Valsts valstī, ko šķir mūris. Ieskats Latvijā vienīgajā sieviešu cietumā

Cietums daļai cilvēku var šķist kā tumša vieta ar tumšiem cilvēkiem, kas met ēnu uz sabiedrību. Par to, kā patiesībā ir ieslodzījumā, zina tikai cietuma darbinieki un viņu klienti. Kad saules gaismu maz redzējušie atgriežas brīvībā, nereti ar savu pieredzi bijušie ieslodzītie nedalās. Pēc atbrīvošanas cietuma ēna joprojām seko – sabiedrība ar atplestām rokām viņus nesagaida, jo bieži iedzīvotāju stereotipi par cietumu veidojušies no redzētā filmās. Kas īsti ir cietums? Latvijas Radio ielūkojās Latvijā vienīgajā sieviešu cietumā Iļģuciemā, Rīgā.

Valsts valstī, ko šķir mūris. Ieskats Latvijā vienīgajā sieviešu cietumā
00:00 / 10:38
Lejuplādēt

Ieslodzīto skaits sarucis

"Tā ir pilsēta pilsētā vai valsts valstī, jo cietumā ir viss, kas ir arī ārpus cietuma. Mums ir skolas, veikali, sociālais dienests, psihologi, mums ir nodarbinātība. Es domāju, ka lielākajai daļai tā liekas cita pasaule. Bet es gribētu, lai mēs beidzot nonākam pie tā, ka tā ir tās pašas valsts un pasaules daļa. Jā, viņu pasaule ir aiz cietuma mūra, bet normāli tai būtu jābūt ar visām tām pašām iespējām," tā uz cietuma sistēmu Latvijā raugās Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Dmitrijs Kaļins, kas jaunajā amatā ir vien pāris mēnešus. Kaļins iepriekš bija Olaines cietuma priekšnieks, un darbs ar ieslodzītajiem viņam nav svešs.

Šobrīd Latvijā ir 3200 ieslodzīto, no tiem lielākā daļa ir notiesātie, bet atlikusī daļa vēl gaida tiesas spriedumu. Ieslodzīto skaits laika gaitā ir mazinājies. Piemēram, 2009. gadā Latvijas cietumos atradās nedaudz vairāk nekā 7000 ieslodzīto. Pēc pieciem gadiem, 2014. gadā, – vairāk nekā 4700, bet vēl pēc pieciem gadiem, 2019. gadā, – vairāk nekā 3400. Ieslodzīto skaits mazinājies soda izpildes reformas dēļ.

"Globālā doma ir tāda: jo īsāku laiku sabiedrības loceklis pavada ieslodzījumā, jo mazāk negatīvu iespaidu ieslodzījums uz viņu var atstāt," skaidro Kaļins.

Arī mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā ieslodzīto skaits laika gaitā ir mazinājies. Pēc pieejamiem datiem Lietuvā maija beigās bija nedaudz vairāk nekā 5000 ieslodzīto, savukārt Igaunijā – 2100.

Lai salīdzinātu ieslodzīto daudzumu, aplūko to skaitu uz 100 000 iedzīvotāju. Pēc šiem rādītājiem Latvijā un kaimiņvalstīs ir salīdzinoši līdzīgs ieslodzīto skaits. Latvijā uz 100 000 iedzīvotāju ir 169 ieslodzītie.  

Dienā  viens ieslodzītais valstij izmaksā 50 eiro.

Vairumam 510 gadu cietumsods

Kopumā Latvijas cietumu kapacitāte ļauj uzņemt aptuveni 4000 ieslodzīto. 

"Mums nav pārapdzīvotības. Mēs cenšamies esošajā infrastruktūrā maksimāli izvietot ieslodzītos, nevis turēt tukšas telpas. Labāk, lai telpā ir mazāk ieslodzīto, tādējādi mazinot savstarpējo saspīlējumu. Piemēram, skandināvu pieredze rāda, ka resocializācija efektīvi var strādāt, ja ieslodzītais dzīvo viens.

Jaunajā infrastruktūrā mēs ejam skandināvu ceļu, bet mēs ieslodzītos maksimāli izvietojam divvietīgās kamerās," stāsta pārvaldes priekšnieks.

Ja raugās uz Norvēģiju, kuru nereti uzskata par piemēru tam, kādai jāizskatās cietuma sistēmai – tur ir gandrīz tikpat daudz ieslodzīto cik Latvijā. Taču uz 100 000 iedzīvotāju ir 57 ieslodzītie.

Pēc notiesāto sadalījuma atbilstoši piespriestā soda termiņa ilgumam lielākā daļa izcieš piecu līdz desmit gadu brīvības atņemšanu, kam seko soda termiņš no desmit līdz divdesmit gadiem. Mūža ieslodzījums piespriests nepilniem 3% ieslodzīto.

Latvijā ir deviņas ieslodzījuma vietas: Rīgas Centrālcietums, Liepājas, Daugavgrīvas, Jelgavas, Valmieras, Olaines, Jēkabpils cietums, Cēsu Audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem un Iļģuciema cietums, kas ir valstī vienīgais sieviešu cietums.

Iļģuciema cietumā 196 ieslodzītās

Ar cietumu iepazīstina Iļģuciema cietuma priekšnieka vietniece pulkvede Oksana Kulakova. Šeit atrodas 196 ieslodzītās un kopumā strādā 152 darbinieki.

"Iļguciema sieviešu cietums ir daļēji slēgta tipa sieviešu cietums ar izmeklēšanas nodaļu. Tas nozīmē, ka šeit tiek turētas gan personas, kurām ir piemērots drošības līdzeklis apcietinājums, gan personas, kuras izcieš brīvības atņemšanas sodu, tajā skaitā arī īslaicīgu brīvības atņemšanu. Tāpat šeit atrodas nepilngadīgo audzināšanas nodaļa, bet šobrīd neviena nepilngadīgā nav Iļģuciema cietumā.

Mēs tagad dosimies uz mātes un bērnu nodaļu, kur šobrīd atrodas piecas notiesātas sievietes un viena apcietināta sieviete kopā ar saviem bērniem. Bērni pie mums uzturas līdz četru gadu vecumam. Tad, kad bērnam paliek četri gadi un ja māte vēl nav atbrīvojusies, tad risinām jautājumu par bērna nodošanu radiniekiem vai arī bāriņtiesa lemj par bērna nodošanu audžuģimenei, kamēr māte atrodas šeit," stāsta Kulakova. 

Telpas ir gaišas, ar ilustrācijām un rotaļlietām. Nodaļā vietas pietiek 18 cilvēkiem.

Katrai mātei ir sava istaba, kurā dzīvo ar bērnu. Šobrīd jaunākajam bērnam ir trīs mēneši, bet vecākajam – trīs gadi.

"Šeit 24 stundas diennaktī dežurē ārstniecības persona, kura palīdz māmiņām veikt bērnu aprūpi un nodrošināt, ka bērnu dzīve ne ar ko neatšķiras no dzīves brīvībā. Šeit mēs redzam bērnu rotaļu laukumu. Ārā – tā saucamajā zaļajā zonā, kā mēs redzam, ir izvietoti bērnu ratiņi, šūpoles, visādas atrakcijas un aktivitātes maziem bērniem. (..) Pastaigas kopā ar māmiņām mēs varam nodrošināt tikai šeit iekšpagalmā. Ar māmiņas atļauju medicīnas personāls bērnus izved ārā no cietuma un nodarbojas ar viņiem pilsētas teritorijā. Parasti tie ir kaut kādi tematiskie apmeklējumi," saka Kulakova.

Cietumā var mācīties 

Pēc tam Iļģuciema cietuma priekšnieka vietniece iepazīstina ar pavāru klasi, kur ieslodzītās personas iegūst profesionālo izglītību – pavāra palīga profesiju. Šī profesija ir viena no pieprasītākajām. Cietumā ir telpas, kur apgūst šūšanu, te var mācīties par frizieri un apgūt daudzas citas prasmes. Ir gan mākslas studija, gan kultūras centrs, kur uz skatuves kāpj pašas ieslodzītās, kā arī uzstājas viesmākslinieki. Tāpat šeit ir veikals, arī grāmatu apmaiņas punkts.

"Šeit mēs atrodamies dzīvojamajā zonā, kur jau atrodas notiesātās personas. Notiesātām personām mēs restes neliekam. Tagad mēs dodamies uz ''Mirjamu''. Šis ir dzīvojamais korpuss, tā ir zemāka režīma pakāpe," stāsta Kulakova.

Resocializācijas programmā ''Mirjama'' sievietes sodu izcieš ar garīgiem elementiem – notiek daudz dievkalpojumu, aizlūgumu. Liela daļa šo sieviešu kā misiju redz kalpošanu Dievam. Šeit atrodas 16 personas. Vienā istabiņā ir līdz četrām personām.

"Izguldītās personas dzīvo kopienā. Lai šeit varētu atrasties, ir jāievēro kopienas nosacījumi," piebilst cietuma pārstāve.

Latvijas Radio ierodas laikā, kad cietumā notiek ieslodzīto skaitliskā pārbaude. "Ieslodzītās personas nostāda ierindā, un attiecīgi cietuma administrācija saskaita galvas," saka Kulakova, norādot, ka šādai pārbaudei jānotiek vismaz divas reizes diennaktī.

Kulakova stāsta, ka cietuma drošības daļa reizēm novēro pazīmes par  ieslodzīto vēlmi bēgt, taču tas preventīvi tiek novērsts.

Latvijas Radio: Vizuāli raugoties, izskatās, ka lielākā daļa ir jaunas sievietes.

Kulakova: Pēc statistikas sanāk, ka mums 30% ir vecumā no 3040 gadiem. Pēc ieslodzīto izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem raksturīgākie ir nonāvēšana, tīšu miesas bojājumu nodarīšana, zādzības un narkotisko vai psihotropo vielu neatļauta izgatavošana, iegādāšanas un lietošana.

Viena otru respektējot

Ieslodzītā Jūlija sarunai ar Latvijas Radio piekrīt, neatklājot savu īsto vārdu. Sieviete ir ar gaišu smaidu, lūpas klāj lūpukrāsa, arī acis ir uzkrāsotas. Viņa izvairīgi stāsta par iemeslu, kādēļ atrodas cietumā. Piespriestais termiņš – četri gadi un desmit mēneši.

Jūlija pavadīto laiku cietumā dala darba dienās un brīvdienās. Darba dienās viņa dodas uz darbu – ir bibliotekāre, tāpat piedalās vairākās ieslodzījuma programmās.

Sieviete stāsta, ka viņai bija nepieciešamas aptuveni desmit dienas, lai iejustos jaunajās mājās. Sadzīve ar citām ieslodzītajām ir cieņpilna – sievietes viena otru respektējot.

Jautāta, kas ir tas, ko varbūt brīvībā nenovērtēja, bet ko šobrīd novērtētu, Jūlija saka: "Droši vien, ka jāmāk ne tikai strādāt, bet arī atpūsties. Ja tu nevari izdarīt uz 100% katru dienu, tad nedari katru otro dienu uz 200%. Spēt sakārtot dzīvi lēzenu – nevis kalnā augšā un tad atkal lejā. Tāpat arī ar to noziegumu – kā es sev saku: "Es esmu tajā pašā punktā, kur es biju. Tu esi tajā pašā sākumpunktā. Tev būs jāsāk viss no jauna."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt