Londonas Ekonomikas augstskola sociālo zinātņu jomā šobrīd ieņem pirmo vietu Eiropā un otro vietu pasaulē. Socioloģijas nodaļā kopš 2012.gada ar studentiem strādā latviete, socioloģijas zinātņu doktore Liene Ozoliņa, kura pati ir beigusi doktorantūru Londonas Ekonomikas augstskolā. Viņas topošo grāmatu par valsts lomas izpratni un neoliberālo identitāti plānots iekļaut Mančestras Universitātes grāmatu sērijā "Politikas mikroanalīze", par šo pētījumu tika runāts pasaules antropologu konferencē Vašingtonā.
“Kopš 1990. gadiem aizvien ir pastiprinājusies tā sajūta, ka Latvijas valsts nav piepildījusi kaut kādas cilvēku ekspektācijas, gaidas, atgūstot neatkarību, un bieži arī savu pētījumu ietvaros esmu dzirdējusi cilvēkus sakām - valsts ir aizmirsusi vai valsts nerūpējas,” saka Ozoliņa.
Viņa noraida argumentu, ka cilvēki Latvijā pārlieku daudz gaidītu no valsts.
“Demokrātiska valsts tiek veidota ar apsolījumu rūpēties par pilsoņiem. Nav jau cita mērķa valsts pastāvēšanai. Kad pastiprinās militāro draudu sajūta Baltijā – vai nu mēs runājam par tradicionālu iebrukumu vai par hibrīdkaru – tad valsts sagaida kaut ko no pilsoņa, sagaida lojalitāti un sagaida, ka valsti aizstāvēs,” norāda Ozoliņa.
Viņa uzskata, ka tieši valsts nerūpēšanās par saviem pilsoņiem rada nopietnus draudus valsts drošībai.
Pētot situāciju citās pasaules valstīs, pie līdzīgiem secinājumiem par sakarību starp labklājības sistēmas stiprumu un valsts militārās aizsardzības spējām ir nonākuši arī viņas kolēģi augstskolā. “Visu laiku bija runa - cilvēks gaida kaut ko no valsts. Tad saka: “Negaidiet! Dariet paši kaut ko!” Tad dara jau arī. Jo ir bijusi tā kritika – “Ko jūs te gaidiet!” Bet man liekas, ir arī pārprasts, ko vispār nozīmē demokrātiska valsts, kur pašā pamatā ir rūpēties par cilvēkiem. Tas, kas ir kopš 1990. gadiem noticis, vājina valsts militārās aizsargspējas, un tas, man liekas, pašlaik izspēlējas Latvijas situācijā. Tā bija viena no manām tēzēm konferencē, ko es izvirzīju, kas man likās būtiski,” viņa norāda.
Diskusiju par Baltijas tēmu un Krievijas un NATO konfliktu turpināt ir piedāvājis viens no vadošajiem pasaules antropologu žurnāliem ASV, kur drīzumā plānota rakstu sērija. “Amerikāņu antropoloģe mūsu diskusijā teica - Baltijas valstis ir mazas valstis, bet kaut kādā ziņā tās ir kā mikrokosmoss, kas parāda globālas tendences. Militarizācija vai sabiedrības polarizēšanās vai tāda radikāla nacionāla retorika, to mēs varam redzēt dažādās pasaules malās, bet Baltija ir tāds mikrokosmoss, kas uzrāda tās tendences vēl asāk nekā Rietumeiropā,” atminas Ozoliņa.
Viņa uzsver, ka latviešiem ir nācies daudz ko upurēt brīvības labā.
Brīvība šobrīd tiek izprasta kā spēja būt neatkarīgam no valsts, taču tas savukārt vājina valsts kā idejas spēku.
“Viegli jau ir uzkult tādas nacionālistiskas retorikas putas, uz to jau bieži Latvijas politika balstās - uz tādām nacionālisma putām. Bet par tām gaidām, ko cilvēks sagaida no valsts… Problēma ir bijusi tā, ka mēs esam to kritizējuši kā kaut kādas padomju paliekas. Tas, kas tad ir palicis no tā, ko drīkst sagaidīt no valsts, ir diezgan minimāls. Bet tas patiesībā devalvē cilvēku uztverē visu valsts jēgu. Tas ir bīstami,” pauda Ozoliņa.
Pētījums un grāmata jāpabeidz maijā, iespējams, ka taps arī tulkojums latviski.
