta: "Poļu karavīriem, kritušiem par šo zemi". Par šo piemiņas vietu ir stāsts.

"Padomju gados piemineklis tika aizmirsts, noniecināts. No šejienes tika ņemta grants ceļu izbūvei. Poļi mēdz atkārtot – ceļš no Daugavpils uz Krāslavu, kur sabērta tā grants, ir ar poļu karavīru kauliem nobērts. 1990. gados – jau Atmodas laikā – uzstādīja šo betona krustu, un tā ir poļiem svēta vieta. Apkārt ir iestādīti Latvijas simtgades ozoli," atklāj Daugavpils Universitātes vēstures doktors Henrihs Soms.
Rēzeknes pašā centrā pret debesīm lūdzošas acis pavērusi "Latgales Māra". Tā vietējie dēvē pieminekli "Vienoti Latvijai", kas veltīts Latgales atbrīvošanas cīņās kritušajiem. Viens no tēliem ir vīrietis, kurš ar zobenu cērt važas, tā simbolizējot atbrīvošanu un neatkarības cīņas. Bet centrālais sievietes tēls simbolizē atbrīvoto Latgali. Ideja par pieminekli radās jau drīz pēc Neatkarības kara, taču realizējās tikai 1939. gadā.

Latgales Māra
Par varonību Latgales atbrīvošanā 465 Latvijas karavīrus apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni. Apbalvojumu saņēma arī kapteinis Hugo Helmanis no 1. Liepājas kājnieku pulka.

"Netālu no kapteiņa Helmaņa pozīcijām atrodas lielinieku lielgabalu baterija. Karavīri vēlas to iegūt. Hugo Helmanis izveido vienību un dodas vairākus kilometrus iekšā ienaidnieka aizmugurē, lai iegūtu šos lielgabalus. Ar dažādiem māņu manevriem un viltību viņiem izdodas nokļūt konkrētajā sādžā, kur ir šī baterija, padzīt lieliniekus un iegūt visvisādas kara trofejas. Atpakaļceļā lielinieki mēģina trīs reizes atņemt šīs trofejas," varonīgo epizodi atstāsta Latvijas Kara muzeja pētnieks Kristaps Pildiņš. Muzeja ekspozīcijā ir apskatāma viena no Hugo Helmaņa iegūtajām trofejām: "Sarkans karogs, uz kura uzraksts krievu valodā – "Vienotībā spēks". Turot karogu, Helmanis jājis atpakaļ uz vienību. Pretī bijis sanitārais punkts. Sanitārs domājis, ka sarkanie brūk virsū. Ieskrējis sanitāru punktā, paķēris granātas un devies pretī. Hugo Helmanis piejājis un jautājis: "Kāpēc tev rokās granātas?" "Es domāju, ka sarkanie nāk...""

Par savu gājienu pēc sarkanarmiešu lielgabaliem un trofejām Hugo Helmanis saņēmis atvaļinājumu. Un vēlāk karogu nodevis Kara muzejam.

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt