Latviski Русский



Pašaizdedzināšanās
pie Brīvības pieminekļa.

Iļja Ripss pēc pusgadsimta
Autors, video un foto: Romāns JANUŠEVSKIS, žurnālists, Izraēla
Projekta producents: Aleksandrs KRASŅITSKIS, Rus.LSM.lv
Dizains: Artūrs ANDERSONS, LSM.lv
Tulkojums: Alvis EGLĪTIS (LETA), speciāli LSM.lv

Iļju Ripsu no vispārējā tipa psihiatriskās slimnīcas Rīgā izrakstīja pirms piecdesmit gadiem, 1971. gadā. Viņam bija 22 gadi, divi no tiem pavadīti piespiedu kārtā ārstējoties no "gausi ritošas šizofrēnijas".
Psihiatriskajā slimnīcā Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes students, zinātnisko rakstu autors nokļuva 1969. gada 9. aprīlī, pēc tam, kad viņš mēģināja pašsadedzināties pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Tā Ripss protestēja pret Varšavas līguma valstu karaspēka iebrukumu Čehoslovākijā, kas izbeidza "Prāgas pavasara" liberālās reformas.

Tagad matemātikas profesors Elijahu Ripss kopā ar sievu Dvoru dzīvo Izraēlā. Jeruzalemē, Ramotā – apkaimē, kur iedzīvotāju vairākums ir reliģiozi. Kā viņš šodien skaidro toreizējo izmisuma soli, kā veidojies viņa turpmākais liktenis – to Ripsam jautāja Rus.lsm.lv autors Izraēlā Romāns Januševskis. Bet saruna aizvijas par to, kā viņš, ateists matemātiķis, kļuvis par dziļi ticīgu cilvēku, kā atrisinājis pretrunu starp matemātiku un reliģiju, gan par to, kādus slepenos kodus, kas iešifrēti Bībeles tekstā, Ripss spējis izlasīt ar mūsdienu datoralgoritmu palīdzību.
Pat zinot adresi, atrast viņa mājas nav vienkārši. Nācās mest lokus pa svelmainajiem mājīgajiem Jeruzalemes pagalmiņiem – līdz vietējie parādīja vajadzīgās kāpnes, kas veda lejup starp mājām. Pa tām tad arī var nokļūt profesora Ripsa dzīvoklītī. Viesistabā iekārtojums pieticīgs, un tajā centrālais elements ir liels skapis ar reliģiskiem tekstiem un grāmatām par jūdaiku.

Cik viņam ir bērnu un mazbērnu Ripss neatklāj, kategoriski atsakās apspriest politiku. Par sevi gan stāsta labprāt.
— Mans nelaiķis tēvs ir no Baltkrievijas, - stāsta Elijahu Ripss. – 1941. gadā, tikko sākās karš, viņš aizgāja armijā un karoja līdz galam. Dienēja kājniekos, nodarbojās ar kartogrāfiju. Beidza karu kā leitnants. Visa viņa pirmā ģimene un vecāki gāja bojā Baltkrievijā. Kad kara beigās viņš demobilizējās Latvijā, viņam vienkārši nebija, kur atgriezties. Viņš palika Rīgā.
No kreisās: vecāki (1948.g.), tēvs (bez datuma), tēvs (1946. g.), māte (bez datuma). Attēli no Ripsa personīgā arhīva.
No mātes puses mēs esam dzīvojuši Rīgā ļoti ilgi, vairākus simtus gadu. Tātad mūsu ģimene ir Rīgas pamatiedzīvotāji. Kad sākās karš, vecmāmiņa, mana māte Ciļa Isakovna un daži no viņas astoņiem brāļiem un māsām paspēja evakuēties uz Čeboksariem Krievijā. Tur bija ļoti grūti, bet tomēr varēja izdzīvot. Bet nelaiķis vectētiņš un pārējie brāļi un māsas nepaspēja aizbēgt. Tas bija pusstundas jautājums…

No deviņiem brāļiem un māsām izdzīvoja pieci. Ripsa māte, viņas vecākais brālis Josifs, jaunākā māsa Sāra un jaunākais brālis Leibs, kurš arī bija iesaukts armijā. Vēl viens brālis, Bernards, bija Dienvidāfrikā. Viņš uz turieni aizbrauca 30. gados. No tiem, kuri palika Rīgā, dzīvs nepalika neviens

Vai viņi gāja bojā Rumbulas mežā?

Nezinu. Kad Latvijā iznīcināja ebrejus, tas bija droši vien 41. gada decembrī (ne mazāk kā 25 tūkstoši galvenokārt Latvijas ebreju tika nogalināti Rumbulas mežā pie Rīgas 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī; tā bija lielākā masu slepkavība Latvijas vēsturē, tomēr masu nošaušanas notika arī citās vietās – Rīgas Biķernieku mežā un provincē. - LSM.lv.). Kur tieši viņi apbedīti, es nezinu.

Bet vai neesat mēģinājis meklēt arhīvos? Neesat interesējies?

Tad bija padomju vara. Kopš tā laika neesmu bijis Latvijā…

Bet vai gribētu?

Varbūt kādreiz – jā. Ne tagad, protams. Pēc "koronas".

Jūs sakāt, ka jūsu ģimene dzīvojusi Latvijā vairākus gadsimtus.

Mēs dzīvojām Rīgā. Es to visu zinu no stāstiem. Mums bija slavens attāls radinieks. Ja nekļūdos, nelaiķa vectētiņa brālēns. Viņa uzvārds bija Nuroks, rabīns Mordehajs Nuroks. Viņš Latvijā bija pazīstams, bija Saeimas deputāts. Pēc tam viņš pārcēlās uz Izraēlu un tur kļuva par Kneseta deputātu. Mēs nekad neesam tikušies, mūsu tikšanās arī nevarēja notikt – viņš ir daudz vecāks par mani. Es painteresējos un uzzināju, ka Bneibrakā (Telavivas piepilsētā, kurā ir ultrareliģiozi iedzīvotāji - R. J.) ir Nuroka iela, nosaukta viņam par godu.

Vai jums Latvijā ir palicis kāds radinieks?

Kad mēs aizbraucām 1971. gada beigās – 1972. gada sākumā, tur vēl palika mātes māsa Sāra. Viņa 1978. gadā pārcēlās pie mums uz Izraēlu. Bija vēl jaunākā brāļa Leiba, tēvoča Ļovas, ģimene. Viņš pats nomira, bet viņa sieva un dēls, mans brālēns, dzīvo Latvijā.
Kādā kultūrā jūs tikāt audzināts?

Padomju – es biju absolūti padomju zēns ar matemātiķa spējām. Mans nelaiķis tēvs bija matemātikas pasniedzējs. Tāpēc es to mācījos jau no salīdzinoši agra vecuma.

Jūs taču arī skolu beidzāt daudz agrāk nekā jūsu vienaudži?

Es divas reizes "pārlēcu" vienai klasei. Uzreiz sāku mācīties otrajā klasē, bet pēc tam pārgāju no devītās uz vienpadsmito. Toreiz skolā bija jāmācās vienpadsmit gadu. 16 gadu vecumā es sāku mācīties Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē.

Vai jums nebija problēmu ar iestāšanos augstskolā "piektā punkta" (PSRS pasēs piektajā punktā bija norādīta tautība – LSM.lv) dēļ?

Es personīgi Latvijā nekad neesmu izjutis pret sevi naidīgu attieksmi kā pret ebreju. Esmu piedalījies olimpiādēs. Ir republikas kārta, pēc tam vissavienības, es iekļuvu starptautiskajā kārtā (kļūstot par pirmo padomju skolēnu no Latvijas, kurš to spējis. – R.J.). Tā bija Padomju Savienības izlase, astoņi dalībnieki. No viņiem biju jaunākais un vājākais (?) no visiem, Tur bija asi. Visiem starptautiskās kārtas dalībniekiem bija tiesības bez eksāmenu kārtošanas iestāties jebkurā Padomju Savienības augstskolā.

Tātad jūsu stāsts īstenībā ir īpašs…

Protams. Jā.

Kādā valodā jūs mājās sarunājāties?

Ar vecākiem – ebreju, jidišā. Bet skolā to izspieda krievu. Tagad es runāju jidišā kā astoņgadīgs bērns. Vēlāk iemācījos latviešu valodu.

Vai jūsu ģimenē bija pieņemts runāt par to, kas notika kara laikā?

Visu laiku [tika runāts]. Kā bērns es dzirdēju stāstus par vecāku pārciestajiem pārbaudījumiem. Tie bija bada gadi kādā ciemā pie Čeboksariem. Tur viņus mobilizēja meža darbos. Bez sagatavošanas, bez profesionāla apģērba, šausmīgos apstākļos… Tas bija ļoti grūti. Mana tante tad svēra trīsdesmit un vēl dažus kilogramus. Bet tur vismaz varēja izdzīvot. 1944. gadā padomju armija atbrīvoja Rīgu, viņi atgriezās un no tā laika dzīvoja tur.

Cik ģimenē bija pieņemts runāt par holokaustu?

Visu laiku tika runāts par personīgajiem pārdzīvojumiem. Bet ārpus ģimenes, padomju kultūrā, tā nebija. Būtībā tas tika apspriests ar tuviem draugiem un paziņām, kuri tam pašam bija izgājuši cauri. Ar tiem, kuri bija paspējuši aizbēgt un bija atgriezušies Rīgā.

Kad viņi atgriezās, vai viņiem kaut ko izdevās uzzināt par palikušo un bojāgājušo likteni?

Nē.

Ar ko jums palikuši atmiņā skolas gadi?

Viss bija normāli. Man bija ļoti labas attiecības ar visiem – ar skolotājiem, ar skolasbiedriem. Šajā ziņā 23. vidusskola atstāja vispozitīvākās pēdas. Es sāku no otrās klases mācīties 22. skolā, pēc tam no trešās klases pārgāju uz divdesmit trešo un tur jau mācījos līdz galam. Pēc skolas es šaubījos – bija iespējams bez eksāmena iestāties Maskavas Valsts universitātē. Taču man tad bija tikai 16 gadu. Jā, es un arī mani vecāki gribējām, lai es būtu tuvāk mājām, un tāpēc es paliku Rīgā. Es personīgi nekad neesmu izjutis antisemītismu, līdz pēdējam brīdim biju kā ietīts vatē. Universitātē es biju Ļeņina stipendiāts, gandrīz vai universitātes lepnums. Mani sāka izbīdīt kaut kādos prezidijos un tā tālāk.
Cik lielā mērā mācības universitātē jūs ietekmēja?

Kā matemātiķis es izveidojos tieši universitātē, Bet līdztekus matemātikai es noklausījos arī dažus citus kursus. Tas viss, protams, ir patīkamas jaunības atmiņas.

Vai līdz jūsu pašsadedzināšanās mēģinājumam jums bija kaut kādi "kontakti" ar VDK? Varbūt par jums interesējās?

Nē, nekā tāda nebija. Par pirmo atmošanos un pirmo satricinājumu man kļuva Sešu dienu karš. Pirms kara veselu mēnesi virs Izraēlas bija savilkušies draudu mākoņi no Nāsera (Ēģiptes prezidents Gamāls Abdels Nāsers – R.J.) puses. Un tas bija ļoti draudīgs laiks. Es atceros, kā mēs visi, un es arī, izjutām nemieru. Pēc tam bija Sešu dienu karš un iestājās apstulbums no uzvaras. Tas tika uztverts kā brīnums. Kā atbrīvošana no pilnīgi reāliem, ļoti spēcīgiem draudiem.
Kā tas jūs ietekmēja?

Es sāku interesēties par Izraēlu, sadabūju ivrita pašmācības grāmatu "Elef milim" ("Tūkstoš vārdu" – R.J.). Es nebiju tādu cilvēku kompānijā, kuri ļoti interesētos par ivrita apgūšanu, bet man tas katrā ziņā bija ļoti interesanti. Vairs jau neatceros, kā šī grāmata pie manis nokļuva. Atceros, ka bija grupa cilvēku, kuri centās apkopt ebreju masu slepkavību vietu Rumbulā. Tur ir liels brāļu kaps, un viņi mēģināja ievest kārtību. Iesēja zāli, izveidoja puķu dobi. Biju Rumbulā vairākas reizes 60. gadu beigās.

Vai Sešu dienu karš kaut kā ietekmēja jūsu attieksmi pret Padomju Savienību?

Jā. Padomju Savienība pastāvīgi īstenoja apmelošanas kampaņu pret Izraēlu. Un tas izraisīja šausmīgas dusmas, nepiekrišanu. Tas bija mans pirmais konflikts ar Padomju Savienību, un iemesls bija tieši tāds. Es vienkārši sapratu, ka padomju prese melo. Parādījās izpratne, ka viss, ko saka, ir meli un apmelošana.
Video: Kas noveda pie pašaizdedzināšanās mēģinājuma
Un tomēr jūsu pašsadedzināšanās mēģinājums bija radikāls akts. Ne katrs gatavs īstenot publisku pašnāvības mēģinājumu. Vai jūs to sapratāt?

Protams.

Kā jums vispār tāda doma ienāca prātā?

Ko cilvēkam Padomju Savienībā nozīmēja "Prāgas pavasaris"? Tas bija 1968. gada sākums. Sāka pienākt nedzirdētas ziņas no Prāgas. Tur pēkšņi, nemainot sociālistisko iekārtu, pārtrauca politiskās represijas. Cilvēkiem tika dota iespēja brīvi izteikt savu viedokli. Tas viss, protams, bija sociālisma ietvaros, bet tomēr tā bija brīva izteikšanās. Tas tika uztverts kā nedzirdēts notikums, dzīvs brīnums. "Balsis" mēs klausījāmies jau pirms tam.
Kad iestājās lūzums?

1968. gada vasaras sākumā padomju attieksme pret notiekošo kļuva ļoti naidīga. Es tolaik biju beidzis ceturto kursu. Mums tāpat kā visiem bija militārā katedra – vienu dienu nedēļā mēs tikām gatavoti par rezerves virsniekiem. Pēc ceturtā kursa bija militārā nometne, vairākas nedēļas. Mūsu studentu grupa nokļuva Kaļiņingradas apgabalā, mēs tikām piekomandēti militārajai daļai. Tur es ieraudzīju noskaņojumu armijā – virsnieki gluži vai raujas uz Čehoslovākiju. Mans viedoklis par tālāko bija ļoti pesimistisks, jau bija skaidrs, ka notiks kaut kas ļoti slikts. Un, lūk, patiešām 1968. gada 21. augustā tā daļa, kurai mēs bijām piekomandēti, devās uz Čehoslovākiju. Mūsu studentu grupu vienkārši nosūtīja atpakaļ, un, kamēr visi šie notikumi norisinājās, mēs sēdējām kaut kur Rīgā. Lasījām avīzes ar bezgalīgajām runām ar lūgumu pēc brālīgās palīdzības.
Vai sapratāt, ka visi tās daļas virsnieki, tie, kurus pazināt, bija tur, Prāgā?

Visa šī daļa bija Prāgā. Mūs vienkārši uz turieni nepaņēma, pilnīgi saprotams, kāpēc. Neuzskatīja, ka būsim uzticami. Visus nosūtīja atpakaļ uz mājām, uz Rīgu.

Kādu iespaidu tas viss uz jums atstāja?

Bēru. Es jums teikšu tā – kad vēl 68. gada vasarā jūs gājāt pa Rīgas ielām, tas bija satriecošs skats. Ejat – un redzat svētkus katrā sejā. Katra seja – svētki. Un saprotams, kāpēc. Latvija tika okupēta 1940. gadā. Vēl atcerējās par brīvības laikiem. Tieši Čehoslovākijas notikumi iedvesa cerību. Bet pēc tam, kad viss jau bija beidzies un jūs gājāt pa Rīgu, katrā sejā bija bēres, [sejas kā] cieši aizvērti slēģi. Un es jutu to pašu.
Bet droši vien bija taču kaut kāds grūdiens? Iespējams, čehu studenta Jana Palaha pašsadedzināšanās?

— Tā atstāja milzīgu iespaidu. Ja būtu bijusi iespēja vienkārši pateikt: "Es nepiekrītu", tas, iespējams, izkliedētu sasprindzinājumu. Bet nekā tāda nebija. Jebkura protesta forma, visvieglākajā formā, nav svarīgi, kas, būtu pilnīgi neperspektīva. Un no tā var saprast, cik lielas bija bailes no varas. Tās bija lielākas par bailēm no nāves. Bija mazāk bail no nāves nekā no nokļūšanas VDK rokās. Šajā ziņā es ar milzīgu pietāti izturos pret tiem, kuri protestēja Sarkanajā laukumā ("Septiņu demonstrācija" 1968. gada 25. augustā pret padomju karaspēka ievešanu Čehoslovākijā – LSM.lv). Viņi zināja, ka tās dienas beigās būs VDK rokās.

Vai jūs sapratāt, ka varat iet bojā?

Gluži otrādi, man šķita, ka nomirt ir mazāk briesmīgi nekā nokļūt VDK rokās. Šajā ziņā tā bija bēgšana. Un šī bēgšana neizdevās – es tomēr paliku dzīvs un es nonācu viņu rokās.
Vai atceraties dienu, kad jums ienāca prātā tā rīkoties?

Es neatceros konkrētu dienu. Visu to laiku bija neparastas nomāktības izjūta. Es nevaru pateikt, kāds bija pirmais brīdis. Bet, protams, svarīga loma bija arī tam, ka pašsadedzinājās Jans Palahs. Tur viss bija kopā. Tas vairākus mēnešus krājās un galu galā uzsprāga.

Bet jūs taču to izplānojāt, jūs iepriekš sagatavojāties…

Vajadzēja darīt kaut ko praktiski. Paņemt plakātu, savākt materiālus. Es no vienas studentes aizņēmos vateni. Tagad man tādēļ ir ļoti slikti – jo es to neatdevu. Ja es viņu varētu atrast… Veriņa… Vera Hofšteina, viena no manām kursabiedrenēm. Viņai ar pašsadzedzināšanos nebija nekādas saistības. Viņa bija propadomiska, un tas, ka vateni es palūdzu viņai, nekompromitēja viņu. Jo viņai ar to vispār nebija nekādas saistības un viņa neko pat nenojauta. Tomēr es paņēmu un neatdevu svešu mantu. Es mēģināju viņu atrast "V kontakte", taču man tas neizdevās. Man viņai jāatdod, jākompensē šis vatenis.
Video: Par pieņemto lēmumu, vateni, kuru neizdevās atdot un pašām grūtākajām lietām dzīvē.
Bet vai pats to dienu atceraties, kā viss bija?

Atceros. Vajadzēja atrast kādu vietu, lai noslēptu savas mantas. Tā bija kādas mājas pagraba stūrī netālu no Brīvības pieminekļa. Es visu paņēmu līdzi, atnesu pudeli, plakātu – tas bija ietīts papīrā, lai neviens neredzētu. Es visu to paņēmu, uzvilku vateni, aplēju to no iekšpuses mugurpusē ar benzīnu un gāju pie Brīvības pieminekļa. Tieši to es lieliski atceros. Man līdzi bija sērkociņi, plakāts. Es tur nostājos un man bija jāizdara visgrūtākā lieta savā dzīvē – jāatritina šis plakāts.

Tātad pat uzvilkt sērkociņu nebija tik bail?

Tieši tā! Līdz tam es jebkurā brīdī varēju atteikties no savas ieceres, iespiest asti kājstarpē un aiziet, un nekas nebūtu noticis. Taču, kad es attinu plakātu, es jau biju tajā pusē, bet viņi – šajā, un – viss. Patiešām, pēc tam uzvilkt sērkociņu bija daudz vieglāk nekā attīt plakātu. Šīs milzīgās bailes no varas, kuras es galu galā pārvarēju, bet tās bija jāpārvar.

Uzliesmoja uguns. Dažus brīžus pēc tam es neatceros. Man pēc tam stāstīja, ka garām gājusi grupa jūrnieku, kuri mani nodzēsuši. Tā kā apdegumi bija nelieli. Daļa – uz rokām, daļa – uz muguras. Liesmu mēles bija no mugurpuses.

Vai rētas раlikušas?

Nē, viss izzudis. Te, uz rokas, bet tās ir gandrīz nepamanāmas. Un, lūk, ap mani bija sanācis naidīgi noskaņots pūlis. Šodien es domāju, ka neko neuzdrošinājos viņiem pateikt, bet tie, kuri bija naidīgi, - viņi runāja.

Vai jūs visu šo laiku bijāt pie samaņas?

Izņemot dažus brīžus, kad mani nodzēsa… Es to neatceros, man vienkārši to atstāstīja. Bet pēc tam jau biju pie samaņas. Savācās pūlis. Iznāca cilvēks civilā, parādīja apliecību un mani arestēja. Viņš mani nogādāja sabiedriskās kārtības sargāšanas iestādē, pēc tam aizveda uz VDK štābu un tikai vēlāk tajā pašā dienā – uz Sarkandaugavu, uz pilsētas psihiatrisko slimnīcu.
Tātad uz parasto slimnīcu jūs neaizveda? Jums taču bija apdegumi…

Pašnāvības mēģinājuma gadījumā viņiem bija mani jāārstē parastajā slimnīcā, viņi to neizdarīja.

Psihiatriskajā slimnīcā mani ielika palātā – aizslēgtā, protams. No rīta atbrauca ar parakstītu aresta orderi, un mani pārveda uz Rīgas cietumu, kur ielika cietuma slimnīcā. Sākās izmeklēšana. Pirmais, kas viņus interesēja, - vai esmu vienpatis vai daļa no grupas. Diezgan drīz viņi saprata, ka es biju vienpatis.

Pēc tam izmeklēšana veica psihiatrisko ekspertīzi. Tad par visu šo psihiatriskās vajāšanas praksi es neko nezināju. Bet, protams, centos, kā vien spēju, pierādīt, ka esmu pieskaitāms. Piemēram, šādā nolūkā es uzrakstīju matemātisku rakstu, zinātnisku pētījumu matemātikā. Pirms tam biju uzrakstījis vairākus rakstus par matemātiku, un, lūk, tagad – vēl vienu. Tas, protams, kā es tagad saprotu, bija naivs mēģinājums. Jo vienalga man noteica diagnozi "gausi ritošā šizofrēnija". Tā ir ļoti ērta slimība, jo nav vajadzīgas nekādas pazīmes. Tāda bija prakse.

Daudzu iemeslu dēļ nosūtīt cilvēku uz psihiatrisko slimnīcu viņiem bija daudz ērtāk nekā iesēdināt cietumā. Pirmkārt, nav noziedznieka. Ir slims cilvēks. Nav cilvēku, kuri protestē. Vienkārši kaut kāds psihs, nepievērsiet uzmanību. Otrkārt, kad iesēdina, iedod termiņu. Šajā gadījumā – "ārstēšana". Kad tā beigsies, neviens nezina, tas atkarīgs no viņiem.

Ļoti svarīgs apstāklis – psihiatriskā ārstēšana tad varēja būt vai nu vispārējā, vai speciālā tipa slimnīcā. Un tā bija milzīga atšķirība. Speciālā tipa slimnīcas bija nevis Latvijā, bet Ļeņingradā, Kazaņā. Stāstīja par šausmām, kādas tajās notika. Tur varēja pavadīt daudzus gadus, un pilnīgi neizbēgami tur špricēja preparātus – aminazīnu, triftazīnu un tā tālāk. Cilvēki, kuri izgāja tam cauri, šo "ārstēšanu"pārcieta neparasti smagi, tā bija gandrīz vai bojāeja. Bet matemātiskajām spējām tas būtu bijis vēl postošāk.

Un bija otra iespēja – vispārējā tipa slimnīca. Ar Dieva palīdzību, es nezinu, kā tas notika, galu galā tā iznāca, ka mani nosūtīja uz vispārējā tipa slimnīcu. Un tā patiešām bija glābšana. Mani atstāja Latvijā. Sarkandaugavā (Rīgas slimnīcā Aleksandra augstumos – LSM.lv). Tur personāla attieksme bija vairāk nekā pozitīva. Ārsti, medmāsas – visi pret mani izturējās ar milzīgu līdzjūtību. Skaļi viņi to nevarēja pateikt, bet praktiski darīja visu, ko varēja, lai izrādītu līdzjūtību.

Runa bija tikai par tabletēm, neko nešpricēja. Neviens nesekoja tam, lai es tās norītu. Viņiem pat domas nebija par to, ka es būtu nepieskaitāms. Viņi iedeva man labāko palātu – vismazāko, visklusāko, visērtāko. Daudz no viņiem nebija atkarīgs, bet to, ko viņi varēja, viņi darīja vislabākajā veidā.

Kā jums izdevās no turienes izkļūt?

Laiku pa laikam bija jāsasauc psihiatriskā ekspertīze. Būtībā tā ilgu laiku netika sasaukta. Situācija mainījās, pateicoties tagad nelaiķa Vladimira Bukovska darbībai. Pēc kārtējās "atsēdēšanas" viņš kādu laiku atradās brīvībā, vāca materiālus un cīnījās pret psihiatriskās vajāšanas metodi. Viņš lieliski saprata, ka pēc vairākiem mēnešiem viņu atkal iesēdinās. Tajā es saskatu augstāko vīrišķību – viņš tam visam izgāja cauri un neatkāpās. Bukovska darbība izrādījās ļoti sekmīga. Viņam izdevās dabūt to cilvēku slimības vēstures, kuri tika pakļauti šādām vajāšanām, ieskaitot arī manu gadījumu. Tajā laikā tika plānota starptautiska psihiatru konference (Pasaules psihiatru asociācijas kongress Meksikā. -R.J.), un Bukovskim izdevās uz turieni nosūtīt šos materiālus, ieskaitot manu slimības vēsturi. Tam bija brīnumaina iedarbība. Visi tie cilvēki, kuru slimības vēstures viņš dabūja un pārsūtīja… viņiem brīnumainā kārtā sākās "uzlabošanās". Tika sasaukta psihiatriskā ekspertīze. Un man arī. Atbrauca pats Luncs no bēdīgi slavenā Serbska institūta (Daņils Luncs, padomju psihiatrs, viens no disidentu piespiedu hospitalizācijas politikas apoloģētiem, Serbska institūtā atbildēja par politieslodzīto lietām – R.J.). Viņi parunāja un pēc tam nonāca pie secinājuma, ka man vairs nav nepieciešama piespiedu ārstēšana.

Cik ilgu laiku jūs tur pavadījāt?

Līdz tiesai es gaidīju pusgadu. Rudenī bija tiesa, es tajā nepiedalījos, jo kā "nepieskaitāmo" nav jēgas mani iesaistīt procesā. Tur bija – maniem nelaiķiem vecākiem izdevās viņu dabūt – advokāts Arija (Semjons Arija, advokāts, kurš tiesā aizstāvēja disidentus – R.J.), viņš ķērās pie šādām lietām. Tajā brīdī, kad izrādījās, ka man "nepieciešama tieši parasta tipa psihiatriskā ārstēšana", viņš, protams, tam piekrita. Tā bija labākais risinājums, uz kādu varēja cerēt. 1969. gada rudenī mani pārveda uz Rīgas psihiatrisko slimnīcu Sarkandaugavā.
Es tur pavadīju pusotru gadu. Otrās ekspertīzes materiālus nodeva tiesai, tā atcēla piespiedu ārstēšanu un tajā pašā dienā mani izrakstīja mājās pie vecākiem. Tas bija 1971. gada pavasarī.

Kā uz notikušo reaģēja jūsu vecāki?

Kā gan viņi varēja reaģēt? Pret mani taču pēc tam tika veikta izmeklēšana, es pēc tam vairākus mēnešus nevienu neredzēju. Viņiem tas bija ārkārtīgi smagi, grūti pat iedomāties, cik smagi.

Vai viņi jums pēc tam kaut ko teica?

Nē. Viņi vienkārši cieta.

Vai atceraties savu atgriešanos?

Atceros. Diezgan drīz pēc manas atgriešanās vecāki iesniedza lūgumu atļaut izbraukt uz Izraēlu. Pirmajā reizē mums atteica. Atbildēja: "Ko gan jūs iedomājaties – ka jūs izlaidīs?" Amerikā tad dzīvoja matemātikas profesors, Lipmans Berss, kurš bija dzimis Rīgā. Viņš vadīja Amerikas Matemātikas biedrību. Viņa tēvs pirms kara bija ģimnāzijas direktors, viņš pazina mūsu ģimeni, un profesors Berss laiku pa laikam brauca uz Padomju Savienību, lai tiktos ar tēvu. Rīgā iebraukt bija aizliegts, viņi tikās Maskavā. Tā viņam nodeva manas lietas materiālus. Atgriezies Amerikā, viņš organizēja petīciju, lai man atļautu izbraukt. To parakstīja ievērojami matemātiķi. Tolaik man bija publicēts raksts DANā (PSRS Zinātņu akadēmijas prezidija zinātniskais žurnāls "Dokladi akademii nauk" ("Доклады Академии наук") – R.J.), un viņi varēja runāt par mani kā par kolēģi. Tam bija brīnumains efekts. Vecākiem piezvanīja no Vīzu un reģistrācijas nodaļas, teica, lai iesniedz lūgumu vēlreiz. Atbilstoši padomju likumam bija jāpaiet zināma laikam, pirms varēja atkārtoti iesniegt lūgumu. Varas iestādes šo noteikumu neievēroja. Mēs drīz saņēmām pozitīvu atbildi un decembra beigās aizbraucām. 1972. gada janvāra pirmajos datumos mēs nonācām Vīnē, no turienes izlidojām uz Izraēlu.

Kā gan tā iznāca, ka publicēja manu rakstu? Tas tika iesniegts pirms tam, vēl kad es mācījos piektajā kursā. Rakstus šim žurnālam iesniedz akadēmiķi. Šajā gadījumā to rekomendēja mana šefa Borisa Plotkina paziņa, viņš tagad arī dzīvo Izraēlā, bet iesniedza akadēmiķis Pjotrs Novikovs.

Man stāstīja, ka tad, ka viss šis stāsts sākās, Novikovs izsaukts uz akadēmiju un tur viņš strostēts – kā tā, kāpēc jūs neapturējāt šo rakstu? Viņš atbildējis: "Pie mums par šo gadījumu nekas netika ziņots. Vai, jūsuprāt, es klausos BBC?" Tā nu neviena laba rīcība nepalika bez sekām, katra deva augļus. DANā publicētais raksts deva iespēju amerikāņu matemātiķiem runāt par mani, bet viņu iejaukšanās palīdzēja mums aizbraukt uz Izraēlu.
Kāzas (1975. g.). Attēli no Ripsa personīgā arhīva.
Kā gan tā iznācis, ka jūs, matemātiķis, esat kļuvis par reliģiozu cilvēku?

Padomju Savienībā es saņēmu padomju ateistisko audzināšanu. Kad es atbraucu uz Izraēlu, man bija 23 gadi. Mēs izgājām valodas mācību kursu ulpanā (valodas skola – R.J.) Haifā, es tur pavadīju vairākus mēnešus. Nodarbības bija ļoti intensīvas, 40 stundu nedēļā Gada laikā valodas vidē pasīvais krājums pārgāja aktīvajā, un gada beigās es jau runāju ivritā.

Pēc tam es pārcēlos uz Jeruzalemi, iesniedzu dokumentus un tiku uzņemts Ebreju universitātes doktorantūrā, Krievijā to sauc par aspirantūru. Dzīvojot Jeruzalemē, es pirmo reizi dzīvē redzēju reliģiozos ebrejus, kuri ievēro tradīcijas. Latvijā viņi varbūt arī bija, bet es ar viņiem nekad nebiju saskāries.
Video: Par to, kā sākās pāreja no ateisma uz reliģiju
Kādu iespaidu viņi uz jums atstāja?

Ļoti dīvainu. Mēs Latvijas Universitātē apguvām zinātniskā ateisma kursu. Tieši tas radīja zināmu plaisu – es gaidīju, ka tur būs kaut kādi solīdi šīs nostājas pierādījumi, taču ieraudzīju galvenokārt propagandas štampus, kurus jau tad neieredzēju. Un pēc kursa palika izjūta, ka savas tēzes viņi nav pierādījuši.

Tad jau bija skaidrs, ka sociālisms ir ceļš, kas ved strupceļā. Radās jautājums – bet kas bija pirms tam? Agrāk vairākums cilvēku bija reliģiozi. Es mēģināju tikt skaidrībā, par ko ir runa. Sāku klausīties lieliskas dažādu novirzienu rabīnu lekcijas – par jūdaismu un ne tikai. Vēl man bija tikšanās ar cilvēkiem, kuri noteica manu likteni. Piemēram, rabīns Ichaks Zilbers. 1972. gada vasarā viņš uzaicināja mani pie sevis mājās uz sabatu, un es pirmo reizi redzēju, kā tiek ievērota sestdiena. Kad es dzīvoju Jeruzalemē, mans kaimiņš bija ievērojamais intelektuālis rabīns Haims Lipšics, es klausījos viņa lekcijas. Un, lūk, 1972. gada beigās es konstatēju, ka ievēroju galvenos baušļus. Sākuma līmenī, protams. Kā tas notika, es pats precīzi nevaru pateikt.

Vai jums neradās izjūta, ka ir zināmas pretrunas starp eksaktajām zinātnēm un reliģiju?

Toreiz acīmredzot reliģija mani bija apbūrusi. Praktiskā puse man nekad nav bijusi grūta. Ne sestdienas ievērošana, ne kašruts. Bet intelektuāli tas patiešām radīja problēmu. Tas, ka ir Pasaules radītājs, nekam zinātniskam nav pretrunā. Kaut kādā posmā es uzzināju, ka Tora vēsta par brīnumiem. Par aiziešanu no Ēģiptes, par pašķīrušos jūru, par atklāsmi Sinaja kalnā. Tas radīja lielu apjukumu. Kas ir brīnums? Tas ir fizikas likumu pārkāpums. Taču mūs mācīja, ka fizikas likumi pastāvīgi un negrozāmi ir spēkā, no tiem nav nekādas novirzes. Ja jums kāds stāsta, ka bijusi novirze no fizikas likumiem, tad tas vienkārši nevar būt.
Video: Par to, ka zinātne un reliģija nav pretrunā
Kā jūs sev atrisinājāt šo pretrunu?

Gandrīz vai mēnesi es par to intensīvi un gandrīz vai mokoši domāju. Un tā, Radītāja esamība nav pretrunā ar zinātni. Ja pasauli radījis Radītājs, kurš tai devis likumus, tad Viņš stāv pāri pasaulei un šiem likumiem. Tātad, ja Viņš to vēlēsies, Viņš varēs pārtraukt to darbību, bet pēc tam to atjaunot. Un tad nav loģiskas pretrunas. Brīnumi ir Dieva gribas iejaukšanās no augšas. Es to sapratu arī pašā pārdomu sākumā, taču man tas šķita aiz matiem pievilkts, sadomāts izskaidrojums. Pēc tam es sapratu, ka tas nav aiz matiem pievilkts, bet reāls izskaidrojums. Un tad es atviegloti uzelpoju. Tas nepierāda, ka brīnumi bija. Taču tas pierāda, ka tie nav loģiski neiespējami. Toreiz es uzdevu sev šādu jautājumu - vai šajā pasaulē reāli pastāv kaut kādas konkrētas liecības par tādiem brīnumiem? Es sāku tās meklēt. Nu labi, tika atrastas, piemēram, Noasa šķirsta atliekas Ararata kalnā. Bet tas maz ko pierāda.

Tas noteica manu turpmāko nodarbošanos. Ideja bija tāda – meklēt liecības par brīnumiem tekstā, kurš mums par to vēsta. Es nonācu pie secinājuma, ka jāmeklē tas, ko tagad dēvē par Toras kodiem.

Ir veids, ar kura palīdzību meklēt Torā kodētu tekstu. Tūlīt izskaidrošu savu metodi. Minēšu piemēru, kurš man ir tuvs ļoti daudzu iemeslu dēļ. Jans Palahs, čehu students, kurš 1969. gada janvārī pašsadedzinājās, protestējot pret Čehoslovākijas okupāciju. Viņš nomira trīs dienas pēc tam, kad bija guvis apdegumus, un viņa bēres bija pirmā lielā protesta akcija pret okupāciju Čehoslovākijā.
Video: Par 1969.gadā notikušās čehu studenta pašsadedzināšanās pareģojumu un metodes izskaidrojums
Es vienkārši paņēmu Jana Palaha vārda transliterāciju ar ivrita burtiem un izdarīju kaut ko tādu, kas iespējams, šķitīs dīvaini. Toras tekstā ar datora palīdzību – bez tā tas ir neiespējami – es sāku meklēt vārdu, izmantojot vienādus attālumus starp burtiem. Bez atstarpēm, tikai pašus burtus - teksts kā vienota burtu secība (pēc tradīcijas, kopējot Toras tīstokļus, nav pieļaujamas kļūdas vai labojumi, neideāli svētie teksti nav derīgi izmantošanai – R.J.)

Jo garāks vārds, jo mazāka iespējamība to atrast. Lai gan tas, ka pats meklējamais lielums atradīsies, tomēr ir pilnībā statistiski iespējams. Izrādījās, ka solis ir 6349. No viņa vārda pirmā burta ivritā, "jud", pēc 6349 simboliem iegūstam otro burtu, "alef", vēl pēc tikpat daudz simboliem – "nun", un tā pilnībā tiek salikts viņa vārds. Tādu gadījumu visā tekstā ir tikai divi.

Jebkurā tāda garuma tekstā statistiski jūs varētu kaut ko tādu atrast – ka ar vienu soli iegūstams vārds no septiņiem burtiem. Tas ir pilnībā iespējams. Es izveidoju tabulu. Katrā tās rindā ir 6349 burti. Šī rinda iznāk ļoti gara, tāpēc es parādīšu tikai tās daļu tajā vietā, kur tabula definē vārdu savienojums "Jans Palahs".
Skatieties, pirmkārt, jūs šeit līdzās ieraudzīsiet vārdu "čehi" un turpinājumu pēc vienādiem attālumiem – "jitabed", tātad "izdarīt pašnāvību". Te vēl ir rakstīts "iedegs uguni". Tepat mēs ari redzam vārdu "protests" un "pret okupantiem".

Iznāk, ka šis stāsts ir īsi uzrakstīts pavisam saprotami tekstā pēc tabulas, kas veidota pēc vārda "Jans Palahs". Ap to organizējās tabula.

Vai mums ir kādi citi līdzīgi piemēri?

Es varu jums minēt tūkstošiem citu piemēru. Tagad es minēju šo, jo tas atbilst mūsu sarunas tēmai. Var vērtēt, cik maz ir iespējams, ka tas noticis nejauši.

Vai jūs esat pārbaudījis šo teoriju ar citiem analoģiska garuma tekstiem? Piemēram, ja paņem "Kara un miera" tekstu, izņem atstarpes un pameklē burtu sakritību "Jans Palahs"…

Pats sakopojums "Jans Palahs" statistiski noteikti parādīsies, bet nav nekādu iespēju, ka ap to parādīsies kāds jēgpilns konteksts.

Vai te ir iešifrēti kādi vēsturiski notikumi?

Es nezinu. Man tā ir mīkla. Ir simtiem un tūkstošiem piemēru. Kas tas ir īstenībā, var noskaidrot tikai plaša mēroga pētījumā. Es taču to daru kā amatieris. Neapšaubāmi, ka teksts satur tādu informāciju, bet pilnu struktūru neviens nezina.

Vai neviens ar to nav nopietni nodarbojies?

Es ar to esmu nopietni nodarbojies kā matemātiķis. Vēl daži mani draugi. Bet sasniegt plašāku auditoriju pagaidām neizdodas.
Ir zināms stāsts, ka kāds no jūsu paziņām kontaktējies ar Ichaku Rabīnu, Izraēlas premjerministru, kurš tika nošauts 1995. gada novembrī, neilgi pirms viņa nāves un mēģinājis viņu brīdināt.

Šis stāsts izvērsās manā acu priekšā. 1994. gada pavasarī es biju viesprofesors Kolumbijas Universitātē Ņujorkā. Ar mani sazinājās amerikāņu žurnālists, ebrejs, tagad nelaiķis Maikls Droznins. Viņš toreiz par to bija ieinteresējies un parādīja man tabulu, [kuru viņš bija sastādījis], ņemot par pamatu vārdu "Ichaks Rabīns". Tas sastopams tekstā tikai vienu reizi un ir kontekstā ar "ha-roceah šeircah" ("viņu nogalinās slepkava"). Maikls man toreiz teica, ka viņam ir aizdomas – runa ir par iespējamu Ichaka Rabīna slepkavību. Es toreiz paudu šaubas, ka viņam ir taisnība. Vārdi "slepkavība" un "Rabīns" ir saistīti, bet vai tas nozīmē, ka Rabīns tiks nogalināts?
Video: Par Izraēlas premjera slepkavības pareģojumu
Maikls Droznins, kurš bija aktīvs cilvēks, uzrakstīja vēstules Izraēlas specdienestiem un pašam Rabinam. Viņš bija pārliecināts, ka viņa vēstuli izmetīs papīrgrozā. Toreiz viņš atrada Rabīna bērnības draugu, dzejnieku Haimu Guri, uzrakstīja viņam vēstuli. Pēc tam atlidoja uz Izraēlu, tikās ar Guri un pārliecināja viņu aiziet ar šo vēstuli pie Rabīna. Tātad – šī vēstule sasniedza adresātu. Ko ar to izdarīja, es nezinu. Pēc pusotra gada, 1995. gada vēlā rudenī, Rabīns tika nogalināts. Pēc tam Maikls Droznins uzrakstīja grāmatu par "Bībeles kodu", tā viņš to sauca. Tās centrālā epizode bija patiess stāsts par to, kā viņš, Droznins, 1994. gada pavasarī kodos saskatīja Rabīna slepkavības iespējamību.
Vai vēl bijuši līdzīgi gadījumi? Iespējams, kaut kas tāds, kas vēl nav noticis?

Ir bijuši. Lūk, tabula, kas tika izveidota, satiekoties diviem vārdiem "pigua" ("terorakts" - R.J.) un "bin Ladens". Mēs to izveidojām 2002. gadā. Tā nav pirmā reize, kad tie minēti tekstā, bet te mēs redzam vārdu savienojumu "dvīņu torņi". Katrs solis šajā gadījumā ir 3805 burti, tātad katrā rindā ir 3805 burti. Burtiski uzrakstīts: "Bin Ladens nogalina tūkstošiem cilvēku."

Mans draugs Igors Piseckis te atrada vēl vienu izteicienu – "ha-nosaf", tātad papildu terorakts. Tālāk tekstā: "laikā" un datums pēc ebreju kalendāra – 5464. gads, tas ir 2004. gads. "Aptumšos elulu". Eluls – tas ir ebreju gada pēdējais mēnesis, iekrīt augustā-septembrī. Tā ir tabula, kas tika izveidota divus gadus pirms tam, 2002. gadā.
Bet kas notika 2004. gadā?

Terorakts Beslanā 2004. gada 1. septembrī. Teroristi ieņēma skolu, viņiem gūstā turēja vairāk nekā tūkstoti ķīlnieku. Triecienuzbrukumā bija daudz upuru. Pirms paša notikuma mums nebija nekādu sīkāku ziņu un domājām, ka tas notiks Amerikā. Izrādījās, ka patiešām norādītajā laikā – 2004. gada septembrī – notika liela mēroga terorakts, bet citā vietā. Tas ir vienkārši satriecoši, man tam nav izskaidrojuma.

Jūs esat nodzīvojis ilgu, notikumiem bagātu mūžu, esat dzīvojis dažādās valstīs. Kādā virzienā, jūsu ieskatā, tagad mainās mūsu pasaule?

Ja jūs būtu pajautājis man to agrāk, es būtu mēģinājis atbildēt. Bet tagad varu tikai pateikt, ka es neko nezinu. Pārāk sarežģīta situācija. Esmu sapratis prognožu neadekvātumu. Pasaulē ir tik daudz pretēju tendenču, ka pilnīgi nav skaidrs, kas būs turpmāk.
Video: Par teroraktu Beslanā
Vai sekojat tam, kas notiek Latvijā?

Kādu laiku sekoju, es tomēr sapratu latviešu valodu. Īpaši man šajā ziņā palīdzēja atrašanās cietumā, tur es pa īstam sāku runāt latviski. Es tagad vēl lasu latviski. Man jāpavada divi mēneši valodas vidē, un es atkal varu runāt. Es visu saprotu, taču man nākas atcerēties vārdus. Bet ar lasīšanu grūtību nav. Latvijas ziņas nelasu, jo esmu pārtraucis interesēties par ziņām vispār. Lielākais – skatos virsrakstus, taču nepaliek spēku tam, lai lasītu rakstus.

Ko jūs domājat par to, kas notiek Latvijā kontekstā ar valsts attieksmi pret vēsturi? Vai ir pamatota nacisma pielīdzināšana komunismam, kas tā vai citādi tiek darīts visā Austrumeiropā? Iznāk, ka jūsu ģimene cietusi no abiem.

No totalitārās ideoloģijas viedokļa komunisms un nacisms ir brāļi, Siāmas dvīņi. Protams, bija milzīgas nianses – komunistu varas laikā ebrejs varēja dzīvot, bet nacistu varas laikā gāja bojā. Šajā ziņā es ieteiktu slavenā vēsturnieka Pola Džonsona grāmatu, vēstures īso kursu. Kad es lasīju viņa grāmatas, es galvenokārt piekritu tam, ko viņš saka.

Kādu jūs kopumā redzat šodienas Austrumeiropu? Kurp tā iet?

Detalizētas informācijas man nav. Galvenais, ka viņi visi ieguvuši neatkarību. Visādā ziņā katrai valstij ir valdība, kuru patiešām ievēlējusi tauta. Ko gan vairāk?














Autors, video un foto: Romāns JANUŠEVSKIS, žurnālists, Izraēla
Projekta producents: Aleksandrs KRASŅITSKIS, Rus.LSM.lv
Dizains: Artūrs ANDERSONS, LSM.lv
Tulkojums: Alvis EGLĪTIS (LETA), speciāli LSM.lv


• Izmantoti atsevišķi kadri no 1967-1971. gada kinožurnāliem "Padomju Latvija" un dokumentālās fimas "Manas Dzimtenes atslēgas". Fotogrāfijas no AFP, Reuters un imago /modules/stories/img/ilja_ripss/Xinhua.

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt