Šķieneru autobusu pieturas gulbji sauc mājup

Gulbenes novada Stradu pagasta Šķieneri ir parasta, neliela apdzīvota vieta mūsu laukos. Arī problēmas tur tās pašas, kas cituviet, bet kopš aizvadītās vasaras Šķieneriem ir savs brends jeb zīmols, ar ko šo mazo ciemu atpazīst vai visā Latvijā - tā ir Šķieneru autobusu pietura, jo diezin vai Latvijā ir otra pieturvieta, kura būtu mākslas darbs. Mozaīku, kurā attēloti mājuplidojoši gulbji, veidojusi Linda Riņķe kopā ar Šķieneru ciema iedzīvotājiem.

Šķieneru autobusu pieturas gulbji sauc mājupGunta Matisone

    Šķieneri ir Lindas dzimtā puse, bet šobrīd viņas mītnes zeme ir Spānija. Šī pietura ir arī nominēta sabiedrisko mediju balvai „Kilograms kultūras” kā kultūrvieta no Vidzemes.

    ''Sanāk, ka no tās pieturas mēs katru dienu braucām uz Gulbeni mācīties kā bērni, un uz šo pieturu mēs vienmēr atgriezāmies mājās, un šī pietura vienmēr man ir bijusi mīļa, kā es smejos, mēs te visi uzaugām,'' smejot atceras Linda, ar kuru tikšanās notiek Šķieneru autobusu pieturā jeb Šķieturā, kā tagad to dēvē. Linda ir uz laiku no Spānijas ieradusies Latvijā, gan lai apciemotu vecākus, gan arī lai būtu klāt Gulbenes novada kultūras gada balvu pasniegšanas ceremonijā, kur viņa saņēma balvu nominācijā „Gada mākslinieks”. Un, protams, šī atzinība ir par Šķieneru pieturā veidoto mozaīku.


    ''Es nevarēju atteikt, nu kur vēl labāks projekts, ko izdarīt ne tikai Latvijai, bet arī tai vietai, kur es esmu uzaugusi, un es pateicu jā,'' saka Linda.

    Mozaīku veidošanu Linda apguvusi, būdama Jaunzēlandē, un, kad tika uzrunāta veidot šo darbu savas dzimtās puses pieturā, viņa ar lielāko prieku arī atsaucās. Bet, protams, šim darbam vajadzēja arī palīgus, un te nu iesaistījās daudzi vietējie jaunieši.

    Mozaīkas satura idejas pamatā ir Latvijas simtgadē Gulbenes novadā izskanējušais aicinājums katrā pagastā uzstādīt vides objektus vai mākslas darbus, kuros būtu novada simbols – gulbis.

    ''Tāpēc es zināju, ka ļoti vēlos tos gulbjus, jo, protams, mēs esam Gulbene, lai arī šis ir Stradu pagasts; mums tā ir mazā galvaspilsēta - Gulbene, tas ir mūsu simbols. Un es arī zināju, ka nevēlos, lai šis projekts kļūst par tādu viena gada projektu un pēc gada jau visiem viss ir apnicis, un pēc gada visiem gribas nojaukt, pārkrāsot vai pārtaisīt. Tāpēc es zināju, ka vēlos šo tiešām kā mākslas darbu. Es zinu, ka mēs esam lauki, bet mēs varam daudz, un te ir tik daudz radošu cilvēku, un mums ir jālepojas un jāveicina tādi grandiozi projekti, tāpēc tapa tā ideja par ziemeļblāzmu fonā, kas simbolizē, lai sapņi piepildās, un gulbīši simbolizē lidošanu mājās, atgriešanos mājās,'' stāsta māksliniece.

    Linda šobrīd dzīvo Spānijā, kurp viņu aizveda mīlestība. Bet pirms tam bija liela vēlme apceļot pasauli.

    ''Kā lai saka, tiku ierauta sabiedrības un pašas uzliktajos rāmjos, - pēc vidusskolas jāiet augstskolā, pēc augstskolas jāsāk strādāt, jāpelna nauda, jādzīvo labā dzīvoklī, nu visa tā naudiskā vērtība... Un vienkārši vienā mirklī, - cik man bija? 23-24 gadi? -, es vienā mirklī sapratu: nē, tas nav mans un ka es dzenos pakaļ citu cilvēku sapņiem un nevis saviem sapņiem,'' atceras Linda.

    Pasaules ceļojumam jau naudas nebija, bet bija liela uzņēmība un arī drosme kopā ar draugu doties ceļā stopējot. Tagad Linda saka, ka šī pasaules apceļošana ir devusi pat ļoti lielu dzīves pieredzi:

    ''Es atradu, ko es vēlos darīt dzīvē, es iemīlējos, un es iemīlējos, pateicoties tieši tam, ka es biju sakārtota, es zināju, ko no dzīves vēlos, es iepazinu kultūras, es uzzināju, ko tas nozīmē - meklēt darbu ārzemēs, kā tas ir - iemācīties dzīvot no minimālā, es tiešām iemācījos, cik maz mums vajag un cik laimīgi mēs varam būt.''

     

    Savu pasaules apceļošanas un stopošanas pieredzi Linda apkopojusi arī grāmatās, sakot, ka tās var noderēt arī citiem. Savai trešajai grāmatai Linda devusi zīmīgu nosaukumu „Kā Sprīdīte mājās pārnāca”. Taujāta, vai šis nosaukums saskan arī ar vēlmi kaut kad nākotnē atgriezties Latvijā, Linda atbild – iespējams, bet jārēķinās jau arī ar to, vai tas būtu iespējams arī viņas vīram Serhio:

    ''Es visiem vienmēr saku, ka es nedzīvoju Latvijā ne jau tāpēc, ka man šeit Latvijā ir slikti, man vienkārši tā sanāca, ka man nācās sekot līdzi mīlestībai, tāpēc es dzīvoju Spānijā, un tieši tāpēc man Latvija ir sirdī un, kā saka, es kā vēstnesis esmu pasaulē, jo es visiem stāstu, kas ir Latvija, jo it īpaši Spānijā ne visi zina.

    Man liekas, ka es jau daudziem esmu apnikusi ar stāstīšanu, kur ir Latvija un kas ir Latvija, bet es ar Latviju tā lepojos!

    Man liekas, ka mums te ir tik labi, un kas to lai zina, varbūt es tiešām arī atgriezīšos, jo Latvija tik tiešām arī ir iespēju zeme, lai ko citi neteiktu. Tiklīdz padzīvo kaut kur citur, tu saproti, ka Latvijā var augt un mums ir iespēja augt.''

    Bet šīs ilgas pēc mājām un mudinājums novadniekiem, kuri devušies pasaulē, neaizmirst un atcerēties savu dzimto pusi, ir Lindas mozaīkas mājuplidojošajos gulbjos Šķieneru pieturā.

    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti