Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kukuļošanas aisberga neredzamā daļa, iespējams, sašķaidītu Titāniku

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Lielbritānijas un “Brexit” nākotne

Dzirdīgi bērni nedzirdīgo ģimenē. Skats no otras puses jeb mammu pieredze

Bērnam nav jātulko pieaugušo dzīves sarežģījumi. Četru nedzirdīgo vecāku stāsti

Sarunā ar četrām dzirdīgām sievietēm – nedzirdīgu vecāku meitām – nācies secināt, ka bērniem nebūtu jātulko vecāku dzīves, jo tas var atņemt bērnību un kropļot attiecības ģimenē. Latvijas Radio ielūkojas arī stāsta otrā pusē, uzrunājot četras nedzirdīgas mātes ar atšķirīgiem likteņiem – Anitu Cepli, Sanitu Gabrāni, Vinetu Kozlovu un Zani Teteri – par to, kā nedzirdīgam cilvēkam ir audzināt bērnus – gan dzirdīgus, gan nedzirdīgus.

Anita: bērnus kā tulkus neizmantoju

Anita Ceple dzīvo Alūksnē. “Mana nedzirdība ir iegūta 6 mēnešu vecumā. Es neizmantoju bērnus kā tulkus, jo es labi runāju, es varu rakstīt, bet ir daudzi vecāki, kas izmanto bērna pakalpojumus,” stāsta Anita, gan atminoties gadījumus, kad bērnam ir lūgusi tulkot, “ļoti reti tāds gadījums – ja aizeju uz veikalu vai tirgu, vai autobusā vajag pajautāt, piemēram, kāda cena. Bet speciāli bērnus nesaucu par tulkiem.”

Anitai skaidri saprotama ir tā robeža, aiz kuras bērnu iesaistīt nedrīkst: “Noteikti nevajadzētu bērnam iet uz tiesu, pie ārsta, kur ir grūtākas saslimšanas. Viņš varētu pierakstīt vecāku uz pieņemšanu rindā – to var. Uz policiju arī noteikti nevajadzētu. Šķiršanās lietās. Bērnam nevajadzētu būt klāt, tulkot. Vai tur kāda sadzīves problēma, kaut kāda ar kaimiņiem. Jā, to viņš, bērns, varētu palīdzēt.”

Anita problēmu ar bērnu izmantošanu par tulkiem saista ar informācijas trūkumu par to, kādi riski var būt, ja bērns tiek iesaistīts pieaugušo cilvēku problēmās. “Varbūt arī ne visi vecāki ir izglītoti. Bērniem ir grūti to pastāstīt šādās situācijās. Viņi saprot, ka vajag palīdzēt kontaktēties ar citiem cilvēkiem, bet tas ir grūti.

Bērniem ir sava dzīve, viņiem vajag pie draugiem aiziet, viņiem vajag parotaļāties. Viņi kļūst pieaugušāki, tulkojot vecākiem,” saka Anita.

Anita Ceple izmanto visas 120 atvēlētās valsts apmaksātās tulka stundas gadā. Viņa norāda, ka ar to nepietiek, tomēr tas ir liels atbalsts un stimuls neizmantot savus tuviniekus.

Vineta: bērns tulko tikai ikdienišķos gadījumos

Vairāk par iemesliem, kādēļ vecākiem savus bērnus nebūtu jālūdz tulkot pieaugušo lietas – otrajā stāstā. Tas ir Vinetas Kozlovas stāsts: “Man ir 38 gadi. Es dzīvoju Rīgā. Mani vecāki – mamma un tētis – ir dzirdīgi. Es piedzimu dzirdīga, bet slimības rezultātā es zaudēju dzirdi pavisam. Man ir dēls, viņš ir dzirdīgs, viņam ir 14 gadi. Mēs viens otru ļoti labi saprotam, mēs sazināmies zīmju valodā.”

Vineta Kozlova norāda, ka savu bērnu par tulku izmanto tikai pavisam ikdienišķos gadījumos. Kā iemeslu viņa min, pirmkārt, to, ka ir situācijas, kurās bērnam nebūt nevajag iesaistīties, piemēram, kādi privāti vecāku dzīves notikumi, kuri nav paredzēti bērna ausīm, vai tādi notikumi, kas var bērnu negatīvi ietekmēt.

“Es vecāku sapulcēs viņu neizmantoju. Es pasaucu vai nu tulku, bet, ja tulks nevar, es pasaucu savus vecākus, lai viņi atnāk, iztulko man. Piemēram, pie ārsta – ja dēls ir slims, es tomēr arī gribu, lai man izstāsta. Ja par manu pašu veselību, tad nē, es dēlu neizmantoju. Nē, nē, nē – es nevēlos aicināt pie daktera viņu par sevi, kad jautājums ir par mani – nē, nē,” saka Vineta.

Otrs iemesls, kādēļ Vineta dēlam nelūdz tulkot dažādas ar savu dzīvi saistītās situācijas, ir tas, ka bērns gluži vienkārši var nesaprast notikumu, kura tulkošana viņam uzticēta. “Es saucu tulku, bet dažreiz, mani vecāki ir dzirdīgi, es viņus izmantoju kā tulkus. Bet, nē, sarežģītā valodā es viņu neizmantoju, bet kaut ko vienkāršu, ja veikalā pārdevējai vēlos kaut ko noskaidrot – to viņš man labprāt iztulko. Bet nekādās lielās, sarežģītās lietas kaut kādas. Piemēram, man vajadzēja kārtot par naudas lietām, es taču nevarēju lūgt viņam nākt un tulkot. Ja, piemēram, man būtu jāizņem tikai bankas karte, jā, bet kaut kur, kaut kādi sīkāki dokumenti – nē. Es neesmu droša, ka viņš spētu,” skaidro Vineta.

Abi Vinetas pieminētie gadījumi sasaucas ar iepriekš nedzirdīgu vecāku dzirdīgo bērnu pausto, ka tulkošana nereti atstājusi sliktas atmiņas tieši tādēļ, ka bijis jātulko kas nesaprotams vai vēl sliktāk – kas tāds, kam bērns emocionāli nav bijis gatavs. Tātad nedzirdīgu vecāku dzirdīgo bērnu likteņi un bērnības saglabāšana ir atkarīga no tā, kāda ir vecāku izpratne par savu dzirdīgo bērnu emocionālo noturību un gatavību iesaistīties pieaugušo dzīvēs.

Svarīgi arī pašam bērnam saprast, kam viņš ir gatavs un kam ne.

“Vispār ir bijuši gadījumi, kad viņš negrib iztulkot, viņš kautrējas. Es vienkārši paskaidroju – pasaki, ka es esmu nedzirdīga, ka es nemāku pareizi uzrakstīt, kā pareizi latviski teikumu pateikt. Piemēram, dēls vēlas mūzikas austiņas pirkt, viņš saka: kaut kas slikti, nē, man kauns prasīt. Es vienkārši jautāju – pasaki, ka sliktas austiņas, ka es vēlos apmainīt vai pret naudu. Vienkārši pasaki pārdevējam un viss, es pati uzrakstīšu, ka lūdzu apmainīt iegādātās austiņas. Nē, bet viņam bija neērti, viņš kautrējās,” atceras Vineta.

Tomēr viņa saprot, ka tas var nostādīt bērnu nelāgā situācijā, jo bērna acīm viss ir citādi, un lietas, kuras pieaugušie risina, viņam var šķist kas nesaprotams un apkaunojošs.

Zane: Meitas palīdzību lūdz ļoti reti

Zanei Teterei ir 33 gadi, un viņa dzīvoja Jelgavas novadā, Glūdas pagastā: “Es esmu nedzirdīga no bērnības. Man ir četri bērni. Pirmais ir dzirdīgs, otrs ir nedzirdīgs, trešais ir nedzirdīgs un ceturtais ir dzirdīgs.”

Zanes vecākā meita ir 11 gadus veca, un Zanes pieredzes stāsts ir par to, kā viņai izdevies savu dzīvi iekārtot tā, lai bērnus par tulkiem viņai nebūtu pārlieku daudz jāizmanto. Meitas palīdzību viņa lūdz ļoti reti.

“Ļoti reti, piemēram pie kases pārdevēja man kaut ko saka, es nesaprotu, meita man uzreiz piesit pie pleca un saka, vai tu vari samainīt naudu, vajag citādu vai sīknaudu. Arī šuvējai vēlējos veikt pasūtījumu, un tā sieviete bija krieviete. Es ar viņu vispār nevarēju sazināties, bet mana meita māk krievu valodu. (..) Man bija gadījums, kad veļas mašīna saplīsa, un manai meitai bija toreiz 5 gadi. Es izsaucu meistaru, un viņš man kaut ko uz papīra raksta krieviski. Meistars nesaprot mani, es viņu, un kaut ko saka – „nestrādā”. Mana meita uzreiz pasaka, ka troksnis kaut kāds īpatnējs. Viņa dzird labi, bet es nedzirdu, ka troksnis ir veļas mašīnai. Viņa pasaka, ka ir troksnis, un tas palīdzēja,” stāsta Zane.

Zane uzskata, ka meitas iesaistīšana pieaugušo dzīvēs nav vēlama, jo tā var bērnu iespaidot un ietekmēt arī attiecības ģimenē: “Es tomēr uzskatu, ka labāk nevajag no bērna prasīt tulkot. Man ir tulka pakalpojums, un tomēr bērns ir mazs un var būt, ka bērnam būs trauma un varbūt mamma arī apniks ar laiku.”

Iepriekšējā intervijā nedzirdīgu vecāku bērni atzina, ka tulkošana vecākiem viņiem ir it kā atņēmusi daļu bērnības. Piemēram, tulkojot seriālus, kamēr vienaudži ārā spēlējas rotaļu laukumā. “Nē, es tam nepiekrītu, es tā pati nelietoju un neprasu tulkot televīziju, bet man pilnīgi pietiek, ka ir subtitri, mani tas apmierina. Un, ja vakarā raidījumiem ir subtitri, bērni guļ un tad es mierīgi viena pati skatos televizoru,” stāsta Zane.

Gadā 120 stundas ar tulku

Valsts nedzirdīgām personām apmaksā 120 stundas tulka palīdzības gadā. Iedomājoties, ka ar citiem cilvēkiem varat komunicēt tikai 120 stundas gadā, ir saprotams, ka tas ir ļoti maz. Šajās stundās ir iekļauta visa veida komunikācija, piemēram, sarunas ar ārstiem. Labklājības ministrijā norāda, ka šis laiks nereti nemaz netiek iztērēts, tātad nedzirdīgas personas atsevišķos gadījumos izvēlas citus veidus, kā kārtot savus ikdienas darbus. Iespējams, izmantojot arī savus bērnus.

Zanes stāstītais liek domāt par vēl ko. Ne vienmēr tulkot saviem bērniem liek vecāki. Iespējams, paši bērni, apzinoties vecāku maņas trūkumu, uzskata, ka tas ir viņu pienākums, viņu atbildība un misija – būt vecāku ausīm.

Arī Zane atminas, kā meita viņai solījusi palīdzēt: “Es labi atceros, ka man meita teica – kad oma nomirs, es zinu, mammai būs grūti, mamma ir nedzirdīga. Apsolīja – kad es izaugšu, man būs jāpalīdz mammai, man būs jātulko mammai.”

Zanei Teterei nedzirdība neesot liegusi pilnvērtīgi audzināt meitu, un arī tulkošana nekad nav raisījusi kādas problēmas viņas un meitas attiecībās.

Cita problēma ir sabiedrības attieksme. Tā Zanei liedza pilnvērtīgi iesaistīties meitas audzināšanas procesā, lai arī viņa bija gatava to darīt.

Viens no piemēriem ir skola: “Pret mani kā pret nedzirdīgo es jutu negatīvu attieksmi no skolotājas puses. Ļoti negatīvu attieksmi. Viņa mani necienīja, es viņai lūdzu „lūdzu, uzrakstiet uz papīra”, viņa man atteica. Viņa man lika, lai es lasu no lūpām, ko viņa saka. Tad es sūdzējos direktorei un direktore man atvainojās, un tagad viss kārtībā. Bet es vairs neeju uz to skolu. Mana mamma iet uz vecāku sapulcēm tagad. Viņa ir dzirdīga, un viņa var komunicēt brīvi.”

Sanita un abas meitas nedzirdīgas

Kā sabiedrības attieksme ietekmē nedzirdīgo cilvēku dzīvi, par to Sanitas stāstā: “Mani sauc Sanita Gabrāne, man ir 42 gadi, un es dzīvoju Olainē. Man ir divas meitas – abas meitas ir nedzirdīgas no dzimšanas. Arī pati es esmu nedzirdīga no dzimšanas.”

Sanitas Gabrānes pieredze ir ļoti atšķirīga. Viņa ir nedzirdīga, un arī viņas bērni nedzird. Sanita saka, ka viņas nedzirdīgā meita sākotnēji uzturējusies dzirdīgu bērnu kompānijā, bet vēlāk ieslēgusies nedzirdīgo cilvēku sabiedrībā. Viņa uzskata – tas, ka nedzirdīgi ir visi ģimenes locekļi, ir pat labāk.

“Skolā skolotāji jau arī zina, un mēs komunicējam zīmju valodā. Nav problēmu. Ja bērni būtu dzirdīgi, droši vien mums būtu problēmas, mēs nespētu komunicēt, mēs sauktu tulku, bet tā mums to nevajag.”

Sanita Gabrāne atminas, kā meita pieaugot samazināja kontaktu ar dzirdīgajiem un ieslēdzās nedzirdīgo cilvēku sabiedrībā: "Cik atceros, mana meita, līdz 7 gadu vecumam arī ar kaimiņu dzirdīgajiem bērniem ļoti labi komunicēja un spēlējās. Ļoti brīva atmosfēra bija. Pēc tam, pēc 7 gadu vecuma, mana meita sāka izvairīties no dzirdīgo sabiedrības, viņa vairs nepiedalījās, tāpēc ka dzirdīgās meitenes savā starpā sarunājas un viņa neko nesaprot, viņai garlaicīgi, viņa viena pati. Ja viens pret vienu ar dzirdīgo meiteni, jā, tad viņa spēja komunicēt un spēlēties. Tā mana meita bija viena pati.”

Iemesls nedzirdīgo nespējai iekļauties dzirdīgo sabiedrībā galvenokārt meklējams tajā, ka dzirdīgie līdzcilvēki nevēlas nedzirdīgos savā vidē iekļaut un tiem pielāgoties.

Tas bērniem liek pat pret savu gribu noslēgties, sevi ieslēdzot nedzirdīgo sabiedrības burbulī.

“Es pati esmu augusi un es gribu iekļauties ar dzirdīgajiem kopā, bet šobrīd es esmu nedzirdīgo vidū, kopā ar nedzirdīgajiem strādāju. Man neiznāk ar dzirdīgajiem. Meita ar to arī ir samierinājusies. Es nevaru piespiest dzirdīgos cilvēkus iekļauties nedzirdīgo sabiedrībā. Ja dzirdīgie mācētu zīmju valodu, tas būtu ideāli. Piemēram, Latvijā, kad satiek kādu dzirdīgu cilvēku, tur reti kurš prot zīmju valodu, bet, kad es aizbraucu uz Ēģipti, tur cilvēki prot un ar rokām parāda visu. Viņi dara visu, lai tev ar kustībām parādītu. Ļoti brīva komunikācija. Nevajag rakstiski,” stāsta Sanita.

Mudina veidot elastīgāku sistēmu

Visas uzrunātās sievietes vairāk vai mazāk norāda, ka savu bērnu tulkošanas pakalpojumus izmanto pēc iespējas mazāk un ļoti rūpīgi izvērtē, kad lūgt savam bērnam palīdzību. Varētu teikt – tā ir labā prakse.

To sarunā saka arī Latvijas Nedzirdīgo savienības vadītāja Sandra Gerenovska – vecākiem ir jāizmanto tulki. Savienība jau ilglaicīgi runā ar vecākiem par negatīvo ietekmi, ja bērniem jāiesaistās pieaugušo pasaulē. Latvijas nedzirdīgo savienība risinājumu redz idejā, ka tiem, kas savas 120 valsts apmaksātā tulka stundas ir izmantojuši, būtu iespēja tās pārņemt no cilvēkiem, kas tulku pietiekamā apjomā neizmanto.

Uzrunāt nedzirdīgos vecākus Latvijas Radio palīdzēja Nedzirdīgo savienība un tās viceprezidente Inese Immure. Nedzirdīgu vecāku dzirdīgos bērnus atrast bijis krietni vieglāk nekā vecākus, kas būtu gatavi pastāstīt par savu pieredzi, un nav jau brīnums – tie vecāki, kuri varbūt reizēm pret saviem bērniem tik godīgi un godprātīgi neizturas, netīro veļu publiski mazgāt nevēlas. Tā vienkārši ir drošāk un ērtāk… vecākiem.

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti