Par vīra nāvi paziņoja garāmgājējs
Pacientu sūdzības un arī pētījums liecina, ka ārstu attieksme pret pacientiem bieži vien ir nevērīga, augstprātīga un pat ciniska. Pacienti arī bieži nesaprot, kā tiks ārstēta slimība un kas viņiem īsti kaiš. Bet valsts no savas puses nav pat pateikusi skaidri, kam un kādā veidā būtu jāpaziņo par pacienta nāvi. Starptautiskais standarts Latvijā nestrādā.
Odita Krenberga, LTV ziņu dienests
Larisas stāsts I
"Ar vīru runāja kā jau ar līķi"
Ārstējošie ārsti pārmetumus noraida. Ķīmijterapeite Vecvagare gan atzīst, ka lielās slodzes dēļ dažkārt ir pārāk emocionāla.
Aivars Preiss 30 gadus bija skolas direktors Jelgavas 1. pamatskolā, pēc tam strādāja Izglītības kvalitātes valsts dienestā. Miris 2017.gada 23. septembrī, 65 gadu vecumā. Diagnoze – kuņģa vēzis.
Mazs debeszils medicīniska materiāla maisiņš. Larisa to atnes no blakus istabas. Atver un izņem vīra laulības gredzenu un pulksteni... "Es negribu raudāt," tā viņa telefonā man teica jau iepriekš, kad spriedām par intervijas laiku, bet asaras tik un tā nav apturamas.

Abi 26 gadus sabijuši kopā. Abi pedagogi. Abi saviem spēkiem cēluši un iekopuši privātmāju Jelgavā. Tagad Larisa ir pārdevusi visu. Pati pārcēlusies uz dzīvokli Pierīgā.

Tikai gadu pēc notikušā viņa spējusi uzrakstīt iesniegumu Veselības inspekcijai. Bet saņemtā atbilde, kurā teikts, ka nekādu pārkāpumu nav bijis, mierinājumu nesniedz. Tik un tā vairāki neatbildēti "kāpēc" Larisu moka arvien, un viņa uzskata, ja par to runās – varbūt ar citiem tā nenotiks.

"Mazāk vajagot ēst, tad nesāpēs"
Aivars bija no tiem, kuriem nekad nekas nesāpēja. Un pēkšņi sāka sāpēt. Palīdzību sākumā meklēja pie ģimenes ārstes Ludmilas Skrjabinas. Ar dakteres nosūtījumu, nedēļu vēlāk nokļuva Jelgavas slimnīcā. Tur konstatēja nabas trūci – taukaudu izspiešanos zem ādas. Tā bija audzēja radīta klīniska izpausme, tagad atzīst Ķirurģijas nodaļas vadītājs Jurijs Stepanovs. Bet tobrīd ārsti to nesaprata. Jauns ķirurgs – Kaspars Vaivods trūci izoperēja un jau dažas dienas vēlāk Aivars atgriezās darbā. Kopš pirmajiem simptomiem bija pagājušas trīs nedēļas. Taču sāpes nepārgāja. Četras dienas vēlāk saukuši Neatliekamo palīdzību, un tā atkal vedusi turpat uz Jelgavas slimnīcu. Tur sāpju cēlonis nav konstatēts. Aivars stāstījis, cik ļoti viņam sāp. Ārsts, daudz neklausīdamies pacienta sūdzībās, vien steigā izmetis – mazāk ēst vajag, tad nesāpēs!
Larisa: viņš vienmēr bija smaidīgs optimists, kam patika gan sportot, gan ar paša rokām kaut ko praktisku darīt
Tomēr pakāpeniski Jelgavā tiek veikti izmeklējumi. Sākumā sāpju cēlonis netiek atrasts. Piemēram, endoskopijas gaitā audu paraugi tika paņemti tikai daļēji. Veselības inspekcija atzīst – tas noticis tādēļ, lai pārāk netraumētu kuņģa dziļākos slāņus. Tomēr, izmeklējumiem turpinoties, atklājas vēža šūnas. Aivars tiek nosūtīts uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) sastāvā esošo stacionāru "Gaiļezers" pie asociētā profesora Igora Ivanova. Atkal tiek izmeklēts atkārtoti. Kad kopš sāpju sākuma un pirmās vizītes pie ārsta bija pagājuši jau trīs mēneši, bija pilnīgi skaidrs – vēzis ir jau attīstījies tik tālu, ka nāksies izņemt visu kuņģi.
Sliktās ziņas uzzina no rezidentiem
Vēl pirms operācijas Aivars gribējis zināt, ko nozīmē dzīve bez kuņģa. Daudzos jautājumus nebijis, kam uzdot. Ārsts bijis aizņemts citos darbos. Taču arī brīvākos brīžos runājis maz.
Aivars, uzzinot, ka viņam tiks izgriezts kuņģis, brīnījies – kā tas iespējams? Vai tad var dzīvot bez kuņģa?! Uz to no ārsta Ivanova saņēmis lakonisku atbildi – jā, var!
g
"Nu – tā ir dzīve. Es absolūti saprotu to cilvēku, ka viņa zaudēja tuvinieku. Tas ir ļoti smags pārdzīvojums un liekas, ka varbūt visi ārsti ir vainīgi. Bet es uzskatu, ka mums bija ļoti laba komunikācija. Mēs visu izrunājām un tur nebija nekādu problēmu no mūsu puses un arī no pacienta puses, ka viņš varētu neko nesaprast. Vismaz tanī brīdī viņam nebija nekādu jautājumu".
Ārsts Igors Ivanovs
Larisa labi atceras vīra teikto. Arī to, ka I. Ivanovs neesot bijis vienīgais izņēmums. Bijis iespaids, ka ārsti vispār apzināti turas pie principa, ka jārunā pēc iespējas mazāk. Pacientiem likts saprast, ka sarunām nav laika. Ienākot palātā, ārsti bieži izmetuši vien pāris frāzes: "Jums viss slikti!", "Sliktas analīzes!", "Jums viss ir labi!".
Larisa: runīgāki bijuši rezidenti jeb ārstu asistenti, kuri parasti esot "slikto ziņu" nesēji un atklāti stāstot par metastāzēm
Uz īsu brīdi Aivars pabijis arī Onkoloģijas centrā – tikai uz konsīliju, kam bija jālemj par ķīmijterapijas nepieciešamību. Tur kopā ar viņu palātā bijuši tikpat izmisuši pacienti – daudz jaunāki vīrieši – ap gadiem 40. Saņēmuši atbildi, ka stāvoklis ir pārāk slikts, lai ķīmijterapijai vairs būtu jēga, viņi cits citam jautāja – ko tagad darīt, iet mājās nomirt? Personāls uz šādiem jautājumiem neatbildēja.

Ārste pat neatvainojas
Aivaram paveicās. Nosūtījumu uz ķīmijterapiju konsīlijs viņam piešķīris. Ticis pie dakteres Evas Vecvagares, kas slavēta kā ļoti laba savas jomas speciāliste.

Lai arī cik novārdzis, viņš pats sēdies pie stūres un braucis no Jelgavas uz Rīgu, lai pie dakteres Vecvagares Onkoloģijas centrā saņemtu sev paredzēto ķīmijas kursu. Tas bijis mokoši ne tikai tādēļ, ka vēža indēšana ar ķīmiskiem preparātiem vājam organismam jau pati par sevi ir milzīga slodze. Papildus nākusi klāt ilgā gaidīšana, lai vispār tiktu līdz pašai procedūrai. Ja, piemēram, pacientiem likts ierasties plkst. 10.00, tad regulāri bijis jānīkst pusotru stundu ilgāk, iekams ieradusies daktere un varēja sākties ap divas stundas garais ķīmijterapijas process. Tātad kopā ar gaidīšanu aiz durvīm – 3,5 stundas. Larisa saka, ka saprot – iespējams, ārstei bija atgadījies kaut kas neparedzēts. Tik lielā slimnīcā var rasties neatliekamas situācijas. Taču tā bijis regulāri. Varbūt trūkst personāla. Tomēr visnepiedodamāk Larisai šķiet, ka pēc ilgās gaidīšanas ieradusies, ārste nekad neesot ne ar vārdu atvainojusies.
Larisa:
Ja, piemēram, pacientiem likts ierasties plkst. 10.00, tad regulāri bijis jānīkst pusotru stundu ilgāk, iekams ieradusies daktere un varēja sākties ap divas stundas garais ķīmijterapijas process.
Arī pacienti to piecietuši klusējot. Neviena sūdzība neizskanējusi. Larisa spriež, ka tas arī ir gluži labi saprotams, jo tādā stāvoklī esošiem slimniekiem vienkārši nav spēka sūdzēties, viņi jau tā jūtas slikti un galu galā domā – ja sadusmošu ārstu, varbūt nākamreiz attieksme pret mani būs vēl sliktāka. Aivars Larisai stāstījis, ka reiz Vecvagarei pajautājis – kāpēc viņš saslimis ar kuņģa vēzi, no kā tas varēja rasties? Daktere augstprātīgi atbildējusi, ka esot apnicis klausīties jautājumus, kurus viņai uzdod simtreiz dienā. Aivars šo sarunu ļoti pārdzīvojis. Attieksme bijusi tāda, ka tu jau vairs neesi cilvēks, tu jau esi līķis – ko ar tevi vairs runāt? Larisa vīram teikusi, ka viņa uzdotie jautājumi dakterei varbūt tiešām varēja šķist muļķīgi vai apnicīgi. Tomēr toreiz, kad Aivars, pēdējiem spēkiem pēc ķīmijterapijas pārradies mājās, viņš sacījis, ka vieglāk ir izturēt fiziskās mokas, nekā morālo pazemojumu, ko toreiz sajutis. "Viņa tā runā ar mani, it kā es esmu mēsls kaut kāds! Es nekad ar cilvēkiem tā nerunāju, kā ar mani tagad runā…" – tie bijuši Aivara vārdi.

Ārste norāda uz lielo slodzi
Daktere Vecvagare atzīst, ka dažkārt ir pārāk emocionāla un atvainojas par notikušo. Viņasprāt, būtu labi, ja Larisa toreiz būtu atbraukusi līdzi vīram. Tuvinieku klātbūtne smagas situācijas padarot vieglākas gan pacientam, gan ārstam: "Varbūt pat vairāk man gribētos to pastāstīt tam radiniekam, nekā slimniekam. Man ir tāds uzskats, ka ne vienmēr ir jāsaka pacientam tā skaudrākā patiesība, ko es jūtu. Nebaidieties un nāciet – es vienmēr komunicēšu gan ar radiniekiem, gan ar pacientiem. Tikai slimniekiem arī ir jāsaprot, ka tā mūsu pārslodze ir milzu liela!"

Onkoloģijas centra ķīmijterapijas dienas stacionārā daktere Vecvagare ir vispieprasītākā ķīmijterapeite. Arī slodze vislielākā. Daudzi pacienti grib tikt tieši pie viņas, lai arī rindā būtu jāsēž kaut vai no rīta līdz vakaram. Viņas pienākums būtu strādāt tikai ar tiem, kuri ierodas rindas kārtībā. Pārējiem nāktos gaidīt uz pierakstu daudz ilgāk. Tad ārstēšana kļūtu visai bezjēdzīga. Jo – tā vietā, lai pacients ķīmiju saņemtu reizi 3 nedēļās, nāktos gaidīt, piemēram, mēnesi vai ikdienas devas vietā saņemt to tikai dažas dienas nedēļā. Lai tā nenotiktu, tie, kam būtu jāgaida, tiek pierakstīti "pa virsu". "Ja mēs to nedarītu, tad es nezinu, vai man ir jēga tad strādāt par ārstu, ja man ir vienaldzīgs, kādu shēmu es šim slimniekam parakstu".
Vecvagare: Es mīlu savu darbu un gribu tajā strādāt. Bet cik ilgi to var, ja pamazām izdedz? No tā, ko atdodu saviem slimniekiem, esmu cietusi gan pati, gan mana ģimene
Rezultāts mēdz būt tāds, ka ķīmijterapijas dienas stacionārā uz 50 gultām ir 70 slimnieku. Par katru ir jādomā, jo katram terapija jāpielāgo individuāli un arī pēc tam vēl kursa gaitā tā tiek regulēta. Ikdienā tas izpaužas tā, ka sarunām atliek ļoti maz laika un atlikušajā jāizvērtē – kuram pacientam to veltīt vairāk.

Medmāsas vienas slodzes vietā izpilda trīs. Tāpēc daktere dara arī to, ko normālos apstākļos darītu māsas – aizpilda medicīniskās kartiņas, izkopē slimības vēstures, raksta nosūtījumus uz analīzēm un citiem izmeklējumiem, sagatavo uz Nacionālo veselības dienestu sūtāmos dokumentus, ja vajadzīgs lēmums par attiecīga preparāta apmaksu konkrētam pacientam. Vēl viņa piedalās ārstu konsīlijā, pieņem Onkoloģijas centra poliklīnikā un konsultē Tuberkulozes un plaušu slimību centrā Sauriešos: "Protams, man labprāt gribētos strādāt kādā privātpraksē ar saviem 5 slimniekiem, ar māsu katram slimniekam un neizdegt un aiziet mājās un neklausīties, ka man meita saka – mammu, slimnieki tev ir pirmajā vietā!"

Larisai ir arī labi piemēri
Larisas stāstā tomēr ir arī labie piemēri, kur, kā viņai šķiet, attieksme no mediķiem un komunikācija ar pacientiem un tuviniekiem bijusi vislabākā iespējamā.

Kā tas bieži notiek ar vēža slimniekiem pēdējās stadijās, rodas dažādas papildu komplikācijas. Aivaram slimība sāka pārņemt plaušas. Kļuva arvien grūtāk paelpot. Plaušās krājās šķidrums. Palīdzības sniegšanai tika iesaistīta Pulmonoloģijas nodaļa un ārste Inga Stuķēna. Saņemot Aivaru, viņi redzēja tos pašus medicīniskos dokumentus, no kuriem bija skaidrs, cik bezcerīgs ir pacienta stāvoklis. Tomēr Larisa atceras, ka Pulmonoloģijā bijusi pavisam cita attieksme – gan sarunāšanās ziņā, gan medicīniski viss darīts ar cieņu, atbildīgi un kvalitatīvi.
Gaiļezera reanimācijas nodaļā bija pavisam cita attieksme. Aivars medmāsas slavējis par ļoti lielu rūpību. Visur varējis just labākos standartus. Un, tos izpildot, personāls spējis būt laipns pret pacientiem, uzsmaidīt un allaž atrast kaut pāris labu vārdu.
Arī Gaiļezera stacionāra Reanimācijas nodaļā, kur Aivars nonāca pēc kuņģa izoperēšanas, medmāsas Inga Vindžanova, Valentīna Čudnovceva un Alla Šapovalova savu darbu esot veikušas izcili. Aivars viņas slavējis par ļoti lielu rūpību. Tas raisījis uzticību, ka pacients ir labās rokās. Pati Larisa toreiz, uz īsu brīdi ielaista reanimācijā apraudzīt vīru, esot novērtējusi nodaļā uzturēto ideālo tīrību. Redzējusi, cik bezpalīdzīgi ir pēc operācijām atvestie – ar viņiem iespējams darīt, ko grib un vienas vai otras māsas nolaidību varētu arī nepamanīt. Tomēr visur varējis just labākos standartus. Un, tos izpildot, personāls spējis būt laipns pret pacientiem, uzsmaidīt un allaž atrast kaut pāris labu vārdu.
Larisas stāsts II
"No rīta ierados pie tukšas gultas"
Nav precīzu noteikumu par to, kurš ir atbildīgs par nāves fakta paziņošanu un līdzjūtības izteikšanu tuviniekiem un cik ilgā laikā tas jāizdara.
Apmēram nedēļu pirms nāves Aivars atkal nonāca Jelgavas slimnīcā. Komplikācijas pastiprinājās un sāpes kļuva pārāk neizturamas, lai tās remdētu mājās. Tobrīd jau pats apzinājies, ka beigas ir tuvu. To saprata arī Larisa. Bieži bija pie viņa slimnīcā. Pēdējā reizē līdzi atnākusi arī Larisas māsa, kura iegājusi pie ārsta Vaivoda apjautāties par slimnieka stāvokli. "Viņš mirst", skanējusi atbilde. Turpmākā sarunas daļa apstulbinājusi, jo ārsts pajautājis – kā tuvinieki vēlas – lai nāve iestātos ātrāk vai arī, lai process ir ilgāks?

Larisa līdz šim brīdim nesaprot – kāpēc tāds jautājums? Vai tas bija eitanāzijas piedāvājums? Un kurš tuvinieks gan gribētu, lai nāves mokas paildzinātos? "Zinot sevi un ko es runāju, es šādu jautājumu nevarēju uzdot. Tur, visticamāk, ir kaut kāda komunikācijas kļūda" – ārsts Vaivods skaidro, ka vēlējies vienīgi atvieglot ciešanas tā, kā parasti dara tādos gadījumos. Pacientiem tiek nozīmēti narkotiski preparāti, kas noņem sāpes, rada eiforijas sajūtu – "nav bijis runas par to, ka varētu palīdzēt pacientam nomirt".

Vīra nāve izbojā Allas brīvdienu
Nākamajā naktī Aivars nomira. Slimnīca Larisai par to nepaziņoja. Un ar pirmo autobusu viņa brauca pie vīra. Iegāja slimnīcā, devās uz nodaļu, cauri tai šķērsoja garo gaiteni, pa ceļam sasveicinoties ar personālu. Visi smaidīgi atņēmuši labrītu. Sasniegusi vistālāko palātu, kur gulēja Aivars, Larisa ieraudzīja tukšu gultu. Uz jautājumu – kur Aivars, kāds no sastaptajiem, pamezdams skatu uz debesīm, attraucis – aizgāja! Izsaku jums līdzjūtību! Larisa palātā ilgi sēdējusi vīra gultā, raudājusi. Tad, savākusi palikušās mantas, devusies prom atkal pa to pašu garo gaiteni, kur nodaļas darbinieki, visapkārt savā starpā čalodami, izlikās viņu neredzam.

