''Šeit ir veterinārā aptieka un noliktavas telpas zemniekiem lopbarībai un veterināro zāļu iegādei.'' - Kooperatīva „Piebalga” valdes priekšsēdētājs Jānis Razminovičs iepazīstina ar tapušo veterināro aptiekas un noliktavas ēku, tajā arī var gūt veterinārārsta padomu. Tās izveide būtībā ir bijusi situācijas diktēta nepieciešamība:
''Gan veterinārārsts, gan pašas veterinārās zāles ir diezgan liela problēma saimniecībām, kas šeit mums atrodas apkārtnē. Veterinārās zāles jau var izsniegt tikai vetārsts, viņas jau nevar tā ieiet lielveikalā un nopirkt. Tur ir vajadzīga recepte, tātad arī veterināra konsultācija, bet vetārsti nelabprāt nodarbojas ar lielajiem dzīvniekiem. Visi jaunie vetārsti, kas beidz un grib strādāt, viņi nelabprāt iet uz lielajiem dzīvniekiem. Tā ka diezgan liela problēma ir atrast vetārstu.''
Kooperatīva grāmatvede Māra Miesniece stāsta - lai nodrošinātu šo pakalpojumu, nācies meklēt arī risinājumu veterinārārstu trūkumam, kas, protams, ir arī šajā novadā:
''Mēs šo problēmu risinājām, atverot savu veterināro aptieku un pieaicinot Annu Mackeviču, kurai vecāki dzīvo Jaunpiebalgā. Arī viņa strādāja Rīgā pirms tam, bet tad, kad izteicām šādu piedāvājumu, viņa izdomāja pārvākties uz Jaunpiebalgu un sākt strādāt mūsu aptiekā.''
Veterinārārste Anna Mackeviča tagad strādā kooperatīva „Piebalga” veterinārajā aptiekā. Vērtējot to, ka laukos tik ļoti trūkst kolēģu, viņa saka - galvenā problēma ir tā, ka šis darbs ir ļoti smags:
''Darbs laukos ar lielajiem dzīvniekiem principā ir vīrieša darbs, tas ir ļoti smags fizisks darbs. Laukos ar naudiņām ir grūtāk, protams, ka vieglāk ir strādāt klīnikā, kur nāk dzīvnieki. Pilsētā, Rīgā, piemēram, cilvēki ir daudz labāk materiāli situēti, un viņi var arī vairāk par savu dzīvnieku [ārstēšanu] maksāt.''
Jaunajiem speciālistiem daudz vairāk interesē darbs pilsētas veterinārajās klīnikās, ārstējot mīļdzīvniekus, tas ir arī vieglāk un ienesīgāk.
''Tur ir arī daudz labāki darba apstākļi. Saprotiet, ka klīnika ar jaunāko aprīkojumu nav salīdzināma ar kūti, kur viss ir tā, kā ir kūtī,'' teic Mackeviča.
Veterinārārstu trūkums – tā laukos ir samilzusi problēma, - to telefonsarunā apstiprina arī Latvijas Veterinārārstu biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Viduža. Galvenie iemesli ir tie paši, kurus minēja Jaunpiebalgā, un arī tas, ka lielākoties šie speciālisti, kuri laukos ir palikuši, te strādā vēl no kolhozu laikiem, tātad cilvēki, kuriem jau ir vai tuvojas pensijas vecums.
''Līdz ar to šie veterinārārsti gluži vienkārši pamazām iziet no aprites, viņi beidz praktizēt. Otra situācija, kas nav vien no veterinārārstiem atkarīga, ir tas, ka šis lauksaimniecības dzīvnieku skaits, salīdzinot ar situāciju pirms 10 – 15 gadiem, arī strauji samazinās, tāpēc veterinārārstam, lai nopelnītu sev algu, ir jāapkalpo daudz lielākas teritorijas,'' klāsta Viduža.
Risinājums jau nav arī tas, ka zemnieki nereti cenšas savus lopiņus ārstēt pašu spēkiem, un ne tikai pieminētā speciālistu trūkuma dēļ, bet arī lai ietaupītu.
''Ja zemnieks visu dara pats un paaicina mūs tikai uz ielaistiem gadījumiem, kad, piemēram, tas dzīvnieks ir divas nedēļas pildīts ar nezināmas izcelsmes antibiotikām, - es nezinu, kur viņas reizēm viņi grābj, - un tad tiek pasaukts veterinārārsts, un tad grib, lai tas ko izdara... Protams, ka tas dakteris vairs neko nevar izdarīt,'' .
Par speciālistu trūkumu laukos Veterinārārstu biedrība jau vairākkārt informējusi Zemkopības ministriju, un Māra Viduža uzskata, ka viens no risinājumiem būtu pārņemt ārvalstu, piemēram, Zviedrijas pieredzi:
''Teritorijās, kur ir mazs dzīvnieku skaits un kuras ir attālu nost no centriem, valsts dod dotāciju speciālistu uzturēšanai uz vietas. Valstiski ir jāapzinās, ka mūsu valsts nav tikai tās lielās, republikas nozīmes pilsētas, bet tie ir arī lauki, kuros arī ir cilvēki, un viņiem jābūt pieejamiem visiem sociāliem pakalpojumiem, ieskaitot arī veterinārārsta pakalpojumu.''
Bet, ja nekas netiks darīts, lai situāciju mainītu, Veterinārārstu biedrībā secina, ka tad pēc gadiem desmit laukos šo speciālistu nebūs.
