Ekskluzīva intervija ar «Daīš» savervēto Mārtiņu: Esmu vīlies «Islāma valstī»

“Esmu kļuvis par “Islāma valsts” propagandas upuri” – tā atzīst 22 gadus vecais Mārtiņš, kurš tagad atrodas Rīgas Centrālcietumā un ir apsūdzēts par prettiesisku piedalīšanos bruņotā konfliktā Sīrijā.

Par to bargākais sods var būt pat mūža ieslodzījums. Ne prokuratūra, ne Drošības policija pagaidām komentārus nesniedz, bet LTV bija ekskluzīva iespēja tikties ar apsūdzēto un pirmo reizi no viņa paša dzirdēt par Sīrijā piedzīvoto.  

Par Mārtiņu, kurš no Latvijas bija devies uz kara pārņemto Sīriju, līdz šim vēstīja tikai viņa paša internetā ievietotie foto, arī vēl no skolas laikiem, kad bija aizrāvies ar multfilmu varoņiem un hiphopu. To vēlāk aizstāja interese par “Islāma valsti” un visbeidzot – lēmums pašam doties uz Sīriju.

Sabijis tur vairāk nekā gadu, Mārtiņš tika deportēts atpakaļ uz Latviju. Tagad viņš gaida tiesu. Viņš nevēlas rādīt seju televīzijas kameru priekšā. Taču kopā ar advokātu piekrita sarunai uz “tu” un uzticēja mums, Latvijas Televīzijai, stāstu.

Viss sācies pirms apmēram divarpus gadiem, kad, būdams 12. klasē, internetā viņš sapazinies ar “Islāma valsts” atbalstītājiem.

- Sāku lasīt Korānu, jo interesēja man visas tās lietas..

- Bet kas tevi interesēja tajā Korānā?

- Nu – atrast patiesību. Un tad es domāju, ka es esmu atradis patiesību tur.

Tolaik islāmisti jau ir sagrābuši plašas teritorijas Sīrijā un Irākā un pasludina savu valsti, kur dzīve notiks atbilstoši sunnītu viduslaiku paražām, - tā saukto kalifātu. Tas Mārtiņu ļoti iedvesmojis.

- No tā kalifāta idejas, kas bija tas iedvesmojošākais?

- Tas, ka tur vienkārši tiek veidota.. it kā tiek veidota valsts musulmaņiem. Nu – kur būtu taisnīgums un tamlīdzīgi. Viņi teica, ka ir vajadzīgi cilvēki, kas der visādās jomās – civildarbos un tamlīdzīgi, pie datoriem, kas nav iesaistīti karā nekādos veidos. Vienkārši parasti cilvēki..

 - Kas bija tas darbs, uz kuru braucot tu cerēji? Ko tu tur varētu darīt?

- Nu, es domāju – kaut ko palīdzēt, ja.. cilvēkiem, kā var redzēt tagad Alepo, ka palīdz, kā ugunsdzēsēji un tamlīdzīgi, kas glābj cilvēkus un tamlīdzīgi. Tādā ziņā.

- Bet, kad tu Latvijā internetā meklēji informāciju par “Islāma valsti”, tu taču nevarēji nepievērst uzmanību tam, ka viņi tik tiešām mūsdienās cērt cilvēkiem galvas, vai ne?

- Nezināju, ka notiek viss tik traki, kā notiek patiesībā.

Vecākiem pateicis, ka brauc ceļojumā uz Turciju, par paša iekrāto naudu viņš nopirka lidmašīnas biļeti līdz Stambulai. Tālāk, jau šķērsojot Turcijas-Sīrijas robežu, Gaziantepē viņu sagaidīja vervētāji. Tad nosūtīja uz Džarablsu.

-  Nu, “Islāma valsts” aizveda tālāk un atņēma pasi, dokumentus, tamlīdzīgi, elektroniku.

- Vai tevi tas nebaidīja?

- Jā, bet nevarēja jau neko iesākt. Neko nevarēja iesākt, protams. Viņi teica, ka jāiziet ir apmācība. Militārā apmācība. No tā izvairīties nevarēja. Nu, tur, protams, nav izvēles, jo nepiekrišana var būt bīstama dzīvībai.

Kopā ar aptuveni 300 citiem savervētajiem bijis jāmācās šaut ar automātu, jātrenējas apdzīvotu vietu ielenkšanā. Bijušas arī reliģiska un ideoloģiska satura nodarbības.  Mārtiņš arvien vairāk pārliecinājies, ka vēlas atpakaļ mājās.

- Nu, es biju vīlies no paša sākuma visā tajā un sāku domāt, kā ir iespējams izkļūt, jo tas nav vienkārši izkļūt ārā no turienes, esot nepazīstamā vietā, ļoti draudīgā vietā. Tur par mukšanu var piespriest nāvessodu. 

Vēlāk, kad viņi pārvesti uz “Islāma valsts” galvaspilsētu Raku, Mārtiņš sācis izvairīties no mācībām. Atradis interneta kafejnīcu, centies sazināties ar kādu, kurš palīdzētu. Tad sekoja sods.

- Viņi ienāca iekšā un viņi pārbaudīja.. un tad mani arestēja. 

Mārtiņš nokļuva cietumā, kur pavadīja piecus mēnešus.

- Tur bija ļoti daudz cilvēku.. tūkstošiem, kuri grib doties prom no turienes. Bet lielākā daļa nevar atrast ceļu, kā no turienes tikt ārā. Lielākā daļa cilvēku ir stipri vīlušies tajā visā. 

- Par ko bija tā vilšanās vislielākā?

- Nu.. es nezinu, viss var teikt, bija liela vilšanās. To, ka viņi dara tik trakas lietas, ka viņiem tik ekstrēma ideoloģija, ka viņi slikti izturas pat pret saviem cilvēkiem, kas karo viņu pusē.  Nogalina ļoti daudzus savējos cilvēkus arī. Var teikt, par niecīgām lietām, ko var uzskatīt par niecīgām…

- Bet tu pats arī redzēji, ka kāds tika sodīts tādā veidā?

- Ka nogalinātu, es neredzēju nevienu; ka tiek cilvēks nogalināts, to es neredzēju. Bet, nu to, ka cilvēkam ar pātagu.. Es nezinu, par ko īsti viņu sita, civiliedzīvotāju ar pātagu pa muguru.. Jā. Un apkārt pūlis, un viņu par kaut ko soda..

Mārtiņu par nepakļaušanos bijis paredzēts sodīt kopā ar citiem cietuma biedriem, izmantojot viņus “lielgabala gaļas statusā”.

- Tā ir viņu stratēģija, ka viņi speciāli mēģina aizvest cilvēkus uz pašiem karstākajiem punktiem, tur, no kurienes, var teikt, neviens neatgriežas. Tādā veidā ievedot nāvē, piemēram, kur ir ļoti stipri gaisa triecieni un “Islāma valsts” pretinieki izmanto speciālos spēkus.

Taču pārvietošanas brīdī Mārtiņam kopā ar vēl pieciem biedriem izdevies izbēgt. Trīs no viņiem nošauti. Mārtiņš ticis līdz Turcijas robežai, tur viņu bez dokumentiem saņēmuši ciet Turcijas pusē. Tur viņš izteicis lūgumu, par ko bija sapņojis daudzus mēnešus, - palīdzēt tikt atpakaļ uz Latviju.

- Kas ir tas, kas ar tevi notika īstenībā? Kā tu pats to raksturo?

- Nu, abējādi, protams, to, ka cilvēki piemānīja, un to, ka šis kalifāts, protams, ir liela problēma. “Islāma valsts” pati ir liela problēma. Un cilvēki, kas piemānīja...

- Tu uzskati, ka tevi piemānīja tie, kas tev internetā atbildēja?

- Jā.

- Un kas bija tas, ar ko tieši viņi tevi piemānīja?

- Ka tur ir ļoti labi un taisnīgi notiek. Ka tur ir viss..

- Un izrādījās?

- Nu – viss pilnīgi pretēji...

- Ko tu varētu pateikt citiem cilvēkiem, kuri arī tagad varbūt sēž pie datora un domā, ka viņi varbūt varētu doties palīgā “Islāma valstij”?

- Es teiktu, lai nekad tur nedodas un ka tas ir viss tikai apmāns. Un arī – ka tā ir tikai viņu propaganda. Ka patiesībā nekas nenotiek, kā viņi saka. Un – protams, es tur esmu bijis un esmu redzējis, ka tiešām nenotiek nekas tā, kā viņi saka. Tas ir viss pretēji. Un es saku – lai neviens cilvēks tur nedomā doties. Un – lai ir pret šo organizāciju.

- Vai tu arī satiki kādu latvieti tur?

- Nē.

- Ja paskatāmies uz to, ko tev pārmet, tad tas ir tas, ka tu esi karojis “Islāma valsts” pusē.

- Karā es neesmu piedalījies. Nu – neesmu izmantojis ieroci vai šāvis uz jebkādu cilvēku.

- Bet tu spēj vispār iedomāties, ka tev viss mūžs var būt jāpavada cietumā?

- Nē.

Vēl pirms tiek aizvests atpakaļ uz kameru, Mārtiņš atklāj, ka vēlētos mācīties. Vēsture, ģeogrāfija vai valodas – to viņš gribētu apgūt kādā no augstskolām. Tepat Latvijā.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti