Viņš atzina, ka Zolitūde nebija traģēdija, bet kolektīvās bezatbildības rezultāts. Bet trīs gadu laikā kopš traģēdijas daudzu rīcībā nekas nav mainījies būtiski, un pat vairāk - ierobežoja cilvēkus viņu profesionālajā darbībā, radās bailes pieņemt lēmumus, atbildīgus lēmumus.
Valsts trīs gadus strādāja ar Būvniecības likumu, bet tas šobrīd ir mutants starp veco un jauno likumu, tas nav “iedzīvojies”. Likums ir sarežģīts, un iesaistītās puses ne līdz galam saprot, kādas ir prasības un atbildības, uzskata Saukāns.
Bet ilgtermiņā darbspējīgs instruments ir Būvniecības valsts kontroles birojs, tam galvenais būs noturēt neatkarību, lai to nevarētu ietekmēt ne būvnieki, ne pasūtītāji, ne ministrija, norāda Saukāns.
Viņš arī spriež, ka likumi - ne tikai būvniecības jomā - kļūst tikai represīvāki, to mērķis ir nevis uzraudzīt, bet tie vērsti uz bezierunu nodokļu iekasēšanu tikai šī mērķa vārdā, tur nav solidarizācijas ar uzņēmumiem.
Savukārt ierēdniecību viņš salīdzināja ar balto polārlāču sapulci – viņi ir auksti, balti, pūkaini, un tad atnāk sniega karaliene un saka – mēs neko nevaram izdarīt, neko nevaram ietekmēt, un mūs tūlīt visus atlaidīs.
Un viņi baidās pieņemt lēmumus, kas prasa uzņemties atbildību pēc būtības, nevis pēc papīriem vai normām.
Kā vienu no neizdarībām Saukāns minēja nespēju savlaicīgi sākt apgūt Eiropas Savienības fondus 2014. – 2020.gadā. Tur ir konkrēti neizdarīti darbi, kururs neizdarīja kādi konkrēti cilvēki, norāda uzņēmējs.