Tikusi mājās. Sadzērusies nomierinošas zāles. Pēc brīža zvanījis telefons. Zvanītāja runājusi krievu valodā, stādījusies priekšā kā vecākā medmāsa Alla un paziņojusi: "Jums šodien nomira vīrs, vai ne? Steidzīgi atnesiet viņa slimības lapu, jo ir jānoformē dokumenti!" Larisa atbildējusi, ka braukt vēlreiz uz slimnīcu vairs nav spējīga. Ka ieradīsies, bet tikai ne todien. Alla par to bijusi dusmīga: "Šodien ir sestdiena, man ir brīvdiena! Un es tikai jūsu dēļ atnācu uz darbu! Mums ir tāda kārtība un man brīvdienā bija jānāk jūsu dēļ!"
Larisa:
Par vīra nāvi no slimnīcas puses paziņoja vecākā medmāsa Alla, pa telefonu sakot: "Jums šodien nomira vīrs, vai ne? Steidzīgi atnesiet viņa slimības lapu, jo ir jānoformē dokumenti!"
Virsmāsa Angelika Jakovčika, kuru Jelgavas slimnīcā visi sauc par Allu, šo sarunu neatceras un apgalvo, ka nevarēja būt tā teikusi. Ja pacients nomiris sestdienā, tad dokumentu noformēšana varot notikt arī pirmdien. Lai gan neesot precīzu noteikumu par to, kurš ir atbildīgs par nāves fakta paziņošanu un līdzjūtības izteikšanu tuviniekiem un cik ilgā laikā tas jāizdara, esot pieņemts, ka tas ir ārstējošā ārsta pienākums un, ja viņš kādu iemeslu dēļ nevar, tad to dara virsmāsa. Līdzīgi kā citās slimnīcās, informācija tiek sniegta tai personai, kuras kontakttālruni pacients ir norādījis, aizpildot dokumentus dienā, kad iestājās nodaļā.

Bieži vien slimnieku piederīgie jau iepriekš brīdinot mediķus, lai ar vēsti par nāvi nezvana naktī. Tādēļ iegājies, ka par naktī nomirušajiem parasti ziņojot no rīta, ap plkst. 8.00. Ja torīt Larisa vīru apraudzīt brauca ar pirmo autobusu, tas noteikti bija agrāk, tādēļ arī zvans viņu laikus nesasniedza. Skaidrojot to, kāpēc slimnīcā, satiekot Larisu klātienē, neviens viņai neko nepateica, Jelgavas slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste virsārste Solveiga Ābola pieļauj, ka nākamajā dienā uz jauno maiņu atnākušais personāls varējis nebūt informēts par pacienta nāvi. Viņa pieļauj, ka varbūt vajadzēs ieviest kādus speciālus noteikumus.
Kā ārstiem būtu jārunā ar pacientiem?
Ko nosaka likums?
Veselības ministrijā skaidro – komunikācijai starp medicīniskajos procesos iesaistītajām pusēm ir jānotiek tā, kā to regulē "Pacientu tiesību aizsardzības likums". Tas nosaka, ka pacientam ir tiesības izvēlēties slimnīcu un ārstu, pie kura ārstēties, kā arī no ārsta saņemt informāciju par veselības stāvokli, diagnozi, ārstēšanas, izmeklēšanas un rehabilitācijas plānu, prognozi un sekām. Bet papildus "Pacientu tiesību likumam" nekādas speciālas vadlīnijas komunikācijas ziņā nepastāv. "Tā ir tieša ārstu, pacientu un viņu tuvinieku lieta", saka ministrijas preses pārstāvis Oskars Šneiders.
Lai arī studentiem komunicēt māca, tomēr atsevišķs eksāmens šajā priekšmetā nav jāliek
Ko māca augstskolās?
Divās lielajās Latvijas augstskolās – Latvijas Universitātē (LU) un Rīgas Stradiņa Universitātē (RSU), kur gatavo jaunos mediķus, tiekot mācīts arī, kā sarunāties ar pacientiem.

Stradiņos jau desmit gadus mācību programmā ir "Medicīniskās komunikācijas" kurss, kas studentiem jāapgūst otrajā studiju gadā. Latvijas Universitātei komunikācijas zinību pasniegšanā speciāli mediķiem ir salīdzinoši mazāka pieredze – kurss tapis pirms diviem gadiem un komunikācija nav nodalīta atsevišķi, bet iekļauta "Psiholoģijas un psihoterapijas pamatos", ko studenti apgūst pirmajā gadā. Komunikācijas prasmēm veltītais laiks abu augstskolu medicīnas fakultātēs ir līdzīgs – ap 40 stundu.
Voicehovskis:
Problēmas sakne ir no padomju laika mantotais priekšstats, ka ārstam jāārstē tikai ar savām zināšanām.
Jaunie ārsti saziņā ar pacientiem ir runīgāki – tā novērojis RSU asociētais profesors Vladimirs Voicehovskis. Viņš pasniedz paša sastādīto "Mediciniskās komunikācijas" kursu un uzskata, ka problēmas sakne ir no padomju laika mantotais priekšstats, ka ārstam jāārstē tikai ar savām zināšanām. Bet ļoti daudzos gadījumos ārsts ārstē arī ar savu personību. Jo pat uz nāvi slimie jūtas daudz labāk, kad ārsti ar viņiem runā, stāsta par gaidāmajiem simptomiem, kaut arī negatīviem – slimniekam tas dod pamatu justies emocionāli labāk tāpēc, ka viņš zina, ka ārsti ir gatavi viņam palīdzēt un atbalstīt.

Saviem studentiem viņš stāsta, ka pirmais, kas ietilpst labas komunikācijas komplektā ir empātija – emocionāla iejušanās otrā cilvēkā. Bet ne visi to spēj.
Vladimirs Voicehovskis
RSU asociētais profesors
RSU profesora Voicehovska ieteikumi, kā jānotiek sarunai:
1
Svarīgākais ārsta saziņā ar pacientu
empātija, spēja sajust to, ko sajūt pacients, emocionāli atbalstīt viņu. Onkoloģijas slimnieki jau tā ir ar augstu trauksmes līmeni. Ja neparedzētu iemeslu dēļ rodas kādi nepatīkami momenti, piemēram, ilgāka gaidīšana uz kādu procedūru, ir jāatvainojas varbūt pat ne vienreiz. Arī otro un trešo reizi, lai saprastu – šeit viņam grib palīdzēt.
2
Bez citu pacientu klātbūtnes
ārstam ar pacientu jārunā par simptomiem, izmeklējumiem, diagnozi – ne tikai onkoloģijā, bet arī tad, ja būtu jāarstē tikai apendicīts vai bronhīts. Ārsts nedrīkst melot pacientam arī par visļaunāko diagnozi. Noklusēt – arī tas nozīmē melot.
3
"Sliktās ziņas" tuviniekiem
paziņo tikai ar pacienta atļauju. Ja pacients vēlas, tiem ir jāļauj būt klāt, piemēram, brīdī, kad ir saņemti izmeklējumu rezultāti, kļūst zināma diagnoze. Jāsaprot, ka ziņa par onkoloģisku saslimšanu – tas ir ļoti svarīgs moments pacienta dzīvē.
Kā jāpaziņo par pacienta nāvi?
"Izteikt līdzjūtību cilvēkam, kurš piedzīvojis tuvinieka nāvi – tas būtu pienākums katram slimnīcas darbiniekam, kurš sērojošo piederīgo satiek un zina par notikušo. Ja pacients nomirst naktī, es tomēr cenšos iedrošināt personālu zvanīt uzreiz" saka Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes un sociālā darba dienesta vadītāja Dana Kalniņa-Zaķe. Izņēmums – ja tuvinieki ir lūguši to nedarīt.

Atbildīgs par paziņošanu ir ārstējošais ārsts vai dežūrārsts. Slimnīcas kvalitātes noteikumos pēc Kalniņas-Zaķes ieteikuma ir iekļautas starptautiski atzītas rekomendācijas komunikācijai, kad jāpaziņo "sliktas ziņas" – tā sauktais SPIKES protokols. Tas ir vairāku ASV, Kanādas un Lielbritānijas onkoloģiskajās slimnīcās strādājušu ārstu 2000. gadā izveidots 6 soļu process par to, kā ārstam sagatavot sevi sarunām, kā tās jāvirza tā, lai pēc iespējas saudzīgāk informētu gan par diagnozi un tās ārstēšanu, gan par nāvi.
SPIKES protokols
pacienta nāves gadījumā
Ārsts apzinās savas emocijas, domas, notiekošā ietekmi uz sevi, gaidāmās sarunas kontekstu, kuras mērķis ir nodibināt uzticības pilnu emocionālu kontaktu
Saruna notiek nošķirtā vietā, kur visiem ir pieejami krēsli, salvetes, dzeramais ūdens
Ja tuvinieki jau ir informēti par nāvi, ārsts vispirms izsaka līdzjūtību. Tad ietur pauzi, ļaujot emocijām izpausties un vienlaicīgi vēro, vai nav nepieciešama palīdzība
Ja tuvinieki nav informēti, ārsts vispirms sagaida no viņiem aicinājumu dalīties informācijā. Pēc tam brīdina par to, kas sekos – "Man ir ļoti žēl, jūsu... (nosaucot radniecības pakāpi un pacienta vārdu) nomira šodien/šonakt/šorīt plkst....
Sniedz informāciju nelielām porcijām, pārjautā, vai viss ir saprasts
Atbild uz emocijām, nosaucot tās un apstiprinot empātiski – "Es redzu/jūtu, cik smagi jums ir"
Pauž atbalstu, piedāvājot slimnīcā pieejamo profesionālo palīdzību (psihologs, kapelāns, sociālais darbinieks)
Tuvinieki bieži vēlas zināt, kā pacients nomira (piemēram – mierīgi, bez sāpēm, miegā, viens pats utt.). Ja ārsts nezina, tad viņš to atzīst un noskaidro pie personāla
Apkopo tālāko darbību plānu, sniedz īsu sarunas kopsavilkumu, pārbauda izpratni
Komunikācijas statistiska ir dramatiska
Aptaujāti vēža pacienti. Saistībā ar komunikāciju pētījumā secināts: "Ārstniecības personu atbildība un sadarbība ir ierobežota, tajā skaitā nav precīzi noteikti ārstniecības personu izdevumi pacientu informēšanā un savstarpējas komunikācijas uzlabošanā."
Dati: Pacientu plūsmas onkoloģijā novērtējums par 2017. un 2018. gadu
Pētījuma veicējs: Latvijas Veselības ekonomikas asociācija
Vai pirms izmeklējuma bija visa nepieciešamā informācija?
Nē, es gribētu vairāk
Vai izmeklējuma rezultāti bija jums pilnīgi izskaidroti?

Es neko nesapratu
Gandrīz
Kādā veidā jums paziņoja diagnozi?
Neiejūtīgi
Nepietiekami iejūtīgi
Pieņemami
Vai jūs sapratāt Jūsu veselības problēmu izskaidrojumu?

Daļēji
Vai Jums iedeva rakstiski informāciju par jūsu vēža tipu?
Runāt ārstam esot grūtāk, nekā operēt
Ārsti skaidro iespējamos iemeslus, kādēļ nereti pacienti cieš no ārstu attieksmes
Ārsts, onkologs
anonīmi
Ārstu mazrunība, tāpat kā "uzsprāgšana" un "izlādēšanās" brīžos, kad neiztur nervi, ir pārstrādāšanās sekas. Tās, savukārt, rodas no diviem iemesliem – nesakārtotas medicīnas sistēmas un ārstu vēlmes pēc iespējas vairāk nopelnīt. To anonīmā sarunā secina viens no ķirurgiem – onkologiem. Kamēr jauns, tikmēr turējies gandrīz vai uz entuziasma vien. Studiju gados strādājis vispār par velti. Daudzi studenti arī tagad tā darot. Tas ir liels atspaids slimnīcu ikdienā. Bet, kad studijas beidzas, dibinās ģimenes, dzimst bērni – naudu vajag.

Normāli būtu 4000 par slodzi
Ārsta ieskatā normāli būtu, ja par vienu slodzi jeb 8 nostrādātam stundām dienā un 160 nedēļā vēzi operējošs ķirurgs varētu saņemt 4000 eiro "uz rokas". Bet pašlaik maksā tikai nepilnu 1000. Lai to saņemtu, ikdienā nodaļā ir jāstrādā ar bieži vien padsmit operējamiem vai nupat izoperētiem pacientiem. Personāla trūkuma dēļ pat izcilākajiem ķirurgiem nereti ir jāveic gan administratora pienākumi gan jābūt psihologam, gan pēc operācijām vēl arī jāmaina pacientiem pārsēji. Ar šādā veidā nopelnīto nepilno tūkstoti ģimenei ir par maz. Tiek meklēti papildu darbi – dežūras, pieņemšanas poliklīnikā, papildus operācijas. Tā klāt tiek piepelnīti vēl 1000–1500 eiro.

Uzbļaut ārsts nedrīkstētu
Būtu labi, ja ar katru pacientu vismaz pirmajā tikšanās reizē varētu izrunāties 30 minūtes. Bet tā vietā nereti sanāk veltīt 30 minūtes uz visiem. Turklāt runāt ir grūtāk, nekā operēt. Tad vismaz var atslēgt emocijas, ar vēsu prātu visu mierīgi darīt. Sarunas ar pacientu nogurdina vairāk, nospriego nervus. It īpaši bērnu onkoloģijā, runājot ar vecākiem. Ir arī pacienti, kuri grib ļoti daudz runāt, ne tikai par to, kas saistīts ar diagnozi, bet teju visu dzīvi izstāstīt. Ir nācies būt klāt, kad ārsts uzbļauj uz pacientu. To nedrīkstētu pieļaut. Tas būtu jāizskauž.
Ar slimnieku ir jārunā un tā ir tā lieta, kas varbūt drusciņ klibo Latvijā, kad bieži ārstam nav laika. Bet cik vien varam, arī rādām ar piemēriem, pat uzzīmējam shēmas un izstāstām visu operācijas gaitu un arī visu diagnostiku un prognozi. Un tad, ja dabūjam labu kontaktu, tad ar slimnieku ir vieglāk saprasties, novērot viņa slimības gaitu. Tad viss notiek bez problēmām.
Juris Tārs
LOR un mutes, sejas–žokļu ķirurgs (RAKUS)
Mēs, ārsti – nu, mēs nevaram visiem kļūt par to atbalstu. Lai cik ļoti gribētos. Piekūstam mēs arī! Sestdienās, svētdienās, reizēm arī atvaļinājuma dienās – personāls tev sūta analīzes, tev jākoriģē terapijas. Naktīs pamosties un domā – varbūt vajadzēja tā vai labāk tā? Tu visu laiku jūties atbildīgs par to cilvēku.
Ilze Trociukas
ārste–hematoloģe, Hematoloģijas–transplantācijas nodaļas vadītāja (RAKUS)
Zviedrijā ārstam mazāk pacientu un stingra kārtība
Onkloloģe Ieva Lase
kā komunikācija ar pacientu ir organizēta Upsalas slimnīcā
Pieņemto pacientu skaits dienā
Latvijā sarunām ar pacientu nav noteikts ne minimālais, ne maksimālais limits. Tāds pastāv, piemēram, Zviedrijā. Tur valstij piederošajā Upsalas Universitātes slimnīcā strādā latviešu onkoloģe Ieva Lase. Ja Latvijā onkologs poliklīnikā vienas dienas laikā reizēm pieņem pat 37 pacientus, tad Zviedrijā 5–6 dienā.

Pirmoreiz, tiekoties ar pacientu Upsalas stacionāra poliklīnikā, sarunai tiek atvēlētas 60 minūtes. Šīs stundas laikā ietilpst savstarpēji jautājumi un atbildes, slimniekam tiek sniegta pilna informācija par to, ko nozīmē konkrētā vēža forma, kā tā izplatās, kāda ir iespējamā prognoze, kāda ir terapija. Pacients saņem arī aprakstu par iespējamām terapijas blaknēm, notiek administratīva noformēšana tālākām izmeklēšanas vai ārstēšanas darbībām. Rakstiskā formā tiek izsniegta informācija par kontaktmedmāsu un viņas tālruņa numuriem, no kuriem viens paredzēts zvaniem darba dienās, otrs – pārējā laikā akūtās situācijās. Ja nepieciešama atkārtota tikšanās ar ārstu, tās laiks ir 30–45 minūtes.

Kad pacients iestājas slimnīcas nodaļā, tur līdzīgi – pirmā saruna ir ar virsārstu. Tāpat ar virsārstu runā ikreiz, kad ir konstatēts slimības progress vai nepieciešama terapijas maiņa un "tad tik laika, cik nepieciešams – tik arī pacientam tiek veltīts," saka daktere Lase. Pārējā laikā katru dienu ar katru pacientu komunicē rezidenti. Nodaļā ar 10–12 pacientiem strādā virsārsts, 3 rezidenti un 2–3 medmāsas. Visos posmos tiek piedāvāta iespēja atbalstam piesaistīt arī psihologu vai reliģiju pārstāvi. Par analīžu rezultātiem, ārstēšanās prognozēm vai konsīlija lēmumiem netiek paziņots citu slimnieku klātbūtnē. Sarunas notiek atsevišķā telpā un nodaļā šim mērķim tādas ir divas.

Visi onkoloģijā strādājošie ārsti studiju laikā ir speciāli apmācīti komunikācijā ar slimniekiem un viņu tuviniekiem. Vēl papildus tam ir atsevišķs kurss par to, kā sarunāties tad, ja palīdzēt var vairs tikai paliatīvi.
© Odita Krenberga, LTV ziņu dienests, Dace Eglīte

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt