Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Aptieku skaits laukos rūk. Kādas ir iespējas cilvēkiem iegādāties zāles?

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

«Problēmbērnu» audzināšanai Eiropas Komisija plāno ierobežot fondu naudas

Trīs nedzirdīgu bērnu dzirdīgo vecāku stāsti. Rūdījums, kauns, grūtības sarunāties

Trīs nedzirdīgu bērnu dzirdīgo vecāku stāsti. Rūdījums, kauns, grūtības sarunāties

Nedzirdīgu bērnu dzirdīgie vecāki bieži pilnībā neapgūst zīmju valodu, kas nozīmē, ka viņiem ir grūtības pilnvērtīgi sarunāties ar bērniem. Nedzirdīgie bērni arī rūdās sabiedrībā, kurā bieži saskaras ar neiecietību vai pat tuvinieku kaunu par sevi. Lai skaidrotu šo, kā arī uzzinātu citas nedzirdīgo sabiedrības daļas problēmas, Latvijas Radio sarunājās ar dzirdīgu vecāku nedzirdīgiem bērniem, dzirdīgu māti un ģimeni, kurā dzirdīgiem vecākiem aug nedzirdīga meita.

ĪSUMĀ:

Pusaudžu gados ar žestiem nepietika

Mairai Legzdiņai ir divi nedzirdīgi bērni, kuri jau ir pieauguši - viņiem ir 26 un 28 gadi. Legzdiņa atzīst -  uzzinot, ka piedzimis bērns ar dzirdes traucējumiem, bijusi šokā. Esot bijis jāpielāgojas.

"Visgrūtākais ir iemācīties sazināties, ka viss ir jārāda ar žestiem. Tas bija jau visgrūtākais – pats sākums. Tu nevari sasaukt viņu. Tev vienmēr ir jābūt kustībā. Tev visu laiku jābūt tam bērnam blakus," klāstīja Legzdiņa.

Viņa atzīst, ka perfekti valodu, kurā sazinās bērni, pati nemāk: "Es mācījos paralēli visām darbībām un kustībām līdzi. Es būtu kritiskāka - tik ļoti perfekti es nemāku."

Uz šādu problēmu norāda arī Latvijas Nedzirdīgo savienības viceprezidente Inese Immure. Bērni, kuri dzirdīgi ienāk nedzirdīgu vecāku dzīvēs, daudz biežāk iemācoties zīmju valodu, jo augot ir vairāk atkarīgi no spējas ar vecākiem komunicēt. Otrādi tas notiek retāk - vecāki labi zīmju valodu iemācās retāk. Maira Legzdiņa norāda, ka ir radījusi sarežģītas situācijas arī savā ģimenē.

"Nu, tas ir visgrūtāk, kad bija tie pusaudžu gadi. Tad bija tas pārejas laiks; vai arī, kad ir kādas sakāpinātas emocijas.

Tad ir visgrūtāk, jo ar žestiem es nemāku tik ļoti izteikt nianses vai sajūtas, bet tad mēs kaut ko rakstām uz papīra. Mēģinām visādos veidos izskaidrot, izstāstīt, izrunāt," stāstīja Legzdiņa.

Nedzirdīgo savienības pārstāve Immure iepriekš minēja, ka, nespējot pilnvērtīgi komunicēt, bērnam no vecāku puses var pietrūkt emocionālās tuvības. Jo bērna audzināšana nav tikai autiņbiksīšu mainīšana, pabarošana un aizvešana uz skolu. Ja nav emociju, bērniem nereti varot izpausties agresivitāte, jo sevī esošo naidu un dusmas, kas īpaši pusaudžiem var rasties, neesot kam pilnvērtīgi izpaust. Legzdiņa gan saka, ka viņas gadījumā tā nebija.

"Man jau gribas domāt, ka viss ir izdevies un viss ir labi. Mēs uzticamies, un viņi nāk man jautāt un pārjautā, lai es viņiem kaut ko stāstu un skaidroju. Teiksim, varbūt ir tā. Mēs kā dzirdīgi cilvēki varam izlādēties, dusmojoties un izbļaujot. Viņiem ir grūtāk un smagāk. Viņiem gribas mest kaut ko pret zemi, tā izlādēt sevi," skaidroja Legzdiņa.

Viņa nenoliedz, ka devusies bērnam līdzi, gan mainot skolu, gan pie ārstiem, tomēr viņa nedomā, ka tās ir bijušas situācijas, kuras bērnam likušas justies neērti. Neērti bērnam var likt justies kas cits - vecāku lielā, iespējams pat pārlieku lielā vēlme savus bērnus pasargāt, neļaujot viņiem pilnībā īstenot savas vēlmes un sapņus. Arī Legzdiņa atminas gadījumus, kad bērnu ir lūgusi nedarīt kaut ko, ko viņš ir iedomājies, tieši baidoties par viņa dzirdes trūkumu.

"Ir bijis, kad liekas, ka gribas ceļot pa pasauli, un liekas, ka visu var izdarīt viens pats, bet no manas puses atkal piesardzība, ka tieši tā nedzirdēšana būs problēma un saskare būs grūtāka, bet ir bijis, ka viņš ir ārzemēs un raksta, ka viņš varētu braukt ar stopiem kaut kur, bet tad mēs sarakstāmies un to prātīgāko risinājumu atrodam, ka tas tomēr nav vajadzīgs," stāstīja Legzdiņa.

Apkārtējo neiecietība rūda nedzirdīgo cilvēku mērķtiecību

Pēc Indriksonu ģimenes domām, sabiedrība nereti cilvēkus ar dzirdes traucējumiem uztver arī kā personas ar garīgiem traucējumiem, tomēr svarīgi saprast, ka tas neiet roku rokā. Nedzirdīgi cilvēki esot tikpat spējīgi kā dzirdīgie, nereti viņiem pat esot krietni lielāka mērķtiecība un radošums. Tomēr dzirdīgo sabiedrības attieksme nereti aplauž nedzirdīgo cilvēku ambīciju spārnus. 

Indriksonu ģimenē augusi meita Madara, kurai dzirdes traucējumi konstatēti jau agrā bērnībā.

Madarai ir 28 gadi. Viņai piedzimstot, vecāki pieņēma nopietnu lēmumu – lai meita nebūtu jāsūta internātskolā, visa ģimene no Ventspils novada pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Šeit šobrīd gan Sandra, gan Arnis, gan arī meita Madara strādā pašu izveidotā privātajā bērnudārzā, sākumskolā un mūzikas skolā. Sandra ir iestādes direktore, bet Madara izvietojusi savu uzņēmumu. Sandra saka, ka pieredze ar meitu ļāvusi saprast, ka nedzirdīgi cilvēki nav īpaši vai citādāk uztverami. Viņi ir tādi paši kā pārējie, tādēļ Sandras vadītajā bērnudārzā daļa darbinieku ir cilvēki ar dzirdes traucējumiem. Nekādu problēmu neesot. Arī meitu nedzirdība nav likusi audzināt citādi.

"Runājām un darījām tāpat kā ar jebkuru bērnu. Tam nebija starpības. Un tā nebija, ka mēs uzreiz mācījāmies kādas īpašas zīmes. Tās bija vairāk tādas pašu sadzīviskas, pašu izdomātas zīmes, ko saprata gan Madara un arī mums bija pieņemamas. Grūtāk bija, ka vienmēr ir jābūt tuvumā, lai var ar roku pieskarties un pa gabaliņu," stāstīja Madaras mamma Sandra.

Sandra Indriksone

Vecāki atzīst, ka zīmju valodu tā īsti arī nav iemācījušies. Tomēr iespēja komunicēt viņiem bijusi. Madarai ticis ievietots dzirdes implants.

"Madarai bija 16 gadi, kad bija iespēja veikt operāciju un ielikt kohleāro dzirdes implantu. Tad pienāca tā diena, kad varēja likt ārējo daļu aparātam klāt un gaidījām to brīdi, kad Madara sāks dzirdēt un Madarai ir uzdevums klausīties - tiklīdz kaut kāda sajūta ir, tā to teikt. Un Madara gaida, gaida, un es skatos - viņa paliek bālāka un uztraucas, un nav, nav, nav... Un daktere vienreiz prasa - nav, vēl nav. Un pēkšņi Madaras acīs redzu dzirkstelīti - ir! Tas bija milzīgs pārdzīvojums gan man, gan Madarai. Tā sajūta, ka beidzot ir!

Es biju tik laimīga, man ļoti gribējās, lai viņa dzird. Un arī tagad gribas, lai viņa liek to dzirdes aparātu. Protams, tā ir viņas izvēle šobrīd, bet…" atcerējās Madaras mamma.

Rakstura īpašības, ko, raksturojot nedzirdīgos cilvēkus, bieži piesauc, ir mērķtiecība, konkrētība un rakstura stingrība. Arī tās meitai varētu būt palīdzējušas izmācīties un dibināt savu uzņēmumu. Tomēr Madaras vecāki redz, ka šīs īpašības slīpējusi arī apkārtējo neiecietība.

"Mūsu dzirdīgo pasaule tomēr [viņus] nepieņem. Arī Madarai ir nācies sajust kādu rupjāku attieksmi kādā poliklīnikā vai kafetērijā, bulciņas pērkot. Ja viņa iet pie letes rādīt, kuru viņa grib. Pietrūkst iecietības no dzirdīgo pasaules, un tad man visvairāk sāp sirds par to, kāpēc tā. Ir bijis, ka kādreiz redz, ka es dzirdu, tad maina attieksmi. Un kāpēc ir tāda attieksme? Tāpēc, ka nav laika uzklausīt, redz, kāda rinda. Kāpēc tu tik ilgi nevari parādīt! Nu laikam arī skrejošais dienu ritms vai katrs par sevi ir cilvēki [dažādi]. Par maz līdzcietības vai iecietības kā tādas," skaidroja Madaras mamma Sandra.

Iecietību līdzcilvēkiem novēl arī Madaras tētis Arnis: "Būt iecietīgākiem un ar lielāku sapratni pret šiem jautājumiem. Jo nevar visus nedzirdīgos vai žestu valodā runājošos nolikt zem viena plauktiņa, ka šie jau nav tie, kas prot kaut ko darīt vai kaut ko saprot. Ļoti lielai daļai cilvēku ir tāda attieksme."

Zīmju valoda sievietei ar dzirdes traucējumiem ir tuvāka nekā latviešu valoda

Pēc sarunas ar Sandru un Arni Latvijas Radio devās uz sarunu arī ar pašu Madaru. Uz viņas kabineta durvīm rakstīts "Poga rotā". Madara īstenojusi savu sapni un izmācījusies par apģērbu dizaineri, šobrīd ražo oriģinālas drēbes un šuj kostīmus bērnu pasākumiem pašu iestādē. Pie sienas krāsaini kostīmi, tostarp spāre un sienāzis. Madaras pirksts notīts ar plāksteri. Sarunu ar Madaru tulko Inga Cepurīte.

Sieviete stāsta, ka implantu nelieto, jo tas radījis daudz blakus skaņu, un zīmju valoda viņai ir tuvāka.

"Tās ir divas atšķirīgas valodas. Latviešu valoda un zīmju valoda. Latviešu valodā ir cita gramatika un zīmju valodā cita. Latviešu valodā ir lielāks vārdu krājums. Zīmju valodā ar vienu zīmi parāda daudz vārdu.

Uzbūve ir cita un pārpratumi rodas, jo zīmju valodā ir cita teikuma struktūra, un tas izveido barjeru ar cilvēkiem," skaidroja Madara.

Madara arī norāda, ka sabiedrība ne tikai ir neiecietīga, bet arī neizglītota par to, kā patiesībā jūtas un dzīvo nedzirdīgie cilvēki.

"Man ir tāda sajūta, ka sabiedrībā dzirdīgais skatās uz mani un domā - "nabadzīte, cik tev grūti". Bet tā nav, es nejūtos slikti, tāpēc ka nedzirdu. Visu mūžu atcerēšos kā joku: Rīgas skolā, kur mācījos, pirmajā kursā gāja viena meitene, kas izrādīja interesi ar mani draudzēties. Viņa man palīdzēja. Sēžam pusdienlaikā un viņa man saka: "Cik man tevis žēl!""

Vecāki kaunējušies par Raita dzirdes traucējumiem, bet viņš kontaktu ar dzirdīgajiem atradis pats

Raita Ozola sarunu ar Latvijas Radio tulko Brigita Lazda. Raitis neatminas kādas komunikācijas problēmas ar vecākiem. 

"Daļēji es risināju problēmas pats, daļēji, protams, vecāki iesaistījās. Nejutos tāds atstumts. Jo, iespējams, mums ar brāli paveicās, jo mēs piedzimām un izaugām Rīgā - lielajā mājā bija daudz dzirdīgu kaimiņu, un tur bija daudz vienaudžu. Un mēs labi komunicējām, un tad es iemācījos komunicēt ar dzirdīgo sabiedrību. Man vispār nav bail no cilvēkiem.

Es ļoti labi atceros, bērnudārzā vai skolā, kad es runāju, es varbūt runāju šausmīgi, bet man nekad neviens neaizrādīja, ka mana valoda ir nepareiza, tādēļ es ar visiem vienmēr varēju runāt un nebija problēmu,"

atcerējās Raitis.

Tomēr viņa vecāki par dēla nedzirdību ir kaunējušies.

"Kad es dzimu, tas bija kauns, ka tev ģimenē ir piedzimis nedzirdīgs bērns. Tāpēc negribēja lietot zīmju valodu. Tas likās apkaunojoši, ka runā bērnu valodā, bet bērns nedzird. Tas bija kauns, ka piedzima bērns ar īpašām vajadzībām.

Es atceros, kad uz ielas runāju, mamma teica: ""Pag, pag, vajag klusāk. Tagad nē. Pieklājīgi uzvedies. Mājās izrunāsimies." Neļāva man plaši lietot zīmju valodu. Tas bija, jo neērti jutās," stāstīja vīrietis.

Raitis neatklāj, kā tas viņam lika justies, toties bērnības pieredze, komunicējot ar vienaudžiem, Raitim ir pavērusi plašas iespējas. Viņš kontaktu ar dzirdīgajiem meklēja pats un pašlaik to turpina darīt. Ikdienā viņš strādā autoservisā, kur jāsaskaras ar daudziem dzirdīgiem cilvēkiem. Situācijas darbā tiek risinātas vienkāršā zīmju valodā vai rakstot.

 

Nedzirdība nav šķērslis. Sabiedrības attieksme gan. Šāda atziņa caurvij visu interviju dalībnieku pausto. Vai nu šī barjera veidojas ģimenē vai apkārtējā sabiedrībā, tomēr neiecietības mūri ceļ nesapratne un nevēlēšanās saprast. Nedzirdīgie cilvēki var tikpat daudz, to pierāda Madaras pieredze, izveidojot uzņēmumu. Viņi arī ir gatavi ar dzirdīgajiem komunicēt, tikai vajag viņiem to ļaut darīt, nerādot pārbiedētas sejas, tā reaģējot uz zīmju valodu vai ļoti izteiktajām sejas mīmikām, kas, starp citu, ir arī daļa no zīmju valodas. Laba pieredze rada drosmi komunicēt. To pierāda Raita stāsts.

Latvijas Radio jau iepriekš sarunājās ar nedzirdīgo vecāku dzirdīgajām meitām - Brigitu Lazdu, Lauru Zeltiņu, Anželiku Bruži un Rotu Gulbi, kuras bērnību pavadīja, tulkojot vecākiem. Tāpat Latvijas Radio ielūkojas arī stāsta otrā pusē, uzrunājot četras nedzirdīgas mātes ar atšķirīgiem likteņiem - Anitu Cepli, Sanitu Gabrāni, Vinetu Kozlovu un Zani Teteri - par to, kā nedzirdīgam cilvēkam ir audzināt bērnus - gan dzirdīgus, gan nedzirdīgus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti