Aglonas Dievmātes noslēpumi
Tīna Sidoroviča, Dace Stirāne
Vai Aglonas svētglezna ir kopija? Vai tai piemīt dziedinošs spēks, un vai tāds ir oriģinālam Traķos, Lietuvā? Ko par to saka baznīca, kā skaidro vēsturnieki un folkloras pētnieki, un vai brīnumiem tic mākslinieki un restauratori? Viņi, kas redzējuši Aglonas Dievmāti tuvplānā – rentgena aparātā, sudraba ietērpa lodējuma vietās, laimes asarās, ko atklāj ticīgo dziedināšanas stāsti. Patiesība, mīti, noslēpumi, mīklas un to atminējumi caurauž stāstu par Aglonas sirdi – Dievmātes Brīnumdarītājas svētgleznu, tās izcelsmi, māksliniecisko mantojumu un nozīmi ticīgo dzīvēs.
Atrodi atšķirības!
Kas Aglonas Dievmātē tā pievelk ticīgos un ziņkārīgos? Kāpēc kopija ir slavenāka par oriģinālu? Pēc katoļu baznīcas pierakstiem svētceļojumi uz Aglonu, lai aplūkotu Dievmātes svētbildi, notikuši jau 18. gadsimta sākumā – tātad aptuveni simt gadus pēc tam, kad Traķu gleznas kopija nonāca Aglonā. Lielākā mīkla ir tas, kāpēc svētceļnieki kā toreiz, tā tagad – 300 gadus vēlāk – joprojām nāk uz Aglonu. Bet, piemēram, uz Traķiem, kas ir senāka svētvieta, atnāk kāds un pa retam.
Neatkarības gados – 20.gadsimta deviņdesmitajos – klostermāsa Marija strādāja Aglonas bazilikā par ekskursiju vadītāju. Kad satiekamies, pirmais, ko māsa mums saka: "Atrodiet atšķirības!" un rāda divus teju pilnīgi vienādus attēlus. Vienā attēlā redzam Traķu, bet otrā – Aglonas Dievmāti. Traķu Dievmātei ir vairākas kopijas, bet tieši Aglonas ir visprecīzākā. Savulaik gleznas restaurators Staņislavs Astičs esot teicis, ka "Aglonas Dievmātes glezna pat esot tāda precīzāka, smalkāka nekā Traķu Dievmātes".

Dažas no atšķirībām ir, piemēram, tas, ka Aglonas Dievmātes rokās esošās rozītes ir nedaudz sārtākas, bet Traķu Madonnai – bālākas; staru vainagā ietvertais zīmogs Aglonas gleznā ir burti: IHS, kas nozīmē Iesus Hominum Salvator (Jēzus, cilvēku Pestītājs), bet Traķu – MARIA. Atšķiras arī attēls uz grāmatas, ko Jēzus tur savās rokās.
Kāpēc Aglonā nonākusi tieši Traķu Dievmāte, protams, precīzi pateikt nevar, bet klostermāsai ir sava versija: "Ja nemaldos, līdz aptuveni 17.gadsimtam nedrīkstēja kopēt gleznas. Tātad, ja kāds zīmēja ikonu, svētbildi, tas bija oriģināldarbs. Tātad atļauja kopēt jeb zīmēt tieši tādu pašu ikonu, kāda jau ir baznīcā, tika iedota aptuveni 17.gadsimtā. Tā varētu būt. Nākošais fakts ir tas, ka Traķu Dievmāte ir otrā Dievmāte, kas ir kronēta ar pāvesta svētītu kroni.

Klostermāsa Marija: Atļauja kopēt jeb zīmēt tieši tādu pašu ikonu, kāda jau ir baznīcā, tika dota aptuveni 17. gadsimtā.
Pirmā – šajā Eiropas daļā – bija Čenstohovas Dievmāte, un Traķu Dievmāte ir otrā, tas notika 1718.gadā. Nākošais solis, manuprāt, ir ļoti loģisks – ja dominikāņu mūki pārceļas no Traķiem uz jaunu klosteri – veido jaunu klosteri –, tad viņi tāpat kā arī mēs, ceļoties uz jaunām mājām, paņēma līdzi pašu vērtīgāko, kas bija iepriekšējās mājās. Un šis pats vērtīgākais bija Traķu Dievmātes svētglezna, kas tobrīd Lietuvā bija vispopulārākā, vispazīstamākā, visslavenākā."

Pastāv leģenda, ka tieši Aglonas Dievmātes popularitāte līdz pat mūsdienām esot apliecinājums tam, ka gleznas toreiz, kad dominikāņu mūki ieradās Aglonā ar Traķu Dievmātes gleznu, esot samainītas! Proti, Aglonā palicis vispirms uzgleznotais "oriģināls", bet vēlāk tapusī kopija aizvesta atpakaļ uz Traķiem.

To, ka šim mītam ir izskaidrojums, atzīst arī folkloras pētniece Lina Leparskiene no Lietuvas Literatūras un folkloras institūta.
"Saprotu, kāpēc ticīgajiem Latvijā šī leģenda varētu būt saprotama, jo tieši Aglonā svin tik vērienīgus svētkus 15. augustā, un tieši šeit ir galvenais svētceļojumu mērķis, tātad ir pamats aizdomāties, ka tā ar kaut ko atšķiras, ir varbūt labāka, citādāka nekā Traķu Dievmātes glezna."
Zinātniece gan izskaidro arī iemeslus, kas sakņojas Latvijas un Lietuvas vēsturē un katoļticības tradīcijās. Pirmkārt, Traķi ir viena no senajām Lietuvas galvaspilsētām, un toreiz Traķu Dievmātes kults bija arī politiskās propagandas rīks – Lietuvas varenība un politiskā vara pieauga tieši tad, kad Traķos uzcēla baznīcu un kad tur savu vietu atrada Traķu Dievmāte. Otrs iemesls ir tas, ka Lietuvā ir arī citas svētvietas, kas mūsdienās kļuvušas populāras.

Savukārt Viļņas Baznīcas mantojuma muzeja direktore mākslas zinātniece Sigita Maslauskaite-Mažiliene atgādina, ka, kaut arī Traķu Dievmātes mājvieta nekad par spīti kariem un dažādām varām nav bijusi slēgta, pielūgsmes kults tika mērķtiecīgi apspiests. Atšķirībā no Aglonas. Sigita Maslauskaite-Mažiliene stāsta:
Cariskās okupācijas laikos Traķu Dievmātes kults tika apspiests. Taču ir zināms, ka tā nebija Aglonā. Aglonas Marijas svētbilde ir otra nozīmīgākā un senākā. Pirmā svētgleznas kopija ir Semelišķos, kas atrodas netālu no Traķiem. 18. gadsimta beigās godbijība pret Traķu Dievmāti mazinās."
"Cik man zināms, godbijība pret Aglonas Dievmāti visu 19. gadsimtu, līdz pat Otrajam pasaules karam un, iespējams, pat padomju gados, kļuva arvien plašāka. Piemēram, bērnībā padomju laikos braucām slepenās ekskursijās uz Aglonas grēku atlaidu svētkiem. Es kā maza meitene braucu kopā ar mūķenēm, kuras nebija tērpušās mūķeņu apģērbā. Braucām uz Aglonas grēku atlaidām. Pavadījām tur visu nakti un vigīliju," atceras Sigita Maslauskaite-Mažiliene.
Viļņas Baznīcas mantojuma muzeja direktore Sigita Maslauskaite-Mažiliene: Godbijība pret Aglonas Dievmāti kļuva arvien plašāka.
Traķu Dievmāte – Lietuvas glābēja
Šodienas Lietuvā tādi svētceļojumu galamērķi kā Ausmas vārti Viļņas vecpilsētā vai Šiluva – Dievmātes parādīšanās vieta – ir daudz zināmāki par senās Traķu baznīcas īpašo Dievmātes svētgleznu. Katrā ziņā uz Traķiem svētceļnieki nepošas ne tuvu tik lielā skaitā un ar tādu aizrautību kā pēdējos 30 gados uz Aglonu. Kaut gan tieši Traķos, nevis Aglonā, atrodas gleznas oriģināls. Vai varbūt ne?
Stāsts par Aglonas Dievmātes gleznas oriģinālu – Traķu Dievmātes svētbildi – ir leģendām apvīts. Par spīti tam, ka zinātniekiem ir skaidrs, ka gleznas izcelsme noteikti nav tik sena, kā vēsta varoņteika par dižkunigaiti Vītautu, Lietuvā sastaptie mākslas vēstures un tradīciju pētnieki atzīst, ka leģendas un tradīcijas ir daļa no vēstures. Tās pieder stāstam.

Kāpēc lietuviešiem šī leģenda par to, ka svētbilde saglabājusies no Vītauta Dižā laikiem – bijusi tik svarīga? Gluži vienkārši tas bija laiks, kad Lietuva bija varena – dižkunigaitis valdīja ne tikai Lietuvas teritorijā, bet apkārt esošajās zemēs līdz pat Melnajai jūrai. Varoņteika vēsta, kā pateicoties Dievmātei, kas Vītautu sargāja neskaitāmos karos, tika izveidota dižā Lietuvas lielvalsts. Tieši balstoties uz šo teiksmu, Traķu Dievmātes otrais vārds bija un daudziem joprojām ir – vai atkal ir – Lietuvas glābēja.
Traķu baznīca, kur glabājas Aglonas Dievmātes gleznas oriģināls
Tas notika 1382. gadā, kad Lietuvas Vītauts Dižais esot saņēmis dāvanu no Bizantijas imperatora Emanuēla II Pelagija. Tas noticis par godu Vītauta kristībām. Dāvana bijusi nezināma autora Dievmātes Marijas atveidojums. Ir tikai dažas nianses, kuru dēļ šis stāsts kļūst neticams. Proti, vēsturiski senākā Traķu svētbildes versija bija kājās stāvoša Marija ar bērnu rokās. Tai bija izlaisti mati, iespējams, ziedu kronis galvā. Nu nepavisam ne tāda, kā šodien redzamais Dievmātes atveidojums.
Sakrālās mākslas zinātniece Rūta Kaminska no Latvijas Kultūras mantojuma pārvaldes atklāj, ka tekstu par Bizantijas imperatora dāvinājumu var izlasīt uz Traķu gleznas otrās puses. Taču šis uzraksts tapis vēlāk nekā pati glezna. "Zem tagadējā gleznojuma kārtas parādās senāks gleznojums, kam ir atšķirīga kompozīcija. Tas tiešām varbūt saistās ar Bizantiju, ir atsauce uz šo Bizantijas glezniecību. Tā shēma ir paņemta, bet patiesībā tas, kā gleznojums izpildīts, attiecas uz 18. gadsimta Polijas–Lietuvas mākslu."
Sakrālās mākslas zinātniece Rūta Kaminska: Tekstu par Bizantijas imperatora dāvinājumu var izlasīt uz Traķu gleznas otrās puses.
Tas liecina, ka Traķu baznīcas, ko Vītauts Dižais uzcēla 1409. gadā, Dievmātes svētglezna nevar būt tik sena, kā lietuviešu sendienu patriotisma uzturētājiem gribētos. 15. gadsimta svētgleznas šādā – gotiskā – stilā nezīmēja. To apstiprina arī mākslas zinātniece, Viļņas Baznīcas mantojuma muzeja direktore Sigita Maslauskaite-Mažiliene:
Par Vītauta laika vēsturi un Vītauta leģendu neviens nešaubījās līdz pat 20. gadsimta beigām. Pēc neatkarības atgūšanas sākās svētgleznu zinātniskā ķīmiskā izpēte un restaurācija. 2003. gadā sākās Traķu Dievmātes svētbildes padziļināta izpēte."
Šobrīd redzamās un visiem pazīstamās Traķu Dievmātes galvu un plecus klāj bizantiskā stila galvassega. Rokā esošais mazulis tur rokās grāmatu. Dievmātei rokās ir roze, apzeltīts, gotisks, rakstains fons. Taču tas viss gadsimtiem noslēpa rietumniecisko Marijas attēlojumu. "Bizantiskais attēlojums, visticamāk, tapis 17. gadsimta sākumā, pārkrāsojot gotisko, rietumniecisko Marijas attēlojumu, tā saukto "Skaisto Madonnu". Tādu ir ļoti daudz katoliskās Eiropas mākslā. Bizantiskā stila glezna aizklāja Mariju ar vaļējiem matiem un ziedu vainagu. Iespējams, šai Marijai pat nebija mazuļa. Vietā, kur mazuli redzam pašlaik, tā nebija. Ir minējumi par to, ka, iespējams, viņš bija vidū vai otrā rokā. Pētījumos tas vēl nav atklāts."
Jau ticamāks ir stāsts par 18. gadsimtu, kad acīmredzot tapa tā bildes versija, kuru redzam šodien un kuras kopijas atrodamas vairākos dievnamos, tostarp Aglonā. Gan Traķu oriģinālglezna, gan Aglonas kopija 1718. gadā saņēmušas pāvesta kroņus. Traķu Dievmātei bijuši seši dažādi kroņi un arī vairākas rizas – sudraba tērpi, ar ko apklāta glezna. Kāpēc vajadzēja, lai glezna izskatās senāka, pārzīmējot to arhaiskākā glezniecības stilā? Kā skaidro eksperti, – jo relikvija, simbols ir senāks, jo tas vairāk apliecina ticības īstumu.
Stāsts par Traķu Dievmātes gleznu ir stāsts par Lietuvas lielvalsts vēsturi, patriotiskajām atmiņām un tautas tradīcijām, uzsver Lietuvas Literatūras un folkloras institūta pētniece Lina Leparskiene. Savos pētījumos tieši pēdējos gados viņa pievērsusies Traķu Dievmātes pielūgsmes kultam – ka, vai un kāpēc svētceļnieki atkal sāk atgriezties pie tās.
Lietuvas Literatūras un folkloras institūta pētniece Lina Leparskiene: Kamēr ir stāsts, tikmēr darbojas tradīcijas.
Traķu Dievmātes stāsts ir par vēsturiskām leģendām, patriotismu, nacionālismu, kamēr uz Aglonu cilvēki dodas svētceļojumos, lai atrastu atbildes, brīnumus, sevi. Kamēr ir stāsts, tikmēr darbojas tradīcijas, atgādina Traķu Dievmātes kulta pētniece Lina Leparskiene.
Aglonas pievilkšanas spēks
Aglonas Dievmātei ir harisma, pievilkšanas spēks, jā, arī labs mārketings, jo jebkura laba ziņa kādam ir jāizstāsta, lai par to uzzinātu citi. Arī priesteris un vēsturnieks Andris Priede tam piekrīt: "Bībele nelidos, un tai arī ir vajadzīgs mārketings." Jo patiesībā pat senākas un gan mākslinieciski, gan vēsturiski ne mazāk vērtīgas Dievmātes svētbildes atrodamas arī citās Latgales baznīcās.
"Kāpēc brauc tieši uz Aglonu, nevis uz Sarkaņiem, kur ir vēl senāka baznīca? Vai uz Skaistkalni, kas būtu, teiksim, tāds Zemgales novada reliģiskais reģionālais centrs. Vai kāpēc nebrauc, piemēram, uz Viļakas baznīcu, kur ir Gaišā kalna Dievmāte, kas ir Jasnogoras dievmātes, kas atrodas Čenstohovā, Polijā, kopija?" vaicā priesteris un mākslas vēsturnieks Andris Priede, kurš atzīst, ka Dievmāte visur ir viena un tā pati – jebkurā dievnamā, jebkurā mājā. Un tomēr kāpēc tieši Aglona?
No vienas puses, saprotams, ka cilvēkus saista senais, arhaiskais, patiesais un ticamais, bet, no otras puses, – svarīgs ir stāsts, nostāsti, pieredzes un citu piedzīvotais. "Visi mūsu sprediķi – šodien attālināti vai tiešraidē, vai kā citādāk – tas viss ir zināmā mērā mārketings, jo ar Jēzu ir jāiepazīstina un ar Jēzus draugiem, ar svēto sadraudzību, kā ticības apliecībā mēs sakām, ar visiem, kas jau ir apliecinājuši savu uzticību Jēzum un, pirmkārt, ar viņa māti Madonnu."
Priesteris un mākslas vēsturnieks Andris Priede: Visi mūsu sprediķi – šodien attālināti vai tiešraidē, vai kā citādāk – tas viss ir zināmā mērā mārketings, jo ar Jēzu ir jāiepazīstina.
Un, ja to patīk saukt par mārketingu – lūdzu!
Tas nav nekāds grēks."
Tātad Aglonas Dievmātes īpašais brīnums ir tas, ka cilvēki pie tās pulcējas, vēlas pie tās doties un atgriežas atkal un atkal.
Lidija Agloniete tagad ir suvenīru veikaliņa saimniece un savu Aglonietes uzvārdu ieguva apprecoties. Arī Aglonu viņa pirmo reizi ieraudzīja tikai pēc kāzām. Lidija Agloniete stāsta: "Ar Aglonu bija tā, es atbraucu 1960.gadā no mazās Istalsnas baznīciņas. Jaunaglonā dzīvojām pie vīra vecākiem. Atnācām uz Aglonu, es iegāju iekšā baznīcā, un "O!", kā tagad saka: "Wow!" Acis bija vaļā…"
Lidija Agloniete: Atnācām uz Aglonu, es iegāju iekšā baznīcā, un "O!"
Lidija Agloniete, kas kopā ar nu jau aizsaulē aizgājušo vīru strādājuši baznīcā, uzskata, ka daudz kas pa šiem gadiem, kopš viņa sevi sauc par aglonieti, mainījies, iespējams, trūkstot tās bijības pret "Karalieni", kā tas bijis senākos gados. Viņas jaunības gados padomju laikā par spīti aizliegumiem un ierobežojumiem baznīcas teritorija 15.augustā bijusi stāvgrūdām pilna – cilvēki pat nakšņojuši zem kokiem, uz soliem vai zem soliem – tas neesot bijis svarīgi, lai tikai sajustu Aglonas Dievmātes klātbūtni.

Viņa pati atzīst, ka daudz Dievmāti lūgusi – gan par vīru, ģimeni, bērniem. "Pēdējais dēls man piedzima, kad bija 38 gadi. Es pati biju nobijusies – domāju, man būs 50, viņam būs tikai 12. Kā es viņu izaudzināšu, ko es ar viņu darīšu? Kad aizgāju, kādreiz bija tā ievešana baznīcā pēc 40 dienām pēc dzemdībām, – kad es aizgāju ar viņu pie Dievmātes, mani uzveda augšā priesteris, es novēlēju Dievmātei, es saku: nu, palīdzi tu man viņu izaudzināt, jo man droši vien nebūs spēka vairāk… Nu, paldies Dievam, dēliņam ir 40, tā kā Dievmāte palīdzēja izaudzināt."

Taču tagad 77 gadus vecā Lidija reizēm neizprot svētceļnieku, kas ierodas pie Aglonas karalienes, tikumus: "Nu nav jau smagas tās kleitas vai brunči, bet, kad atnāk svētceļojumā apdriskātiem šortiem un pliku pakaļu… Pie prezidenta arī ietu tādā izskatā? Bet mums tak te karaliene! Un jūs nākat tādā izskatā pie karalienes ciemos? Tas tak ārpus visiem rāmjiem. Pie prezidenta jūs tādi neiesiet!"
Kad tas notika?
1382
1382
Leģenda vēsta, ka dižkunigaitis Vītauts saņem no Bizantijas imperatora Emanuēla II dāvinājumā Dievmātes gleznu, kas nonāk Traķu baznīcā
1650
1650
Zinātnieki domā, ka šajā laikā Traķu Dievmātes oriģinālajai gleznai pārzīmēts virsū pašlaik redzamais atveidojums bizantiskajā stilā
1697
1697
Muižniece Eva Justīne Šostovicka aicina dominikāņu klostera mūkus no Traķiem izveidot Aglonā klosteri un draudzes skolu
1699
1699
Aglonā no Traķiem, atvedot līdzi Traķu Dievmātes gleznas kopiju, ierodas dominikāņu mūki un izveido svētvietu – uzceļ koka klostera ēku
1700
1700
Aglonā uzceļ koka baznīcu
1718
1718
Ar pāvesta akceptu tiek kronētas Traķu un Aglonas Dievmātes gleznas
1766
1766
Koka dievnams nodeg, bet Dievmātes svētgleznu izdodas glābt
1770-tie
1770-tie
Aglonas Dievmātes svētbilde minēta Aglonas klostera un pagaidu baznīcas inventāra aprakstā
1780
1780
Pabeigta tagadējās Aglonas baznīcas ēkas būvniecība
1799
1799
Pabeigts baznīcas altāris un pasūtīta Dievmātes svētgleznu aizsedzošā Dievmātes Debesīs uzņemšanas glezna
1800
1800
Aglonas mūra dievnams iesvētīts
1812
1812
Senākā vota – pateicība vai lūgums Dievam –, kas atrodama pie Aglonas Dievmātes gleznas
1875
1875
Aglonas Dievmāte saņem visdāsnāko un lielāko votu – rizu jeb "tērpu", kas veidots no sudraba ar zelta pārklājumu. To dāvina Miķelis un Prakseda Dombrovski
1929
1929
Par Aglonu un pateicības, lūgumu votām iznāk Aleksandra Novicka grāmata "Aglyuna"
1980
1980
Aglonas katoļu baznīca iegūst "Mazās bazilikas" titulu
1993
1993
Aglonas bazilikas ēka tiek pārveidota pirms pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes
1997
1997
Ievieš jaunu tradīciju Aglonā – Dievmātes gleznu pēc vakara dievkalpojuma aizsedz ar Dievmātes Debesīs uzņemšanas gleznu un pēc rīta dievkalpojuma – atver
2019
2019
Pēdējā Aglonas Dievmātes svētbildes restaurācija, kuras laikā restauratori pieļauj, ka 19. gadsimtā, iespējams, veikti gleznas pārveidojumi un uzlabojumi
Brīnumi mūsdienās
Iemesls, kāpēc ticīgie dodas uz Aglonu ne tikai 15. augustā, bet jebkurā citā dienā, ir Aglonas Dievmātes kā brīnumdarītājas slava. Proti, ir cilvēki, kas ir pārliecināti, ka tieši Aglonā piedzīvojuši brīnumus, notikumu pavērsienus, kam grūti noticēt. Šos stāstus dzirdējuši un atceras gan priesteris Guntars Skutelis, gan klostermāsa Marija, kuri abi pirms vairākiem gadiem vadījuši ekskursijas Aglonas bazilikā.
Visbiežāk tie ir stāsti par dziedināšanu – bija slims un pēc Aglonas apciemojuma, pēc lūgšanām Dievmātes priekšā slimība pāriet vai izgaist pavisam. Bet vai var ticēt šādiem brīnumiem? Vai kāds tos pārbauda? Kā skaidro klostermāsa Marija, Aglona ir pārāk maza vieta, lai būtu vajadzība pārbaudīt to, ko cilvēki stāsta, jo cilvēki jau cits citu pazīst.
Zinu, ka, piemēram, Francijā tādā svētvietā kā Lurda strādā gan neatkarīga ārstu, gan baznīcas komisija, kas pārbauda brīnumus, un statistikai varu teikt, ka Lurdā no tiem daudzajiem tūkstošiem brīnumu – ko cilvēki saka, ka ir brīnums –, ārsti un pēc tam arī baznīca kā neizskaidrojamu ir atzinuši 71 gadījumu, ja nemaldos."
"Aglonā, protams, šādas pārbaudes nenotiek. Ir tikai cilvēku liecības, viņu ticība," stāsta klostermāsa. Bieži vien tas ir stāsts par to, kā cilvēki uztver notiekošo savā dzīvē, jo, piemēram, māsa Marija atceras kādu sievieti, kas uzskatīja, ka ir dziedināta no vēža. Vienlaicīgi viņa arī ārstējās. "Protams, viņa ārstējās, nav tā, ka viņa neko nedarīja. Viņa ārstējās un lūdzās, un šis ārstēšanās process sāka virzīties veiksmīgāk uz priekšu tieši pēc Aglonas apmeklējuma, pēc lūgšanas šeit. Un viņa to dēvē par brīnumu. Ārsti varbūt varētu teikt – jā, dzēra zāles, nu jā, tā varēja būt."
Arī pašreizējais Viļakas draudzes priesteris Guntars Skutelis, atceroties laiku, kad kalpoja Aglonā, dzirdējis vairākus šādus dziedināšanas stāstus. "Viens vecs cilvēks stāstīja, ka viņa dzimtā bija tāds gadījums: kāds daudzbērnu tēvs savainoja roku, sastiepa, un roka sāka pampt, sākās gangrēna.
Priesteris Guntars Skutelis: Pēc lūgšanās mistiskā veidā roka, kas bija palikusi melna, strauji atlabusi.
Dakteris teica, ka roka ir jāamputē, un tēvs sāka lūgties ļoti intensīvi un visa ģimene, pat raudādami, diezgan intensīvi, kā tad tēvs varēs uzturēt lielo ģimeni bez rokas? Un bija jau nosprausts [operācijas] datums, ja nekas neuzlabojas, jo roka bija palikusi melna." Pēc lūgšanās mistiskā veidā roka strauji atlabusi, pirms 11 gadiem notikušo atminas priesteris, piebilstot, ka šī ģimene Dievmātei uzdāvinājusi pateicības zīmi – votu – rokas formā.
Tieši senākās ikonas un svētbildes esot tās, kas spēj darīt brīnumu lietas, tā cilvēku uzskatus un tradīcijas skaidro Lietuvas Literatūras un folkloras institūta pētniece Lina Leparskiene. "Jo senāka, jo vairāk spēj dziedināt! Tas arī ir iemesls, kāpēc Aglonas Dievmātes "māte" Traķu Dievmātes glezna ir pārveidota, lai padarītu to senāku." Pētniece gan piebilst, ka mūsdienās ir mainījusies izpratne par to, kas ir brīnums.

"Ja 17. gadsimtā bija pat vairāku simtu brīnumu saraksts, ko piefiksējis mācītājs, piemēram, augšāmcelšanās no mirušiem; kāds, kas gandrīz noslīcis, pēc lūgšanām atlabis; meita bija uz nāves gultas, dēls atnāca uz baznīcu lūgties un meita izveseļojās. Tādi, lūk brīnumi, kas līdzinās tiem, par ko var lasīt Bībelē. Pēcpadomju laikā un mūsdienās brīnumi tiek saprasti citādi, tiem ir vairāk tāda personiska nozīme. Piemēram, esmu dzirdēju tādu brīnumu: es salabu ar mammu." Zinātniece skaidro, ka tas liecina, ka brīnumi ir vairāk saistīti ar katra cilvēka iekšējām pārmaiņām, savu personisko mērķu sasniegšanu, piemēram, bērniņa ieņemšanu.
Bagātā Dievmāte
Ar ko gan Aglonas Dievmāte ir īpašāka par citām? Izrādās, tā ir viena no retajām, kur pie svētgleznas var atrast cilvēku atstātas dārglietas – dažādas pateicības dāvanas jeb votas. Cilvēki labprāt atstāj Dievmātei pateicības veltes vai nu par piedzīvotiem brīnumiem, dziedināšanu, izpildītiem lūgumiem, vai vienkārši kā zīmi par to, ka tic un vēlas būt uzklausīti.
Kā skaidro priesteris Andris Priede, Aglonā pateicības votu par uzklausītām lūgšanām nu jau atstājot gandrīz kā Rietumeiropā, kur katoļu svētvietās tā ir ierasta tradīcija. Vārds "vota" ir aizgūts no latīņu valodas un apzīmē vairāk vai mazāk vērtīgu priekšmetu, kas tiek ziedots par godu Dievam kā pateicība vai lūgums Dievam. Votu formas un veidi ir visdažādākie: sirds, rokas, kājas, acs siluets, ir arī medaljoni, krucifiksi, tāfelītes, ķēdītes, apbalvojumi.

Piemēram, Aglonas votu klāstā ir gan kardināla Jāņa Pujāta Triju Zvaigžņu ordenis, gan vairākas dzintara krelles, arī lūgšanu krelles – rožukroņi. Senākā vota datēta ar 1812. gadu, bet visvērtīgākā ir Dievmātes gleznas sudraba apzeltītais ietērps, kas apklāj gleznu un ko sauc par rizu. Šo 1875. gadā Sanktpēterburgā kalto tērpu pateicībā dāvināja Miķelis un Prakseda Dombrovski.

Dievmātes gleznas sudraba apzeltītais ietērps – riza.
Votu izpēte ir svarīgs un apjomīgs darbs, kam kopš 2009.gada bija ķērusies klāt arī klostermāsa Marija, kas deviņdesmitajos gados Aglonas bazilikā vadīja ekskursijas. Marija par votām zina daudz un, tā kā savulaik studējusi matemātiku un fiziku, visas – jau teju 400 votas – ar eksaktu precizitāti iekļāvusi katalogā.
"Tās senākās votas runā pašas par sevi. Visbiežāk cilvēki cenšas, it sevišķi jau agrākos laikos, caur votas izskatu pateikt, par ko viņa ir. Ja tas ir kājas atveidojums, tad acīmredzot cilvēkam tā ir sāpējusi, ja tā ir roka, tad attiecīgi – roka," to, ko simbolizē atstātās pateicības, skaidro māsa Marija. "Grūtāk ir saprast, piemēram, sirds… Vai tā ir mīlestība, vai cilvēks no visas sirds par kaut ko pasakās."
Māsa Marija un kardināls Jānis Pujāts skaidro votu nozīmi.
Viņa skaidro, ka vota ir ne tikai pateicība, bet arī lūguma zīme. "Ir votas no svētceļnieku grupas, kuriem tā ir kā liecība, ka viņi ir apmeklējuši Aglonu, ir te bijuši." Dažām votām pievienoti vai nu iniciāļi, vai uzraksts vai gads. Pēdējo 20 gadu laikā cilvēki pie votām atstāj zīmītes. Dažreiz tās ir garākas vēstules, dažreiz tāda ļoti īsa zīmīte: "Pateicos Dievmātei".

Lūk, ar šādiem tekstiem uz zīmītēm votas atstātas pēdējos gados:

"2018. gada rudenī. Pateicībā par uzklausīto lūgšanu vinnēja loterijā lielu naudas summu, jo dzīvoja lielā nabadzībā." Agnija Osīte.
Pateicības vota! Gribu pateikties Dievmāmiņai par to, ka esmu atbraukusi no Rīgas uz laukiem dzīvot. Divdesmit gadus to vēlējos, bet nesanāca, lūdzos, un tad varēju iegādāties šo īpašumu laukos, pārdot Rīgā visu un pārbraukt (..)."
"Pateicībā par dziedināšanu Dievmāmiņai! Es atdodu šo dzintarakmens sirsniņu par to, ka man dāvāta miesas sirds. Lai slavēts Jēzus Kristus! Anita no Priekuļiem, 2015.15.08.."

Parasti votas ir vai nu cilvēkam pašam vērtīgas vai nozīmīgas lietas, vai arī pēc pasūtījuma pie rotkaļa veidotas ar mērķi nonākt pie Dievmātes. Piemēram, no Polijas Traķu baznīcu sasniegusi arī jauna mūsdienu tradīcija – te votas nopērkamas baznīcas suvenīru veikaliņā. Šāda votu tirgošanas tradīcija gan ne visiem ir pieņemama. Piemēram, māsa Marija atgādina, ka nav vērtīgāku vai mazāk vērtīgu votu: "Aiz katras votas ir dzīvesstāsts. Un kurš dzīvesstāsts ir vērtīgāks? Katrs ir vienreizējs, unikāls un neatkārtojams."
Vecmammas rotas – dāvana Dievmātei
Agnijas Osītes vecmamma Nadežda Medzele, dzimusi Strelkova, kopā ar savu ģimeni no Krievijas ieceļoja Latvijā 1918. gadā. Toreiz vecmammai bija vien pieci gadi. Pēc tam kad viņa iepazinās ar savu topošo vīru – lietuvieti Jāni Medzeli, viņa pārgāja katoļticībā. Kaut gan visu dzīvi apmeklēja abas – kā pareizticīgo, tā katoļu baznīcu.
"Te ir fotogrāfijas no Rīgas Franciska baznīcas. Šeit maliņā mans vectēvs – viņš kalpoja baznīcā, bija gan zvaniķis dievkalpojumos, gan apkopa vecu mācītāju, katru rītu gāja pie viņa, abi ieturēja rīta lūgšanu kopā," Agnija rāda pagājušā gadsimta sākumā tapušās fotogrāfijas, kur redzami jauni puiši kādos katoļu baznīcas svētkos. "Vecmamma ar vectēvu arī laulājās Svētā Franciska baznīcā Rīgā."

Agnija rāda pagājušā gadsimta sākumā tapušās fotogrāfijas.
Nadežda ar savu Jāni dzīvoja mierīgu, pieticīgu dzīvi, par spīti padomju laiku ideoloģijai nekad neatsacīdamies no ticības un tradīcijām. Uz Aglonu Agnijas vecvecāki devušies ar vectēva invalīdu auto, un tolaik vecmammas lūgšanas galvenokārt bijušas saistītas ar to, lai atvieglotu dzīvi savai vienīgajai meitai – Agnijas mammai, kura bez vīra audzināja bērnus, strādāja divos darbos.

"Viņai bija Dievmātes bildīte, ko viņa pat bija priekšautiņā iešuvusi – darbā vai somiņā līdzi," atmiņās par savu ticīgo vecmammu dalās Agnija, kuras mammai uz eksāmeniem vecmamma bija piešuvusi Dievmātes tēlu pie skolas kleitas. Lai palīdzētu visās dzīves gaitās. "Vecmamma tak lūdzās, lai no kara un lāgera vectēvs atgriežas dzīvs un vesels mājās. Ne tikai materiālo viņa ir lūgusi, bet pilnīgi visu par savu ģimeni, bet tā pateicība, tas atbalsts pie mums atnāca tādā materiālā izpausmē."
Nadeždas lūgšanas tika uzklausītas, turpina mazmeita Agnija: "Viņa nopirka loterijas biļeti, liekas, par kapeikām, un vinnēja krietnu naudas summu, tiem laikiem tā bija milzīga summa, tie bija piecarpus tūkstoši! Nu tas tiešām bija brīnums! Visai mūsu ģimenei bija brīnums. Neticami no tāda viedokļa – kā, nu kā par tik niecīgu summu var saņemt tādu Dieva dāvanu? Tas izpaudās materiālā atbalstā. Tas bija tas, ko viņa lūdza, lai mammai būtu drusku vieglāk, un tā arī tas notika."
Agnija: Viņa nopirka loterijas biļeti, liekas, par kapeikām, un vinnēja krietnu naudas summu.
Mazmeita atceras, ka pēc laimesta Nadežda jutusies pateicīga: "Viņa ziedoja arī baznīcai pēc tā laimesta, un teica, ka Dievs un Dievmāte viņu ir uzklausījuši."

Tieši no savas vecmammas Agnija pārņēmusi baznīcā iešanas tradīcijas un ticību, tāpēc pirms dažiem gadiem nolēma īpaši pateikties Dievmātei – ziedot jau pirms daudziem gadiem aizsaulē aizgājušās vecmammas mantojumā atstātās rotaslietas Aglonas Dievmātei kā pateicību par uzklausītajām lūgšanām un žēlastību.
Vienīgais, kas man no vecmammas palicis piemiņā, bija auskari un gredzens – padomijas laika rotas. Tās arī bija vienīgās rotas, kas viņai bija. Man visi teica, kāpēc tev tas jādara, bet es pat nevaru to īsti izskaidrot."
"Varbūt uztvēru Dievmāti kā Dieva māti: vienalga kādā jau nu viņa veidolā ir – jebkurā baznīcā – vai tā būtu Jēkaba vai Aglonas Dievmāte. Kaut kā sirds vairāk vilka uz to pusi, tieši uz Aglonu. Jā, Aglonā visvairāk to viņas tuvību var sajust."

Agnija domā, ka vecmamma priecājas par to, ka viņas rotas nu glabājas pie citām Aglonas Dievmātes pateicības un uzklausīto lūgšanu dāvanām – votām. Piebilstot, ka runa jau nav tikai par dāsno loterijas laimestu, bet visu dzīvi, kas aizvadīta Dievmātes aizsardzībā.
Dievmāte rentgena staros
Patiesībā īsto Aglonas Dievmātes svētgleznu redzējuši tikai daži cilvēki – mākslas darba restauratori, jo gluži vienkārši zem sudraba tērpa jeb rizas neviens dievnama apmeklētājs šos attēlus nevar aplūkot. Restauratori to ne tikai sīki smalki – pa milimetram un niecīgākajam krāsu pigmentam – izanalizējuši, bet pat pētījuši rentgena staros.
Aglonas Dievmāte ir ne tikai svētceļnieku galamērķis, Traķu Dievmātes kopija un brīnumu darītāja, bet arī augstvērtīgs mākslas piemineklis valsts mērogā. "Aglonas Dievmāte ir viena no senākajām gleznām Latgalē. Tātad šis senuma princips ir viens no tā, kas atšķir gleznu no citām," atgādina sakrālās mākslas mantojuma pētniece no Latvijas kultūras mantojuma pārvaldes, Rūta Kaminska. "Mums nav tik daudz šādu gleznu, kas parādītu tradīciju, kuras aizsākumus mēs varam sameklēt jau gandrīz Senajā Bizantijā. Šīs Bizantijas mākslas atskaņas ir redzamas."
Tieši pateicoties tehnoloģijām – rentgena uzņēmumiem – neilgi pēc neatkarības atjaunošanas Lietuvas restauratori atklāja detektīvu cienīgu apvērsumu mākslas un reliģijas vēsturē: senākā Dievmātes svētglezna Lietuvā, kas atrodas Traķos, izrādījās, krietni jaunāku laiku uzkrāsojums pavisam citai gleznai, kas patiešām tapusi 15. gadsimtā. Otrs pārsteigums bija, ka tā arī padarīta mazāka – uz pusi nozāģēta. Tātad oriģinālo gleznu neviens vismaz pēdējos 300 gados nav redzējis. Par to var tikai nojaust.

Kā skaidro Lietuvas literatūras un folkloras institūta pētniece Lina Leparskiene, restauratori Lietuvā atklāja, ka senākā glezna, iespējams, attēlo jaunavu Mariju bez bērna, bet tagadējā ir nobriedusi Madonna – māte. "No meitenes viņa bija kļuvusi par Lietuvas māti!"
Arī Latvijas restauratori pēdējos gleznas atjaunošanas darbos, kas notika pirms pāris gadiem Aglonā, nolēma uz Traķu Dievmātes kopiju paraudzīties caur rentgena stariem. Un, ja nu oriģināls tomēr atrodams pie mums, nevis Lietuvā? Rentgena izpēte vēlreiz apstiprināja, ka Aglonā ir kopija, nevis oriģināls. "Krāsu pigmentus paņēmām uz ķīmisko analīzi, lai aptuveni datētu, kurā gadsimtā glezna varētu būt gleznota," skaidro Aglonas gleznas restaurators Dmitrijs Laščetko.
Gleznas restaurators Dmitrijs Laščetko: Kad noņēmām gleznas rizu, ietērpu, uzreiz bija redzams, ka ikona gleznota 18. gadsimtā.
Viņš atceras, tiklīdz noņēmuši gleznas rizu, ietērpu, ko mēdz saukt arī par oklādu, viņam esot bijis skaidrs, par kuru gadsimtu runa. "Kad noņēmām oklādu, uzreiz bija redzams, ka ikona gleznota 18. gadsimtā." Ir arī citas detaļas, piemēram, ikonu pamatnes izveide, pēc kā zinātāji var nepārprotami pateikt, kad tapis mākslas darbs. To, ka tā ir kopija, liecina arī tas, ka ornaments uz zeltītā fona bija nevis iegrebts uz iekšu, bet gan izvirzīts uz ārpusi. Protams, ka gleznai ir bizantiska ietekme, bet tā tapusi šeit – Baltijas reģionā –, apgalvo restaurators.

"Rentgens parādīja, ka ikonai kādreiz bijis cits oklāds – vai sudraba vai metāla, tas nav zināms, tāpēc ka pa visu perimetru bija palikušas iekšā nagliņas." Ne tikai rentgena attēli un tehnika, bet arī pigmenti, kas izpētīti ķīmiskajā analīzē apstiprināja, ka Aglonas Dievmāte ir kopēta. "Pigmenti parādīja, ka galvenais pigments bija zilais pigments, smalta, kuru izmantoja tieši 18. gadsimtā, un tas nebija dārgs salīdzinājumā ar akvamarīnu, piemēram." Šie atklājumi apliecina, ka glezna tapusi vai nu 17. gadsimta pašās beigās, vai drīzāk pēc restauratoru domām – jau 18. gadsimtā.
Savukārt metāla oklāda jeb rizas restaurators Edvīns Šteingolds īpaši atzīmē, ka 1875. gadā kaltais gleznas apvalks līdz pat mūsdienām saglabājies ļoti labi, taču viņam 2019. gada restaurācijā izdevies atrast līdz šim nezināmas nianses par mākslas objektu – konkrēti par Dievmātes nimba zvaigznītēm, kas kaut kur ir pazudušas.

Rizas restaurators Edvīns Šteingolds: 2019. gada restaurācijā izdevās atrast līdz šim nezināmas nianses par mākslas objektu.
Stāsta Edvīns Šteingolds: "Ap galvu viņai ir nimbs ar stariem, staru galos ir zvaigznītes. Šobrīd ir 12 zvaigznītes, bet uzmanīgi ieskatoties, redzam, ka vienas trūkst." Metālmākslinieks jau grasījās atjaunot zudušo, kad pārsteigumi turpinājās.

"Kad jaucu ārā, atklāju, ka ir vēl 3 tādi paši zari, kuriem arī ir bijušas zvaigznītes, jo aizmugurē ir lodējuma pēdas. Kopā tad sanāk sākumā ir bijušas 15 zvaigznītes. Kurā brīdī viņas ir noņemtas? Vai apzināti vai viņas ir pazaudētas? Grūti spriest. Rezultātā mēs šo vienu trūkstošo zvaigznīti neuzlikām, jo tad sanāktu 13 zvaigznītes. Tas skaitlis tāds..., kas ne pārāk varbūt iederas."
Balstoties uz šiem restauratoru atklājumiem Aglonas Dievmātes gleznas izpēte vēl ir procesā. "Protams, ka mēs nevaram līdz galam pateikt visas detaļas, un vēl nav pielikts punkts Aglonas Dievmātes pētniecībai, jo pēdējā restaurācijā, kas notika 2019. gadā, restauratoriem ir radušās idejas par zināmiem varbūt pārveidojumiem un uzlabojumiem, kas veikti 19. gadsimtā," apstiprina kultūras mantojuma pārvaldes pētniece Rūta Kaminska.

"Tas viss vēl ir pētāms, tā kā punkts darbam pie Aglonas Dievmātes pētīšanas Latvijas mākslas vēstures kontekstā, protams, nav vēl pielikts."

© Tīna Sidoroviča, Dace Stirāne, Andris Priedītis, Māris Jurgensons – Latvijas Televīzija; Oskars Vizbulis – LSM.lv; Dace Eglīte

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt