Latvijas Republikas proklamēšanu padomju laikos viņš sagaidījis arī izsūtījumā lēģerī. Nelokāms savā attieksmē pret valsti un uzskata, ka šajā zemē vairāk nepieciešams solidarizēties un veltīt lielāku uzmanību izglītībai un kultūrai.
“1963.gadā pavasarī es nonācu lēģerī. Un tad konstatēja, ka es pa tiem 6 gadiem esmu uzrakstījis vairāk nekā 1000 dzejoļu,” stāstīja Skujenieks.
Arī tur savulaik nosvinēta Latvijas dibināšanas gadadiena. Taču šoreiz – valsts simtgažu miju dzejnieks, kurš ir tikai 18 gadus jaunāks par savu dzimteni, esot iecerējis sagaidīt mājās, Salaspilī.
“Mēs uzklāsim baltu galdu, uzliksim karodziņu vidū, būs te arī dažs labs vientuļnieks un mēs svinēsim kopā,” stāstīja Knuts Skujenieks.
“Kur un kā es neesmu tikai svinējis 18. novembri. Protams, vispirmām kārtām lēģerī. Un tas tika svinēts vai nu ģērbtuvē, vai mazgātavā, un nolikts katram gadījumam sargs, kas skatās, vai tuvumā nespīd spožas pogas. To mēs visu svinējām, dziedājām himnu, viss bija, kā nākas. Mums bija arī svētruna, jo mums bija arī īsts mācītājs no Madonas, Baltiņtēvs, kurš tika iekšā lēģerī par savu sprediķu konspektiem,” atcerējās dzejnieks.
Valsts svētku dienā svinības nav izpalikušas arī studiju gados Maskavā. Nereti arī vēlāk Latvijas Republikas proklamēšanas gadadiena sagaidīta aiz valsts robežām - Parīzē zem Triumfa arkas, un arī kuģojot pa Egejas un Melno jūru. Tomēr ne brīvprātīga, ne piespiedu prombūtne no valsts ne par kripatu neesot dzejniekā mazinājusi latvietības apziņu.
Viņš teic – Latvija – tā ir mana asinsrite. Dzejnieks uzskata, ka otrajā simtgadē jātiecas uz lielāku savstarpējo sapratni, pilsonisko līdzdalību un saliedētību.
“Es jau domāju ne tikai par 100 gadiem, es domāju arī par 101. gadu. Un, kad es paskatos, kas notiek pašreiz un kādi cilvēki šobrīd raujas pie varas, tas ir ārkārtīgi nepatīkami. Viņi nav valstsvīri, tā izrunāties, aplamāt vienam otru, bet tam diemžēl ir dziļākas saknes un tās saknes ir vēlētājos. Te ir runa par mūsu nācijas validitāti. Par to milzīgo kvantumu, kas brauc prom laimi meklēt,” sprieda Knuts Skujenieks.
Dzejnieku iepriecinot latviešu kino renesanse, viņš ar nepacietību gaidot, kad TV ekrānos parādīsies tikko ar Lielo Kristapu godalgotā un par gada labāko filmu atzītā Ināras Kolmanes “Bille”.
Skujenieks uzskata, ka kultūras jomā nedrīkst arī aizrauties ar klasisku vērtību un mūsu valstij svētu lietu pārlieku modernizēšanu un valstisku simbolu profanēšanu.
Lai Skroderdienas Silmačos ir atpazīstama tradīcija un lai valsts karogs ir goda vietā, nevis iecepts tortē!
“Es atceros – kādreiz es braukāju riņķī uz dažādām spriešanām, uz Pēterburgu, Budapeštu, Prāgu un vienmēr es ņēmu līdzi sarkanbaltsarkano karodziņu. Un uzliku viņu uz galda. Un nevienu reizi es nedabūju viņu atvest atpakaļ, jo vienmēr man visi lūdza, lai es viņiem to uzdāvinu par piemiņu,” atminējās Knuts Skujenieks.
“Latvijai faktiski es varētu vēlēt tikai vienu ….. Laimi! Lai cilvēki apzinās, ka pirmajā vietā ir darbs, un nauda ir otrā vietā. Darbs tomēr ir kaut kas pasei līdzīgs. Tas ir cilvēka apliecinājums,” uzsvēra Skujenieks.
