Lai gan tieši dažādu biedrību pārstāvji nereti izveidojuši vislabākos dienas centrus vai grupu dzīvokļus, kuros cilvēki ar īpašām vajadzībām jūtas saprasti un laimīgi, viņiem nauda attīstībai joprojām jāmeklē ziedotāju makos.
Ciemats “Rožkalni” bez skandināvu ziedojumiem nepastāvētu vispār. To par savām mājām sauc 10 jaunieši. Viens no viņiem šurp, uz Burtnieku pusi, pārcēlies tieši “deinstitucionalizācijas” ietvaros. Arī pārējo uzturēšanās izmaksas sedz pašvaldība.
“Es te dzīvoju 10 gadus, un jūtos tiešām kā mājās, kad mēs visi viens otram palīdzam,” stāstīja “Rožkalnu” iemītnieks Dzintars Budēvičs.
Ar dzīvi lielā pansionātā šo salīdzināt nevar. Te ir naturālā saimniecība, kurā ir gan mājlopi, gan sava siera darbnīca un dārzs. Visu audzē paši un gatavo paši ar brīvprātīgo un asistentu atbalstu.
“Man bija variants - dzīvoklis vai pansionāts, bija 2 komisijas, un tad man prasīja, kur es gribu, un es teicu – te!” stāstīja Dzintars Budēvičs.
Uz šo pakalpojumu – dzīvi ciematā - ir rinda. Taču pagaidām vairāk vietu nav. Viena jaunieša uzturēšanās izmaksas mēnesī Rožkalnos ir 685 eiro.
“Nodrošināts viss, sākot ar medicīnas aprūpi, beidzot ar mākslu un teātriem, kas nepieciešams normālai dzīvei,” skaidroja “Camphill” ciemata “Rožkalni” valdes priekšsēdētāja Ieva Zunda.
“Rožkalnu” plānos ir celt vēl vienu ēku, kurā dzīvotu jaunieši ar aprūpētājiem. Lai uzceltu 500 kvadrātmetru lielu māju, nepieciešami 600 000 eiro. Te ļoti cerēja uz deinstitucionalizācijas projekta miljoniem. Un tādu netrūkst. Pirmajai kārtai atvēlēti 44 miljoni eiro. Taču nevalstiskais sektors uz tiem pretendēt nevar.
“Šī likuma pamatos tādām organizācijām kā mēs līdzekļi ir noliegti. Nav atvēlēti. Tas viss iet caur pašvaldībām,” skaidroja Zunda.
“Šie līdzekli ir domātu, lai pārveidotu esošos pansionātus. Jā, viņi ir gatavi pirkt pakalpojumu, gatavu, bet ieguldīt nē!” viņa sacīja.
Labklājības ministrijā skaidroja, ka likumā šāda norma iestrādāta speciāli – uz NVO nevarot tā paļauties kā uz pašvaldībām.
“Tas pamata iemesls, kāpēc mēs ieguldām pašvaldību infrastruktūrā, ir tāpēc, ka pašvaldības ir tās, kas ir atbildīgas par šo pakalpojumu sniegšanu. Pašvaldības infrastruktūrā izveidotam pakalpojuma ir lielāka garantija, ka tas turpināsies. Nevis nevalstiska organizācija – šodien ir un rīt vairs nav,” skaidroja ministrijas departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane.
“Rožkalnos”, kuri tikko svinēja 20 pastāvēšanas gadus Latvijā, gan domā, ka viss atkarīgs no konkrētas pašvaldības. Ir tādas, kuras saprot deinstitucionalizācijas jēgu, bet ir tādas, kuras šiem miljoniem pat nepiesakās.
“Lai iekustinātu domāšanu, ko es redzu, ka tas tiek uztverts kā slogs. Nevis kā iespēja, bet kā slogs. Visas lietas iet lēni, smagi. Bet tam cilvēkam jau šodien vajag savu istabu,” uz pašvaldību “lēnīgumu” norādīja Zunde.
Labklājības ministrija skaidroja, ka pakalpojumi tiks veidoti 78 pašvaldībās. Slavē Siguldu un Ādažus, bet, piemēram, Rīga deinstitucionalizācijā pat nepiedalās.
44 miljoniem eiro, kas jau izdalīti telpu remontiem, seko 48 miljonu eiro liela Eiropas Sociālā fonda nauda. Tā paredzēta speciālistu apmācībai un pakalpojuma apmaksai.
