Četrus gadus vecais Matvejs tēti klātienē nav redzējis jau aptuveni gadu. Oļesja ar abiem dēliem un vienu no vecmāmiņām pilsētu Bilacerkov, kuru kara sākumā īsu brīdi Krievijai izdevās okupēt, steigā pameta 22.aprīlī. Somā līdzi bija drēbes tikai bērniem.
"Ja godīgi, kad mēs braucām prom no mājām, mēs domājām, ka uz trīs dienām, tad uz trīs nedēļām, tad uz trīs mēnešiem. Kaut kā tā pagājis jau gads," atzina Oļesja.
Mazajam Matvejam ir autisms un jebkura stresa situācija puisēnu izsit no līdzsvara. Dzīvojot Druvā, viņš apmeklē baseinu, dodas uz nodarbībām Rīgā un apmeklē dārziņu. Vecākais dēls mācās vietējā tehnikumā, bet Oļesja pati piestrādā par apkopēju. Gads nav bijis viegls.
"Morāli ļoti grūti, jo mēs visu laiku pārdzīvojam par tuviniekiem, kas palikuši Ukrainā. Sākumā viss bija, ja godīgi, kā miglā. Mēs atbraucām, jutām atbalstu, uzmanību, cilvēki deva vairāk, nekā varēja atļauties. Tagad jau esam mazliet nostabilizējušies, jau saprotam, ka esam svešā valstī, nav tā, ka to nezinājām, vienkārši tagad ir tāda piezemēšanās sajūta. Gads pagājis ļoti ātri," stāstīja Oļesja.
Karš Oļesjas kuplo ģimeni izsvaidījis pa visu pasauli. Māsa radusi patvērumu Čehijā.
"Mēs jūtamies, nu, kā lai pareizi pasaka, kā nasta. Mēs saprotam, ka visi nav sajūsmā, ka esam atbraukuši, ļaudis jau dažādi attiecas pret to, mēs lasām komentārus internetā.
Nav jau viss tik pasakaini un skaisti. Cilvēki ir sašutuši, ka savējiem nepalīdz tā, kā palīdz ukraiņiem, to jau jūtam un redzam. Bet kopumā cilvēki ļoti labi pret mums izturas," atzina Oļesja
Irina rāda savu istabiņu Saldus novada jauniešu kopmītnēs "Druva" un slavē bērnu dārza audzinātājas, kas grupiņā viņas divgadnieci salikušas kopā vēl ar vienu meitenīti no Ukrainas.
"Es nenožēloju, ka nonācu tieši Latvijā, ļoti labi izturaties pret mums, ukraiņiem, mūsu situāciju. Viss ir labi, bet, dvēsele, protams, pārdzīvo, iekšā sāp, to nekur neliksi, jo tur palikuši tuvinieki, tur ģimene, pazīstamie, draugi, vīrs, mamma. Tas sāp, bet par to, ka patlaban atrodos šeit, par to nenožēloju, burtiski esmu pateicīga katram.. katram," sacīja Irina.
Irina ar bērniem atbrauca 22. martā. Pagaidām pēc specialitātes medicīnas jomā, lai arī sakārtoti visi dokumenti, darbu nav izdevies atrast. Strādā vietējā konditorejas cehā.
"Protams, kamēr viss nenorims, es palikšu šeit, jo te es jūtos drošībā. Es sāku gulēt. Bērni sākuši mierīgāk uzvesties. Jo sākumā pastāvīgi bija gaisa trauksmes… Kamēr viss nenorims, es protams, palikšu. Cik būs nepieciešams, palikšu, te," teica Irina.
Pagaidām viņai vēl ir, kur atgriezties.
"Bombardēja blakus, māja kā tāda ir, stāv, balkona nav, logi ir izkrituši. Pagaidām dzīvoklis vēl ir, kur atgriezties. Tas gan viss ir neparedzams. Mums tieši pretim bija kultūras nams, kura vairs nav. Diemžēl nav. Bet māja vēl stāv, logus var ielikt, to visu var izdarīt," sacīja Irina.
Arī Ļena ar bērniem Latvijā ieradās aptuveni mēnesi pēc visaptverošā kara sākuma. Bija to vidū, kas, saspiedušies vilcienā, no Harkivas bēga uz Ļvivu.
"Mēs bērniem neko neteicām, mūsējam ir divi gadi. Mēs teicām, ka braucam ceļojumā. Bija tikai jautājumi, kāpēc mēs braucam bez tēta un vecmāmiņas," stāstīja Ļena.
"Nebija vispār tādu domu, ka būs karš. Par ko vispār jādomā, lai tā ienāktu svešā mājā un sāktu nogalināt nevainīgus cilvēkus, cilvēkus, kas vienkārši dzīvoja. Cilvēkiem bija plāni, dzīve, bizness, mājās un bāc…vienā brīdī, piecos no rīta nākotne ir beigusies. Cilvēki sāka dzīvot šausmās, pagrabos, šausmas…. Cenšamies turēties, bērni jūt, cenšamies neraudāt," sacīja Ļena.
Pēdējo gadu Ļena savā dzīvē raksturo kā garu un murgainu sapni. Palīdz darbs konditorejas cehā, kad var nedaudz atslēgties.
"Kad sākām strādāt, tad kļuva vieglāk, jo citādi visu dienu esi ar savām domām aci pret aci, pastāvīgā uztraukumā, pastāvīgi sēdi telefonā, skaties, kur nokritušas raķetes, cietušie, pastāvīgā uztraukumā un bailēs par saviem tuviniekiem, kas palikuši Ukrainā, par bērniem, kas tur palikuši. Mums arī bija ļoti grūti izbraukt, bet, kad pār manas meitiņas galvu pārlidoja raķete, viņai bija divi gadi, tikko bija sākusi runāt, es jau domāju, ka viss, bērns vairs nerunās. Viņa tā pārbijās, aizturēja elpu un vairs nevarēja neko pateikt. Tad mēs izlēmām, ka kaut kas ir jādara," stāstīja Ļena.
Visas trīs sievietes atzina, ka nekādus nākotnes plānus nekaļ. Visas pēc iespējas ātrāk vēlas atgriezties savās mājās, Ukrainā.
"Mēs esam kā koki, kas izrauti no zemes ar saknēm. Plāni, protams ir, dzīvot gribas. Gribas, lai bērniem ir labāka nākotne, lai viņi nepiedzīvotu karu, nepiedzīvo visas tās emocijas, kuras liktenis uzlicis mums," sacīja Oļesja.
"Protams, ka tas ir mans lielākais sapnis – atgriezties mājās un tur dzīvot tāpat, kā līdz šim. Pagaidām nav plāni par šejieni, jo tur palikuši radinieki, ģimene, tur mājas….Ukrainas smarža, viss radnieciskais," teica Irina.
"Tas ir bēdīgi, ka daudzus draugus uz paziņas es vairs neredzēšu. Tas ir pats briesmīgākais. Gribētos, lai visas šīs šausmas ātrāk beigtos," atzina Ļena.
Saldus novada Druvas kopmītnēs dzīvo aptuveni divdesmit bēgļi no Ukrainas. Pa logu paveras nesteidzīga ziemas ainava, kas krasi kontrastē ar to, kas notiek viņu mājās un arī dvēselēs.
