Pandēmijā skolēnu mobings pielāgojas interneta videi. Kā to novērst?

ĪSUMĀ:

• Divpadsmitās klases skolniece: Pati “TikTok” vide piedāvā plašas iespējas, lai provocētu strīdus.
• Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska skaidro, ka “TikTok” ir platforma, kur kibermobingam attīstīties, visbiežāk apsmiešana sākas skolā, pandēmijas laikā – tiešsaistes stundās.
• Drošāka interneta centrs regulāri organizē konsultācijas izglītības iestādēm par galvenajiem riskiem internetā, tostarp kibermobingu, taču gribētos redzēt, ka skolas šo iespēju izmanto aktīvāk.
• Jauniešiem abas vides – skolas un interneta – šobrīd ir saplūdušas kopā, tāpēc mobings jāuztver vienlīdz nopietni kā vienā, tā otrā gadījumā, uzsver VBTAI pārstāve, psiholoģe Anda Sauļūna.
• Skolēna mammas Liegas pieredze, kad dēlam 1. klasē izvērsās konflikts skolā, apliecina, ka pedagogi mēdz būt pasīvi šādās situācijās.
• Skolās nepastāv bērnu emocionālā audzināšana, un skolotāji nav sagatavoti konfliktu risināšanai
• Tapis konceptuālais ziņojums par ņirgāšanās mazināšanu skolās, un iezīmēti vairāki risinājuma varianti, kurus izvēlēsies valdība.
• Izveidots digitāls atbalsta rīks "EMU:Skola", kas ļaus sekot līdzi bērnu emocionālajām vajadzībām skolā un palīdzēs atpazīt tos skolēnus, kuriem ir lielākas emociju un uzvedības grūtības.
• Akreditējot skolas, vērtēs arī skolēnu labsajūtu.

Jaunie mediji un jaunais mobings

Alise Mankus ir divpadsmitās klases skolniece. Pamatskolas laikā piedzīvojusi vienaudžu izstumšanu, kas bijis viens no iemesliem, kāpēc viņa sāka veidot saturu internetā. Šobrīd Alisei katrā no sociālajām platformām ir vairāki desmiti tūkstoši sekotāju.

„Man ir 18, eju skolā, un, kā jau mēs daudzi, šobrīd pārāk daudz skatos ''TikTok'' un pārāk daudz raudu. Man patīk domāt, ka esmu diezgan pozitīva un jauka, bet heiteru acīs esmu vienkārši…” pauž Alise.

Viņa ir pārliecināta, ka par problēmām – arī mobingu – ir jārunā, un vēlas mudināt citus laikus meklēt palīdzību.

Alisi uzrunājām, jo vēlamies uz jauno mediju platformām palūkoties caur to aktīvu lietotāju acīm.

„Ir tā situācija, un tad katrs izsaka savu kaut kādu skatījumu, piemēram, parāda klipu, kas pierāda, ka viņa viedoklis ir pareizākais. Es domāju, ka tie cilvēki, ar kuriem tas viss ir, nejūtas patīkami, un es domāju, ka internetā šādi risināt problēmas nav tas pareizākais veids. Man tas šķiet nepatīkami, bet, protams, citiem tas ir izklaidējoši, tāpēc arī tas ir populāri, kāpēc tu arī redzi ''TikTok''-ā tos strīdus,” uzskata Alise.

Jauniete prāto, ka pati “TikTok” vide piedāvā plašas iespējas, lai provocētu strīdus: “Tur arī ir iespēja, teiksim, uztaisīt duetu, kur var redzēt gan tā cilvēka video, gan tavējo blakus. Un var arī kaut kādi reaģēt, un tā arī visas reakcijas notiek.”

Platformā oficiāli drīkst reģistrēties no 13 gadu vecuma, tomēr Alise stāsta, ka to lieto gana daudz jaunāku bērnu, no kuriem bieži vien tiek saņemti riebīgākie komentāri.

Lūk, kādas citas “TikTok” lietotājas Egitas Rancānes atbilde uz komentāru „Ej nomirsti”:

„(..) Man maziņš puisītis bija atstājis nejauku komentāru. Tieši konkrēti šādu. Tas ir diezgan nopietni, tā cilvēkiem gan nevajag teikt. (..) Beigās es to komentāru vienkārši reportēju un mazo puiku nobloķēju. Bet, pirms es to izdarīju, man aizņēma vien piecas minūtes, lai es to mazo puisīti atrastu “Facebook”, atrastu viņa mammu, omīti, uzzinātu, kurā skolā viņš mācās un kurā pilsētā dzīvo. (…) Un tevi tik  ļoti ir viegli atrast internetā, tā kā – vai vecāki neskatās, ko viņu bērni dara internetā? (..)” vaicāja Egita.

Alise Mankus lērumu negatīvo komentāru skaidro šādi: „Viņa nezina, kas es esmu, es nezinu viņu. Es tikko viņu ieraugu, varu pateikt, ko es gribu un iet tālāk. Es varu pateikt jebko, kas man ienāk prātā, un iet tālāk.”

Konflikti rodas arī tiešsaistes stundās

Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska skaidro, ka “TikTok” ir platforma, kur kibermobingam attīstīties, visbiežāk apsmiešana sākas skolā, pandēmijas laikā – tiešsaistes stundās. Un šobrīd vairāk tiek ziņots par konfliktiem videokonferenču platformās.

„Visbiežāk tā pazemošana notiek tādēļ, ka pedagogi nav uzlikuši drošības un privātuma iestatījumus,” saka Katkovska.

Tāpēc Drošāka interneta centra eksperti izstrādājuši iestatījumu lietošanas instrukciju un regulāri konsultē izglītības iestādes. 

„Piemēram, lai bērns nevar savu vārdu, uzvārdu nomainīt, jo tas ir viens no izplatītākajiem veidiem, kā bērni pazemo viens otru vai arī vērš savas aktivitātes pret pedagogiem. Ieejot mācību stundā, pedagogs redz, kas tur ieiet, visi akceptēti, un tad bērns nomaina savu vārdu un uzvārdu. Piemēram, ir bijuši tādi gadījumi, kad nomaina savu vārdu, uzvārdu pret kāda skolotāja vai tā mācību priekšmeta skolotāja, pie kura tajā brīdī ir stunda, vai pret direktora vārdu, uzvārdu, un kaut kādas rupjības saraksta un ātri nomaina atpakaļ,” stāsta Katkovska, piebilstot, ka atšifrēt, kurš no audzēkņiem savu vārdu nomainījis, tajā brīdī ir ļoti grūti.

Vēl svarīgi neļaut citām, nepiederošām personām pievienoties mācību stundai – ir bijuši gadījumi, kad tiešsaistes links izplatīts sociālajos medijos. Tāpat ieteicams atslēgt čatu, ja tas nav nepieciešams mācību stundas norisei.

„Ja pedagogi to izdarītu, tad šī iespēja, izmantot videokonferenču platformas pazemošanai, būtu stipri ierobežotāka,” atzīst Katkovska.

Eksperte uzsver, ka būtu tikai normāli, ja izglītības iestādēm būtu izstrādāti kārtības noteiktumi tiešsaistes stundās un rīcības plāns, ja tiek pārkāptas skolēnu vai pedagogu tiesības.

Tas nereti notiek, ja kāds no audzēkņiem ir filmējis stundā notiekošo savā viedierīcē un pēc tam izplatījis to tālāk.

„Kaut ko stostās, varbūt domā un tad uztaisa vēl smieklīgāku video, pieliek izsmejošus tekstus vēl klāt un palaiž ''TikTok'',” piemērus min Katkovska.

Tādā gadījumā tas ir gan privāto datu pārkāpums, gan emocionālā pazemošana internetā, un cietušo bērnu vecākiem ir visas tiesības vērsties tiesībsargājošās iestādēs pret pāridarītāju vai viņa vecākiem, ja jaunietis nav sasniedzis 14 gadu vecumu.

Pazemo skolotāju tiešsaistē

Martā internetu pāršalca kāds “TikTok'' video, kas uzņemts tiešsaistes mācību stundas laikā. Tajā kāds jaunietis rupjiem vārdiem audzēkņu priekšā pazemo Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas skolotāju, izsakot viņai arī draudus, ja vēlreiz ielikšot nesekmīgu atzīmi.

No “TikTok” platformas video pazudis, dzēsts arī tā ievietotāja profils.

Izglītības iestādes direktore Valentīna Maido vēlāk medijiem stāstīja, ka pandēmijas laikā šādi gadījumi atkārtojas biežāk, un par šo konkrēto vērsusies policijā. Cilvēks, kurš necenzētiem vārdiem nolamājis pedagogu, nav šīs skolas audzēknis, sacīja Maido.

Valsts policijā apstiprina, ka par notikušo sākta administratīvā lietvedība – likumsargi vainīgo personu noskaidrojuši, un lietu nosūtīs izskatīšanai Rīgas domes Administratīvajai komisijai.

Tāpat sākti vēl divi administratīvā pārkāpuma procesi par emocionālo vardarbību, un abas lietas nosūtītas izskatīšanai Jelgavas domes Administratīvajai komisijai.

Savukārt par iespējamu personas datu aizsardzības pārkāpumu, publicējot video, materiāli pēc piekritības ir pārsūtīti Datu valsts inspekcijai.

Kādos gadījumos var izņemt video?

Drošāka interneta centrs gan nevar izņemt video no sociālajiem medijiem, taču nopietnu pārkāpumu gadījumos izmanto iespēju sazināties ar platformu administrāciju, negaidot rindā ar citiem ziņotājiem.

„Piemēram, pēc sporta nodarbības kāds bērns iet dušā un cits to nofilmē, un tas aiziet ''TikTok''-ā, tad mums ir iespēja uzreiz “TikTok” administrācijai ziņot (…). Ja ir bērna kailfoto kaut kur, obligāti uzreiz, tā tiešām ir smaga emocionāla pazemošana arī tad,” saka Katkovska.

Šādi gadījumi gada laikā ir apmēram desmit. Bet pieļauj, ka par daudziem neuzzina, jo tos laikus izķēris un dzēsis pašu platformu mākslīgais intelekts.

Drošāka interneta centrs regulāri organizē konsultācijas izglītības iestādēm par galvenajiem riskiem internetā, tostarp kibermobingu. Tām skolas piesakās pašas.

Katkovska atzīst – reizēm šķiet, ka uz konsultācijām piesakās vienas un tās pašas skolas. Centrs vēlētos redzēt atsaucību arī no tām skolām, kurās nodarbības nekad nav vadītas un kuras par to nekad nav interesējušās.

No interneta mobinga nekur nav iespējams patverties

Kibermobings ir biežākais iemesls, kāpēc bērni visā Eiropā zvana uz Drošāka interneta centru uzticības tālruņiem.

Latvijā uzticības tālruni nodrošina Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI). Pērn saņemti 212 zvani par emocionālu pazemošanu internetā vai izmantojot telefonu. 

„Aizvien valda tāda pārliecība un doma, ka tad, ja tas ir interneta vidē, tad tas nav tik nopietni, tas īsti neskaitās,” saka VBTAI  pārstāve, psiholoģe Anda Sauļūna.

Jauniešiem abas vides – skolas un interneta – šobrīd jau ir saplūdušas kopā, tāpēc mobings jāuztver vienlīdz nopietni kā vienā, tā otrā gadījumā.

„Ja, teiksim, mobings vai kaut kāds konflikts ir skolas vidē, bērns aiztaisa durvis, aiziet mājās un mājās viņš ir drošībā, savukārt interneta vidē viņš ir pakļauts iespējamai vardarbībai visu laiku,” skaidro Sauļūna.

Tāpat internetā tas vairs nav konflikts starp pāris bērniem – kibermobingu redz un tajā var būt iesaistīts daudz lielāks cilvēku skaits.

„Trūkums ir tāds, ka aizvien arī daudzi vecāki un speciālisti varbūt neizprot interneta vides tumšās puses un riskus, viņi paši neseko līdzi, viņi nevar arī bērnus atbalstīt un palīdzēt kaut kādos drošības uzstādījumos, un bērns ir tas, kurš pats mācās tikt galā interneta vidē,” stāsta psiholoģe.

Par to liecina arī dati. Pandēmijas laikā ir pieaudzis pieprasījums pēc atbalsta internetā, piemēram, skolēni interesējas par privātuma iestatījumiem, lai padarītu savus sociālo tīklu profilus drošākus. 2019. gadā sniegtas 56 konsultācijas, 2020. gadā – 97.

Tomēr VBTAI pērn saņēma arī 173 zvanus par attiecību grūtībām ar vienaudžiem. Jā, gada griezumā to skaits ir samazinājies, bet tas nenozīmē, ka pandēmija būs atrisinājusi mobinga problēmu. Vai to ir darījušas valsts iestādes?

Pedagogi mēdz būt pasīvi konfliktu risināšanā

Kad Liegas vīrs vienudien ieradās pakaļ abu dēlam uz skolu, puikam asiņoja mute, jo tikko bija noticis konflikts ar vienaudzi no paralēlklases. Dēls tolaik mācījās 1. klasē.

„Bērni bija mētājušies, ākstījušies ar zīlēm. Manējais bija iemetis citam puisim, un tas bērns kā atbildes reakciju bija paņēmis plaukstā akmeni, vienkārši piegājis klāt un iesitis manējam pa muti. Labi, ka zobi netika skarti, bija tikai pārsista lūpa. Bet es sapratu, ka konflikts bija kaut kāds, pirms tam arī bijis. No audzinātājas izdevās vēlāk uzzināt, ka tas puisītis pirms tam bija vēl kaut kādus citus bērnus žņaudzis un savādāk ietekmējis.

Kad vēlējāmies uzzināt kaut ko vairāk, konkrētāk, tad viņa izvairīgi atgaiņājās visu laiku,” par pieredzēto skolā stāsta Liega.  

Šis ir kārtējais stāsts par pedagogu nevēlēšanos iesaistīties situācijas risināšanā.  Aizbildinoties ar bērnu privātumu, audzinātāja nepalīdzēja sazināties ar citu, iespējams, cietušo bērnu vecākiem, un tikai ar vīra uzstājību izdevās tikt pie pāridarītāja tēva telefona numura.

„Tā ir problēma, jo es saprotu, ka citi bērni arī ir cietuši. (…) Mans vīrs izrunājās ar tā puisīša tēvu, kurš likās sakarīgs, solījās risināt. Šodien, parunājot ar bērnu, es saprotu, ka tā terorizēšana vēl kādu neilgu brīdi turpinājās, bet tad tas puisītis tā kā nomierinājās. Kā tas tālāk risinājās ar to bērnu, nav ne jausmas, jo es sapratu, ka otrajā klasē viņš vairs nemācījās mūsu skolā, laikam aizgāja uz citu,” stāsta Liega.

Uz jautājumu, ko darīt, lai novērstu šādu konfliktu veidošanos, mamma atbild, ka, pirmkārt, viss sākas ģimenē, otrkārt, bērniem emocionālā mācīšanās nepieciešama jau pirmsskolas vecumā.

„Emocionālā inteliģence jāattīsta, lai katrs bērns mācās nomierināties savā veidā, lai viens otru neprovocētu visu laiku,” pārliecināta Liega.

Lai gan mobinga problēma pastāvējusi visos laikos, par to pie mums sāka runāt tikai nesen. Par pamatu tam bija starptautiskā OECD pētījuma dati 2018. gadā – Latvijā katrs trešais skolēns cieš no vienaudžu pāridarījumiem.

Vienota risinājuma mobinga novēršanā nav

Kad pirms gada raidījums „Atvērtie faili” pētīja mobinga iemeslus, atklājās, ka skolās nepastāv bērnu emocionālā audzināšana un skolotāji nav sagatavoti konfliktu risināšanai.

Vienota risinājuma nav joprojām. Tā vietā konsultācijas, apmācības un lekcijas piedāvā gan vairākas nevalstiskās organizācijas, gan valsts institūcijas. Veidotas vairākas kampaņas, kurās par personisko pieredzi ar mobingu stāsta sabiedrībā zināmas personas.

Sociālais projekts “#neklusē” izveidots pirms trīs gadiem – ar mērķi samazināt mobinga līmeni Latvijā.

„Jau tad mums likās, ka viss notiek sadrumstaloti un, ja skola vai bērns, vai vecāks saskaras ar mobingu, tad viņš nezina, ko darīt, kur vērsties pēc palīdzības. Ir dažādas iestādes, kas nodrošina palīdzību, bet tas nekādā veidā nav centralizēti. Tas pats arī piedāvājums skolām – ir “Pumpurs“, ir “Dardedze”, ir centrs “Marta“, ir Pusaudžu resursu centrs, ir dažādi šie risinājumi. Papildus arī Valsts policija rīko dažādas kampaņas un iniciatīvas, kas nekādā veidā nav centrāli, un bieži vien ir kā ugunsgrēka dzēšana,” uzskata projekta līdzautore Marika Andžāne.  

Pērn projekta “#neklusē” veiktā pētījuma dati liek domāt, ka situācija tomēr neuzlabojas. Puse aptaujāto skolēnu atzinuši, ka gada laikā saskārušies vai redzējuši mobinga situāciju. 16% no viņiem bijuši tie, kuriem dara pāri, bet palīdzību meklēja tikai puse.

44% gada laikā nav bijusi mācību stunda par mobingu, 65% nav runājuši par to ģimenē.

Arī lielākā daļa skolotāju (62%) atbildējuši, ka nav piedalījušies apmācībās par mobingu, lai gan tikpat daudzi (64%) ir novērojuši mobingu starp skolēniem. Arī pārliecinošs vairums vecāku norādījuši, ka nav saņēmuši no skolas informāciju par mobingu.

Marika Andžāne gan norāda – ar vienreizējiem pasākumiem nepietiek: „Bieži vien profesionāļus piesaista uz kaut kādām lekcijām: “Atbrauciet, lūdzu, un novadiet lekciju!” Bet ar lekciju nekas nemainīsies. Jā, iespējams, nedēļu skolēni par to padomās, bet, ja netiks mainīta sistēma skolā, kā tiek komunicēts, kā šādi gadījumi tiek risināti, vai strādāts ar emociju apzināšanos, konfliktu risināšanu, tad tām lekcijām un vienveidīgām darbībām reāli nav jēgas.”

Tapis ziņojums par ņirgāšanos

Pērn janvārī mobinga novēršanai tika izveidota speciāla darba grupa, kuru pārstāv Veselības, Izglītības un zinātnes un Labklājības ministrijas.

Šobrīd tapis konceptuālais ziņojums par ņirgāšanās mazināšanu skolās un iezīmēti vairāki risinājuma varianti, kurus izvēlēsies valdība.

Veselības ministrijas pārstāve Inga Birzniece stāsta: „Tas galvenais ir uzdevums izveidot tādu vienotu rekomendāciju vai vadlīniju pieeju, kas tiktu izstrādāta valsts mērogā, paredzot to ieviešanu ņirgāšanās izplatības mazināšanai izglītības iestādēs.”

Birzniece skaidro, ka tiek izskatīti dažādi iespējamie varianti: “Gan kā vienota programma, kas tiek izstrādāta Latvijā vadlīniju rekomendāciju ieviešanai, gan tiek arī izskatīta iespēja par citu starptautisku programmu adaptēšanu Latvijas situācijai.”

Publiskajā apspriešanā ziņojums varētu nonākt maijā vai jūnijā. Birzniece cer, ka pasākumus varētu sākt īstenot jau šogad.

Ar ziņojumu iepazinies bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Viņš norāda, ka viens no piedāvātajiem risinājumiem daudz neatšķiras no jau esošās prakses.

„Ja būtu tiešām uz kaut kādiem ticamiem pamatiem balstīta programma un ja būtu atbalsts arī skolām, kā to pareizāk izmantot un ieviest, ja tas būtu vairāk vai mazāk obligāts pasākums, tas neatrisinātu visu, bet tas noteikti vairāk vai mazāk varētu iedot kaut ko. Tas viss tāpat ir atkarīgs [no tā], kā tas tiek implementēts, ļoti atkarīgs no skolas vadības nostājas,” saka psihiatrs.  

Arī Bezborodovs uzsver – ar vienreizējām apmācībām skolās ir par maz: „Noteikti skolas saskarsies ar gadījumiem, ko skolas līmenī nevarēs atrisināt. Ļoti svarīgi, ka ir kaut kas pretī – dienests, struktūra, kaut kas, kas var tajā brīdī atbalstu sniegt. Ja saskaries ar problēmām, nevari atrisināt, tad arī skolai ļoti ātri iestājas izdegšana, ka tas nepalīdz, to nevajag. Es neredzu, ka kāds no šiem variantiem to paredzētu.”

Šādas funkcijas varētu pildīt Pedagoģiski psiholoģiskais atbalsta dienests, kura izveidi rosinājis Pārresoru koordinācijas centrs, taču šī ideja ir iestrēgusi Ministru kabinetā.

Ar digitālu rīku uzraudzīs bērnu emocionālās vajadzības

Tikmēr Izglītības un zinātnes ministrija, negaidot, kāds risinājums nāks no triju ministriju ziņojuma, šobrīd 16 skolās izmēģina projektu “EMU:Skola”. Tas nešķetina mobinga problēmu, bet varētu palīdzēt to atpazīt.

Projektu "EMU:Skola" izstrādājusi nevalstiskā organizācija „Plecs” sadarbībā ar bērnu psihoterapijas speciālistu Nilu Saksu Konstantinovu. Pētījumu par 56 000 eiro finansē Izglītības un zinātnes ministrija.

Projekta autori stāsta, ka tas ir digitāls atbalsta rīks, kas ļaus sekot līdzi bērnu emocionālajām vajadzībām skolā.

Sistēma sniegs arī skolotājam un skolas atbalsta personālam praktiskus ieteikumus bērna un klases atbalstam.  

Metodoloģiju pārrauga neatkarīgais eksperts bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.

„Tas var palīdzēt aizdomāties vai atpazīt, ka bērnam ir kaut kādas emocionālas vai uzvedības grūtības. Tas nediagnosticē, neuzliek diagnozi, ka viņam ir psihiskie traucējumi. Tas vienkārši parāda, cik lielas ir grūtības un kurā sfērā,” skaidro psihiatrs.

„Tas var būt par iemeslu bērniem, kuriem ir tās lielākās grūtības, piesaistīt lielāku resursu. Respektīvi, sākt šķetināt un aizdomāties, paskatīties kāpēc viņam tās grūtības ir. Piesaistīt atbalsta personālu, piemēram, vai motivēt kaut kur vērsties, lai tās grūtības risinātu,” saka ārsts.

Bezborodovs uzskata, ka šis instruments palīdzēs atpazīt grūtības tiem bērniem, kuri līdz šim nav nonākuši tiešā pedagoga redzeslokā. Tāpat netiešais projekta efekts ir pieradināt regulāri jautāt bērniem, kā viņi jūtas.

Psihiatrs gan nelolo cerības, ka visi skolēni, kuriem tas būs nepieciešams, uzreiz saņems palīdzību, jo skolu resursi ir ierobežoti un joprojām ir skolas, kurās nemaz nav atbalsta personāla.

„Ja mēs neko nepiedāvājam un vienkārši reģistrējam grūtības, vai vēl sliktāk, piemēram, skolotājs redz, ka bērnam regulāri ir uzvedības problēmas, ja tas sāk kalpot par pamatu no bērna pēc iespējas ātrāk atbrīvoties, tas, protams, nav labi, jo tas nav tas, kam tas instruments ir domāts. Tur ir jāieliek kādi kontroles mehānismi, lai tas tā nenotiktu,” saka psihiatrs.

EMU rīks palīdzēs atpazīt tos bērnus, kuriem ir lielākas emociju un uzvedības grūtības un starp viņiem būs gan tie, kuri cieš no mobinga, gan tie, kuri to veic.

Tam piekrīt arī Cēsu Pilsētas vidusskolas sociālā pedagoģe un klases audzinātāja Iveta Vāvere: „Bez šaubām, jo mobings jau nerodas vienā dienā. Mobings rodas ar laiku un ja mēs laicīgi jau pamanām un saskatām lietas, kuras varbūt ikdienā neesam pamanījuši tieši ar šo skrīninga programmu, tas ir ļoti liels ieguvums. Tas nozīmē, ka mēs varam novērst daudz nepatīkamu situāciju, tai skaitā arī mobinga veidošanos. Jo konflikti un strīdi, un tāda apsmiešana ikdienā jau mēdz notikt, bet pats būtiskākais, lai tas tiešām nepāraugtu par mobingu.”

Cēsu Pilsētas vidusskola ir viena no tām skolām, kura piedalās pilotpētījumā – šobrīd veikta pirmā skolēnu un vecāku anketēšana un tiek gaidīti rezultāti. Tāpat sociālā pedagoģe gatavojas mācībām, ko nodrošina projekta autori.

Iveta Vāvere norāda – būtiski, ka līdz ar rezultātiem, pedagogi saņem arī praktiskus ieteikumus, kā rīkoties, arī sarunās ar vecākiem: „Klašu audzinātājiem nereti mēdz būt apjukums, nezināšana vai jebkāds cits iemesls, kāpēc varbūt īsti viņš nereaģē vai nerīkojas arī tad, ja tajā anketā viņam kaut kas ir iznācis ārā.”

Sākotnēji gan bija krietni jāiespringst, lai pārliecinātu vecākus par to, kāds ieguvums būs no dalības projektā – atzīst sociālā pedagoģe. Arī bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs stāsta, ka jau saņemti iebildumi no vecākiem par to, ka tiks ievākta sensitīva informācija par bērnu emocionālo stāvokli.

„Tas vienkārši parāda to, ka ļoti ilgstoši mūsu kultūrā tas nav. Un tas nav īsti pareizi. Ja mēs runājam par grūtībām, īpaši, ja tās ir izteiktas, tas, kas ir absolūti skaidrs – to nevar atrisināt ārsts, kas sēž kabinetā, tur ir ļoti svarīga sadarbība starp, trijstūris, skola – pedagogs, vecāks, ārstniecības sistēma – ārsts un bērnam jābūt pa vidu.”

Bet kopumā ar atsaucību Cēsu Pilsētas vidusskolā ir apmierināti. Emociju un uzvedības skrīnigs tieši šobrīd ir ļoti nepieciešams, jo attālināto mācību laikā pamanīt problēmas ir vēl grūtāk.

„Programma pati, balstoties uz bērnu atbildēm, norādīs klašu audzinātājiem, kurā brīdī viņam ir nopietni jāpievērš uzmanība. Noteikti būs gadījumi, kad viņi automātiski nonāks jau pie atbalsta personāla. Jā, tā ir klases audzinātāju atbildība viennozīmīgi,” atzīst Cēsu Pilsētas vidusskolas sociālā pedagoģe.

Tāpat programma arī signalizēs brīdī, kad skolas kompetence jau ir beigusies un audzēknim nepieciešama nopietnāka palīdzība. No septembra projektu iecerēts ieviest visās Latvijas skolās.

Akreditējot skolas, vērtēs arī skolēnu labsajūtu

Izglītības iestādes varētu būt ieinteresētas programmu izmantot, jo no šī mācību gada ieviesti jauni kritēriji skolu akreditācijai un divi no tiem vistiešākajā mērā attiecas uz skolēnu labsajūtu un iekļaujošu izglītību.

Vadlīnijās rakstīts, ka, pirmkārt, būtiski lai skola monitorētu situāciju attiecībā uz psiholoģisko labsajūtu. Otrkārt, svarīgi, ka tad, kad skola ir apzinājusi situāciju, sekotu arī rīcība.

Izglītības un kvalitātes valsts dienesta vadītāja Inita Juhņēviča skaidro: „Tās skolas, kuras neizpilda kritērijus, akreditācijā saņem zemākus rezultātus. Tātad vērtējums ir zemāks, kas nozīmē, ka skola saņem vairāk uzdevumus, rekomendācijas, kas viņiem ir jāizpilda.

Ja mēs kādā skolā konstatējam, ka netiek sekots līdzi psihoemocionālajai situācijai, eksperti noteikti raksta ieteikumu, ka, lūdzu, izveidot sistēmu, kā jūs monitorējat un atbalstāt bērnus, kuri ir, piemēram, priekšlaicīgas mācību pamešanas riska grupā,

kas arī var būt viens no tiem veidiem, ko veicina mobings.”

Jautājam Alisei, kā, viņasprāt, vislabāk būtu risināt mobinga problēmu: “Labs jautājums, es pat nezinu. Mums līdz 4. klasei jautāja skolotāja katru reizi audzināšanas stundā, kas jums patika un kas nepatika pa nedēļu. Līdz 4. klasei es jutos droši, runājot ar klases audzinātāju, pēc tam vairs ne. Es nezinu, varbūt palīdzētu kaut kādas sarunas… Es pat nezinu, ko tur var izdarīt, bet tas bija diezgan traģiski. Ja tu draudzējies ar to cilvēku, tad tu nevari draudzēties ar to, klases bija sadalījušās kārtās, bija tā galvenā kārta, kas nosaka, ar ko tu vari draudzēties.”