Daigai Akmentiņai no Madonas ir trīs bērni. Pirms 15 gadiem viņa kopā ar vīru cieta nelaimes gadījumā. Mazākajam bērnam bija divi gadi un vecākajam - 11. Invaliditāti ieguva abi vecāki.
„Uz to brīdi, kad tas notiek, liekas, visa pasaule brūk. Nevar saprast, ko tagad darīt gan ar tiem bērniem, gan pašai kā izķepuroties, gan kā palīdzēt vīram.
(..) Tagad ir bērniem brīvpusdienas, bet tad pat pusdienas nebija bērniem skolā,” stāsta Akmentiņa.
Sasniedzot 16 gadu vecumu, bērni sākuši vasarās strādāt ārzemēs. Palīdzējuši arī tuvinieki.
„Tā kā tik smaga situācija, man visi bērni brauca strādāt uz ārzemēm visas vasaras.
Ārzemēs strādāja visus trīs mēnešus. Atbrauca atpakaļ un mācījās. Visus šos gadus,” norāda Akmentiņa.
Viņa uzskata, ka lielāks atbalsts būtu vajadzīgs vismaz sākumā un atminas, ka viss noticis ļoti pēkšņi. Pēc nelaimes mainījušies ģimenes ienākumi.
„Mana alga bija lielāka, es varēju strādāt vairāk slodzes. Es pati esmu medicīnas darbinieks. Es varēju ņemt dežūras klāt, varēju strādāt slimnīcā, poliklīnikā, braukt uz „ātrās palīdzības”, lai nopelnītu šo naudu. Iegūstot invaliditāti, es vairāk neko nevarēju, it sevišķi smagākais periods bija pats, pats sākums, kamēr notika pielāgošanās tam stāvoklim, kurā mēs esam,” klāsta Akmentiņa.
Vecākiem ir pienākums nodrošināt saviem bērniem iztiku, norādīja Darba devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns.
„Invalīdu atbalsta sistēma ir veidota tā, ka principā tā var palīdzēt pašam invalīdam, bet, lai viņš vēl varētu nodrošināt savus bērnus, tur var ļoti stipri nepietikt.
Un bērns šajā situācijā absolūti nekādā veidā nav vainojams. Viņš to situāciju nevar ietekmēt. Līdz ar to mums, valstij, sabiedrībai kā kopumam, ir jādomā par to, lai šie bērni nenonāktu atstumtības riskos, lai nebūtu paaugstinātu nabadzības risku un arī nebūtu atstumtības risku,” stāsta Leiškalns.
Viņš uztur ideju par atbalstu ģimenēm, kur vecāks zaudējis darbaspējas. Par konkrētu risinājumu vajagot izšķirties politiski. Leiškalns norāda, - ja darbaspējas cilvēks zaudējis darba mūža laikā, tad var saņemt invaliditātes pensiju.
„Šajā gadījumā tas normālais risinājums varētu būt apgādnieka darbspējas zaudējuma pensija, kuru varētu atvasināt no apgādnieka zaudējuma pensijas. Un tas procentuālais atvasinājums varētu būt no šā tipa pensijas 3. grupas invalīdiem - varētu būt 30-40 % no apgādnieka zaudējuma pensijas,” skaidroja eksperts.
Savukārt, piemēram, cilvēkiem ar pirmās grupas invaliditāti tie varētu būt 70 līdz 80 % no šīs pensijas. Tikmēr cilvēks, kas uz pensiju pretendēt nevar nepietiekamā apdrošināšanas stāža dēļ, varētu saņemt īpašu pabalstu, piedāvāja Leiškalns.
Atturīgi ideju vērtē Labklājības ministrija. Atbalstu vienmēr varot vēlēties lielāku. Tomēr jauni atbalsta veidi jāievieš ļoti pārdomāti, skaidro Sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa:
„Cilvēki ar invaliditāti arī strādā. Ne vienmēr situācija pasliktinās [cilvēkam iegūstot invaliditāti].
Protams, veselības ierobežojumi pasliktina cilvēka situāciju. Bet ieviest jaunu pabalstu tāpēc, ka ir pasliktinājusies situācija, nav izsvērts risinājums. Tam būtu jābūt sistēmiskam risinājumam.”
Vienlaikus Celmiņa uzsvēra, ka šādām ģimenēm vajadzīgi pieejami atbalsta pakalpojumi.
„Nedrīkstētu būt tā, ka aprūpes pienākumus tikai un vienīgi uzņemas šie nepilngadīgie bērni un tad viņiem ir aprauta bērnība, viņi ir spiesti strādāt pusaudža vecumā nevis tāpēc, ka patīk, bet tāpēc, ka vajag. Tad rodas šīs situācijas, ka, lūdzu, valsts, dodiet mums papildu naudiņu,” stāsta Celmiņa.
Aprūpes un citu sociālo pakalpojumu sniegšana gulstas uz pašvaldību pleciem. Līdz ar to šādi risinājumi atkarīgi no pašvaldību gribas un finansiālās situācijas.
Ministrijas ieskatā par atbalstu ģimenēm vecāku darbspēju zuduma gadījumā jāspriež kontekstā ar citām būtiskām izmaiņām, kas paredzētas invaliditātes jomā. Pie konkrēta lēmuma par šo jautājumu ministrija varētu nonākt tuvāko mēnešu laikā.
