Apcietinājumā Knuts Skujenieks sievai Intai Skujeniecei rakstīja: "Par to, ka es esmu notiesāts, tev nav jākaunas. Nepārproti, nav arī jālepojas. Rūgtus brīžus nāksies piedzīvot vēl un vēl. Bet tamdēļ jau ir cilvēkam dots spēks. Ne tev, ne man nav vajadzīga otra līdzjūtība. Tas ir stāvoklis, kad viens no mums, šinī gadījumā – es, ir nokļuvis nelaimē un otram jānāk palīgā. Ja kaut kas būtu noticis ar tevi, es darītu to pašu. Domāju, ka tu man būsi uzticams sabiedrotais."
Ojārs Rubenis: Kad jūs pirmo reizi izdzirdējāt Knuta Skujenieka vārdu?
Mārtiņš Meiers: Visticamāk, tas bija vidusskolā. Man bija viņa kopoto rakstu krājums, kur uz vāka ir uguns liesma. Tad es ļoti daudz lasīju dzeju, un viņa dzeju – burtiski [aizgūtnēm], vairāk neapzinātā veidā, nezinot visu dzīves stāstu un neapjēdzot, ka dzeja izaug no kaut kā. Man likās, ka tas ir tā: dzejniekam ienāk prātā un viņš... Bet tam visam ir kājas, kuras aug no ļoti dziļas personiskas pieredzes.
Ines, tu?
Inese Mičule: Pirmā asociācija man ir mājas, mana mamma ar dzejoļu krājumiņiem, jo daudz kur vajadzēja dzejas rindas. Es atceros, ka vārdu savienojums Knuts Skujenieks nāca no mammas, no sarunas. Dzejas grāmatu mums bija daudz.
Padomju laiku visiem tās kaudzītes bija vienādas. Tagad mēs mēģinām tās grāmatas visiem dalīt, nevienam nevajag. Kā jums ienāca prāta taisīt izrādi par Knuta un Intas vēstulēm? Droši vien, ka tev, Ines?
Inese Mičule: Man, jā. Man vīrs pirmizrādē uzdāvināja Intas Čaklās [sastādīto] grāmatu "Kro – Kro", kur ir apkopotas Intas un Knuta vēstules. Pateicoties šim krājumam, es vispār uzzināju par šo saraksti.
Es atklāju priekš sevis kaut ko tik vērtīgu un man vajadzēja to izreaģēt caur kaut ko – caur manu darbu teātrī, protams.
Pagāja diezgan ilgs laiks līdz es satiku Mārtiņu un teicu – darām!
Tu jau biji izdomājusi, ka tev vajag Mārtiņu?
Inese Mičule: Nē, es nebiju izdomājusi par Mārtiņu. Es biju iecerējusi izrādi teātrī un ar pilnīgi kaut ko citu, bet mainījās laiki, mainījās domāšanas veids.
Bet kā tu nonāci līdz Mārtiņam?
Inese Mičule: Mums iepriekš bija ļoti labs darbs kopā – "Visas labās lietas" – un sajūta, ka ir cilvēks uz viena viļņa, es ar viņu gribu, varu, man vajag. Un viss.
Mārtiņš Meiers: Inese ieminējās par šo darbu un tas tādā sarunu līmenī palika. Mēs apmainījāmies ar materiāliem, izlasījām tos. Un tad sākās visa pasaules griešanās otrādi ar tagad jau daļēji aizmirsto kovidu. Mēs sanācām kopā, sākām lasīt tās vēstules un es jutu, ka tas ir materiāls, caur kuru mēs varam runāt ar cilvēkiem tajā brīdī (nemaz neapjaušot, cik ļoti tas sasauksies ar visu, kas vēlāk noritēs).
Kas tieši tevi aizķēra?
Mārtiņš Meiers: Mani aizķēra divu cilvēku atšķirtība un, cik ļoti viņi nesabruka.
Atšķirtība, ka viņš bija lēģeri, viņa – mājās.
Mārtiņš Meiers: Jā, divu cilvēku pilnīga atšķirtība. Arī mēs saskārāmies, tagad jau šķiet, ar tādu naivu, smieklīgu lietu, ka tu nevari satikt savus tuviniekus. Protams, daudzi cilvēki bija pilnīgi nošķirti, tā, ka tiešām nevar satikt sev vistuvākos cilvēkus un varbūt pat viņi aiziet bojā. Šī prasme nepazaudēt vienam otru telpas attālumā un arī laika attālumā – tā ir vēl atsevišķa tēma. Septiņi gadi – tas ir tāds pasaku apmērs...
Inese Mičule: Ar vienu tikšanos gadā!
Inta brauca uz Mordviju 1500 kilometurs.
Inese Mičule: Tas bija ilgs laiks, kamēr viņa vispār nokļuva līdz Mordvijai.
Mārtiņš Meiers: Lasot, man pašam iztaisnojās mugurkauls, ka es varu izturēt, mēs varam izturēt šos izaicinājumus un ne tikai šos, vēl vairāk. Protams, tad, kad sākās karš, tas ieguva vēl citu slāni. [..]
Viņi ar tādu ārkārtīgi tīru mugurkaulu tieši caur vēstulēm uzturēja viens otru, cēla un gāja pāri visam, kas notika, visai tai ķēpai, kurā mums tagad patīk iegrimt, [apcerot], cik pasaule pret mums ir netaisnīga.
Ne viņš, ne Inta... Man pat ir tāda paradoksāla doma, ka septiņi gadi lēģerī viņu darīja stiprāku. Iespējams, šie septiņi gadi ir iemesls, kāpēc viņi nodzīvoja tik ilgu mūžu kopā. Tā ir provokatīva doma, bet varbūt, ka tas ir...
Inese Mičule: Varbūt viņi – divas spilgtas personības – esot kopā brīvībā, varbūt pat nebūtu tik stiprs pāris, par kādu viņi kļuva, esot atšķirtībā.
Tad, kad jūs atlasījāt vēstules, vai jums bija sajūta, ka tajās ir pārmetums sistēmai; sieva raksta, ka viņai ir milzīgs pārdzīvojums. Vai no paša sākuma Knuts vēstules rakstīja ar savu filozofiju, ar savu gaišuma sajūtu? Tas ir ārkārtīgi interesanti. Es domāju, ka katrs no mums kovida laikā zvanīja viens otram, šķendējās, bet patiesībā – nieks, jo visi siltumā, paēduši. Vai sākumā rakstītās vēstules ir atšķirīgas no tālākajām?
Inese Mičule: Ir atšķirīgas. Varbūt pat sākumā Knutam degsme ir lielāka un tad viņš sāk pagurt, viņš tīri emocionāli sāk gurt no tā spēka, ko sevī uzturējis. Tad atkal Inta, man šķiet, pieslēdzas un viņu vēstulēs uzmundrina, stāstot, ko viņa dara, kā viņa ceļ māju, kā brauc ekspedīcijās. Viņa liek viņam sagaidīt tās beigas, jo viņš ir sapratis, ka nosēdēs no zvana līdz zvanam, tā teikt.
Mārtiņš Meiers: Knutam piemita ļoti spēcīgs raksturs, lielas, pasaules mēroga personas starojums. Viņam arī humors ir. Tajās pirmajās vēstulēs, kā jau tu citēji, tur ir humors. "Tā var gadīties. Te nu es esmu," viņš saka. "Saņēmu kroņa drēbes, mordviešu tautastērpu: fufaiku un tankus – zābakus." Viņš humoru ne tikai nepazaudē, bet tā pat ir tāda spēka daļa. To mums, latviešiem, bieži pārmet, ka mēs esam vaimanātāju tauta, tikai žēlojamies. (Smejas)
Viņš bija pietiekami jauns un arī ambiciozs dzejnieks.
60. gadi – tas ir dzejas lidojuma laiks. Viņš bija nošķirts no savas kultūras, no visa. Viņš bija nošķirts mistiski atlasītu cilvēku vidū, ar kuriem kontakts ir tikai caur pasēdēšanu vakarā pie stipras tējas.
Inese Mičule: Kas jau bija ekskluzīvi.
Pie čefīra.
Mārtiņš Meiers: Jā, pie čefīra. Nepazaudēt motivāciju. Tas nevienam nav nekas svešs, ka ir grūti atrast motivāciju.
Kad taisījāt izrādi, jūs satikāties ar Knuta un Intu? Ja es pareizi atceros, viņam bija frāze, ka viņš pats krājumu "Kro – Kro", šīs vēstules, negribēja lasīt. Tad, kad viņš tās lasīja, uztvēra kā pilnīgi cita autora darbu, atsvešinātā pozīcijā.
Mārtiņš Meiers: Jā, pirmizrādē viņš tā teica.
Inese Mičule: Arī Inta teica: "Tam nav nekāda saka ar mums."
Nopietni?
Mārtiņš Meiers: "Tas jau sen... Ļoti interesanti paskatīties," [viņa teica]. (Smejas)
Kad jūs teicāt, ka gribat veidot izrādi [par viņu saraksti], viņi to akceptēja?
Inese Mičule: Pirmais – es viņam piezvanīju. Mums bija saruna pa telefonu, viņš teica: "Labi, stāsti." Viņš noklausījās un sacīja: "Neredzu iemeslu teikt nē."
Cik jauki!
Inese Mičule: Tad jau mēs braucām ciemos un satikāmies.
Kādas bija šīs tikšanās, Mārtiņ?
Mārtiņš Meiers: Zini, gribas satikt cilvēku, nevis dzejnieku, kuram, ka tik nepieskarties, ka tik neieraudzīt kādu plaisu, ka tik nevilties. Gribas ieraudzīt cilvēku. Intas un Knuta savstarpējā dzīve, attiecības, par ko mēs vēstulēs lasījām un tikai iedomājāmies, kā tas veidojās... Un tad tu reālajā dzīvē redzi, kā savstarpējā cilvēku sadursme, rīvēšanās, jo Intai arī ir savs raksturs un tad viņi viens otru vēl vairāk uzkurina, Inta grib stāstīt par vienu lietu, Knuts – par citu. Vēstulēs tas arī ļoti labi uzrādās. Inta [raksta] par tādām lietām, ka ir praktiskas, vajadzīgas dzīvē, tad viņa ļauj Knutam vairāk aizlidot, izpausties un tad pievelk atpakaļ. Tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs.
Inese Mičule:
Mums ļoti palīdzēja tikšanās ar viņiem. Mēs sapratām, kas ir tas, kas viņus saturēja kopā.
Kurš no viņiem ir spēcīgāks – Knuts vai Inta?
Mārtiņš Meiers: Ģēnijs nav viens, tā es teikšu. Ģēnijs nevar būt viens. Tā absolūti ir abu divu... Jo viņš viņai sūtīja dzejoļus, viņa tos arī kritizēja. Tāpat kā citiem autoriem. Velgai Krilei arī bija tāpat – viņa māsai sūtīja dzejoļus un kā māsai nepatika, viņa tos dedzināja. Knuts arī Intai sūtīja dzejoļus, viņa tos kritizēja un viņš sadusmojās: "Es esmu izsūtījumā, es nevaru tik precīzi... Man nav ar ko parunāt." Tādēļ mums izrādē ir Sniedze Prauliņa, kura dziesmas no dzejas ir veidojusi un...
Sniedze pati dziesmām atlasīja Skujenieka dzejoļus?
Inese Mičule: Es atlasīju. Tie bija no krājuma "Sēkla sniegā". Zināju, ka dzejoļi būs tikai no šī krājuma, kas tapa lēģerī.
Mārtiņš Meiers: Un tā ideja, kāpēc Sniedze dzied, radās no tā, ka viņa [Inta] nedzird Knuta balsi, kā viņš to ir domājis. Sievietes balss. Tas mani vienmēr ir interesējis, ka tādu stereotipiski vīriešu dzeju, stipro, brango dzeju, kuru, šķiet, vajag tādam grodam [vīrietim] lasīt, iedod sievietei pilnīgi citai interpretācijai un tiek izvilktas pilnīgi citas notis no dzejas.
Inese Mičule: Man bija iecere, lai aktieris aktierē, bet man vajag sievieti, kura izpauž to caur sevi. Sieviete ir tā, kura dzeju izdzied.
Vai tu Mārtiņam devi tādu uzstādījumu vai arī tā ir viņa daba, ka viņš spēj būt traģisks, bet tajā pat laikā viegls? Man liekas, ka tā Mārtiņam ir apbrīnojama īpašība. Smaidā tev lūpu kaktiņi laikam vienmēr ir uz augšu. Viņa traģisms ir ļoti viegls.
Inese Mičule: Tas ir Mārtiņa talants, viņš to var, viņš to prot. Mums tas bija [skaidrs], ka netaisīsim traģiski. Knuts ir visu uzrakstījis, Inta ir uzrakstījusi atpakaļ. Mums bija saruna, kā mēs to [darīsim] – caur gaišumu, caur vieglumu.
Knuts pats visu laiku bija ar smaidu. Daudzi cilvēki, kas ir izgājuši cauri lēģeriem, arī Lidija Doroņina-Lasmane, netur žultainu naidu uz to laiku. Tas ir ārkārtīgi interesanti. Kādam spēkam ir jābūt!
Mārtiņš Meiers: Es nezinu, vai Knuts to teica kādā intervijā vai mums tiekoties minēja, ka lēģerī viņš daudz laika pavadījis ne tikai rakstot dzejoļus, kas reflektē par viņa likteni un Latvijas likteni, bet, ka arī daudz vajadzēja rakstīt īsos dzimšanas dienas apsveikumus, pantiņus, ko lēģera biedriem sūtīt uz mājām. Viens no tiem pantiņiem laikam bija – "Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais? Ne tu man pēdējā, ne es tev pirmais." (Smejas) Tajā situācijā, kad gribētos dramatizēt, jo tiešām ir dramatiska situācija, viņš saka: "Dzīve lēģerī arī ir dzīve."
Liels nopelns ir valodai, kādā viņi sarakstās. Tieši valodas kvalitātei. Mēs, protams, vēstules īsinājām, atlasījām lai būtu esence pa tēmām. Tās ir tik ļoti viegli runāt. Tā kā mūziķim ir viegli spēlēt instrumentu, kad viņš jūt, kā komponists ir uzrakstījis.
Inese Mičule: Sniedze tieši teica, cik ļoti vienkārši ir bijis uzrakstīt mūziku, jo dzeja...
Kāpēc ir "Kro – Kro"? Ines, pastāsti par mazo krokodilīti!
Inese Mičule: "Kro – Kro" ir tādēļ, ka Inta un Knuts viens otru sauca par krokodiliem.
Kāpēc viņi sauc viens otru par krokodiliem?
Inese Mičule: Tas nāk no Intas ģimenes. Viņa mums to vēlreiz pastāstīja, kad mēs tikāmies.
Ģimenē viņi viens otru sauca dzīvnieku nosaukumos. Inta un Knuts viens otru iesauca par krokodiliem.
Interesanti, ka Inta vienmēr pievienoja lentīti tam krokodila parakstam, bet Knuts Skujenieks uzzīmēja bārdu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tagad ļoti īsi par vietu, par telpu. Es pirms jums tādu vietu Līgatnē nezināju. Izrādās, ka tā ir fantastiska vieta. [Izrāde tapa] nevis Valmieras teātrī, bet Līgatnē, pilnīgi nesaprotamā vietā, kur tagad ir kultūras centrs.
Inese Mičule: Tās vietas sirds un dvēsele – Marģers – redzēja Valmieras teātra izrādi "Visas labās lietas", kur Mārtiņš spēlē, un teica: "Es gribu pie sevis kaut ko!" Viņš noproducēja izrādi ["Knuta Skujenieka Kro-Kro"] no idejas, no nulles līdz tam, kas ir šobrīd.
Kāpēc šo vietu sauc "Zeit"?
Inese Mičule: Labs jautājums. Es domāju, ka tas ir no vietas īpašnieka Marģera Zeitmaņa uzvārda.
Un tajā vietā jūs jutāties ļoti atbilstoši un labi?
Mārtiņš Meiers: Jā. Tajās telpās kādreiz ir bijusi fabrika, ķiveres taisīja. Tā telpa piedāvā mums neveidot vājprātīgas dekorācijas, lai dabūtu atmosfēru. Pati telpa jau spēlē ļoti daudz. Vēl arī tas, ka uz to vietu cilvēki brauc ar mīlestību, to var just.
Es neesmu bijis, bet to man ir stāstījuši.
Mārtiņš Meiers: Vēl tāds paradokss – mēs šo izrādi neesam diži reklamējuši, bet cilvēku valodas pašas ir nesušās uz priekšu un te mēs sēžam ar tevi.
Mums ir jāsaka milzīgs paldies Knutam un Intai par šādu mīlestību, par šādu gaišumu! Man jums ir jāsaka milzīgs paldies par to, ka jūs pieskaraties šim dzejniekam, šīm vēstulēm! Mārtiņ, tas tev nav pirmais gājiens, kad tu ej uz portretējumu caur dzeju. Paldies arī jūsu ceturtajam dalībniekam – māksliniecei Agnesei Kauperei, kura šo vietu apdzīvoja! Noslēgumā man vēl tāds jautājums – vai jūs paši ticat šādai mīlestībai?
Mārtiņš Meiers: Redz kur tā ir.
Inese Mičule: Protams! Viss. (Smejas)
Mārtiņš Meiers: Man liekas, ka tas nav ticības jautājums. Lūk, kur ir piemērs.
Tā ir himna mīlestībai.
