Aktieri Daudziņi Vallē audzē īpašas ābeļu šķirnes un bauda skaistākos saulrietus
Terasi izdaiļo lillā ziedu lobēlijas.
Foto: Keita Rožāne
“Šī čupa ir pagraba apaugums,” pastāsta Vilis.
Foto: Keita Rožāne
“Šis ir Keišs. Nevajadzēja viņam tik lielam izaugt,” par dāvinātāja uzvārdā nosaukto kociņu atklāj mājas saimnieks.
Foto: Keita Rožāne
Mazās samtenes.
Foto: Keita Rožāne
Košo krāsu ziedi.
Foto: Keita Rožāne
Samtenes tiek dēvētas arī par turku neļķēm un studentu puķēm.
Foto: Keita Rožāne
Floksis
Foto: Keita Rožāne
Karaliskā begonija.
Foto: Keita Rožāne
Peoniju rinda.
Foto: Keita Rožāne
Nesen stādīta ābele.
Foto: Keita Rožāne
No ābolu ražas Vilis spiedīs sulu.
Foto: Keita Rožāne
“Te uzreiz var redzēt, ka tas ir pilsētnieces dārziņš, jo normāls cilvēks nekad neļauj tiem salātiem pāraugt un ziedos samesties, bet man tik ļoti patīk, kā tie izskatās, ka es tos atstāju,” nosaka Zane.
Foto: Keita Rožāne
Daudziņi apkārt ābelēm stāda samtenes, jo tās nepatīk mušām, kuras dēj oliņas, un ābolus neiekāro tārpi.
Foto: Keita Rožāne
Saulgrieze jeb saulespuķe.
Foto: Keita Rožāne
“Tā ir mana selekcija,” par mazajām ābelītēm saka Vilis.
Foto: Keita Rožāne
Viļa eksperimentālais dārziņš.
Foto: Keita Rožāne
Vilis rāda trīs ābelītes, kuras vēl gaida brīdi, kad būs pietiekami lielas, lai tās pārstādītu.
Foto: Keita Rožāne
Neliels garšaugu dārziņš, kurā lielākoties aug piparmētras.
Foto: Keita Rožāne
Pagājušogad no diviem ķirbju stādiem izauga 33 ķirbji. Lielo ķirbju ražu gan paši ēda, gan dalījās ar citiem.
Foto: Keita Rožāne
Gurķumētra ir ēdamā puķe – to lapas garšojot kā gurķis. Saimnieki gan nav mēģinājuši to nogaršot, viņi priecājas par tās interesanto skatu.
Foto: Keita Rožāne
Hostas vislabāk jūtas ēnainā vietā.
Foto: Keita Rožāne
Cidoniju krūms.
Foto: Keita Rožāne
Bagātīgais jāņogu zars.
Foto: Keita Rožāne
Gurķu raža.
Foto: Keita Rožāne
Rudzupuķes var sastapt ne tikai labības laukā, bet arī dārzā. Tām ir daudz labu īpašību – izturīgas, ilgi zied un to audzēšana neprasa īpašu piepūli.
Foto: Keita Rožāne
Sarkanlapu salāts.
Foto: Keita Rožāne
“Šī ir mana mācību ābele,” par ābeli, kura vairākas reizes potēta, nosaka Vilis.
Foto: Keita Rožāne
Pagalmā joprojām atrodas ēka, kura reiz bija kūts. Pie tās aug kāršrozes. To sēklas Daudziņiem iedeva iepriekšējais mājas saimnieks Modris.
Foto: Keita Rožāne
Gar kūts sienu vijas vīnogulājs.
Foto: Keita Rožāne
Burkāni šoreiz brangi sanākuši.
Foto: Keita Rožāne
Sviesta pupiņas.
Foto: Keita Rožāne
Šī skata dēļ šis zemesgabals tika izvēlēts.
Foto: Keita Rožāne
Zane veras pār piemājas klajumu.
Foto: Keita Rožāne
Tā kā viensētām piestāv stārķa ligzda pie mājas, Daudziņi sataisījuši vairākus šādus rāmjus. “Es viņiem uztaisīju dzīvokli, tā teikt platformu radīju dzīvoklim, apstākļus radīju, bet nevienam nepatīk. Mums lido tikai viens stārķis, ko saucam par Oļģertu,” pastāsta Vilis. Saimnieki brīnās, ka citur stārķi dzīvo un pat ar aizdzīšanu nedodas prom, bet te tie nenāk neparko.
Foto: Keita Rožāne
“Man ļoti patīk putnu būrus taisīt. Tam arī ir zināms sakars ar teātri, jo tad, kad mēs bijām Šveicē, Bernes botāniskajā dārzā bija izstāde dažādiem putnu būriem,” atklāj Vilis.
Foto: Keita Rožāne
Rozā krāsas floksis.
Foto: Keita Rožāne
Koks, kam pietrūkst vien daži desmiti centimetru līdz dižozola statusam.
Foto: Keita Rožāne
Pa šo eju reiz lopi gājuši lejā uz ganībām.
Foto: Keita Rožāne
“Tas ir tas slavenais ozols, kas tiek katros Jāņos aplīgots. Visi Jāņu bērni iet apkārt,” par svētku tradīciju pastāsta Zane.
Foto: Keita Rožāne
Vilis izpļauj meldrus, lai atklātos skats uz ūdensrozēm.
Foto: Keita Rožāne
Vienas ūdensrozes pat atvestas no Amsterdamas.
Foto: Keita Rožāne
Šī ābele palikusi vēl no iepriekšējiem saimniekiem. Tā dod ļoti skābus ābolus, tāpēc tos var izmanto ievārījumos.
Foto: Keita Rožāne
Apzaļumotais pagraba uzkalniņš jeb Bastejkalns, kā to sauc Zane.
Foto: Keita Rožāne
Apaļā tūja.
Foto: Keita Rožāne
Daudziņi Līgo svētkos uz savas mājas terases.
Foto: Daudziņu privātais arhīvs
Piemājas dīķis iedvesmojis rūdīties.
Foto: Daudziņu privātais arhīvs
Zanei patīk iemūžināt saulrietus, kas redzami no mājas terases.
Foto: Daudziņu privātais arhīvs
Dīķis bija pirmais, kas te tapa, jo pirmajā vasarā, ko Daudziņi šeit pavadīja, gribēja veldzēties no svelmes un paglābties no uzmācīgiem dunduriem. “Visu naudu sabērām dīķi,” nosmej Zane.
Foto: Daudziņu privātais arhīvs
“Te jau vairs nav ko zaudēt. Tā dobe izskatās pēc tāda liela krievu lakata,” Zane par ziedu dobi.
Foto: Daudziņu privātais arhīvs
Zane zem ziedošas ābeles zariem.
Foto: Daudziņu privātais arhīvs
Caur nelielo mežiņu izspraukušies saules stari.
Foto: Daudziņu privātais arhīvs
Violeto lupīnu pļava.
Foto: Daudziņu privātais arhīvs
“Varēja redzēt, kā ābeles zied,” par šo pavasari saka Vilis.
Foto: Daudziņu privātais arhīvs
Migla pār dīķi.
Foto: Daudziņu privātais arhīvs
Narcises zem nelielas sniega segas.
Foto: Daudziņu privātais arhīvs
Varavīksne pār nelielo ābeļdārzu.
Foto: Daudziņu privātais arhīvs
Sākumā, kad zāle bija izstiepusies gara, pa pagalmu pārvietojās zalkši.
Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk
