Saldus novadā gādā palīdzību Ukrainai
Saldus novada Ezeres pašvaldības ēkā daži otrā stāva kabineti šobrīd vairāk atgādina mantu noliktavas. Arī Latvijas Radio viesošanās brīdī pa kāpnēm ceļoja maisi un kastes. Pašadītu cimdu un zeķu kaudzes, apavi, higiēnas preces, burciņas ar marinētām sēnēm, visam pa vidu – sarkans motorzāģis.
"Tas ir no Saldus iedzīvotājiem, viņi paši sanes visu, mēs te šķirojam, un tad tas aiziet uz dažādām Ukrainas pilsētām. Cilvēkiem, kas ir palikuši bez mājām. Pati redzēju ciemu, kur kādreiz bija 500 mājas, tagad vairs nav nevienas. Tur ir grausti un gruveši. Bet tajos vēl dzīvo cilvēki. Sievietes, bērni, sirmgalvji…," stāstīja Raina Boguža.
Jautāta, ko ved cilvēkiem Ukrainā, Raina Boguža teica: "Lielākoties siltās drēbes, pārtiku, divas mašīnas armijas vienībām, ko piepildījām ar mantām, kas ir vajadzīgas karavīriem. Mums piedāvāja iespēju atrasties pavisam tuvu frontei, ciematos, kas pat vēl nav atmīnēti. Tas šokē līdz sirds dziļumiem, es nedēļu par to domāt nespēju normāli.
Mēs neesam piedzīvojuši karu, mēs tikai nojaušam, kā tas ir. Bet, kā tas ir, kad ir pavisam slikti, mēs nezinām."
Rainas Bogužas kabinetā uz plaukta stāv Ukrainā saņemtā pateicības dāvana – zili dzeltenām puķēm apgleznota vāze, kā izrādās – tanku šāviņa čaula. Viņa zinājusi, ka redzēt kara postījumus Ukrainā būs emocionāli smagi. Tomēr, ka tik ļoti…
"Mani visvairāk aizskāra jauna sieviete, kas bija atbraukusi ar ķerru. Viņa saka: "Man ir divi mazi bērni. – Bet kāpēc tu neesi evakuējusies? – Man nav naudas. – Bet, ja tev ir divi bērni, tev taču ir vīrs?" Un zināt, kas ir visšausmīgākais? Pazust bez vēsts. Ja tavs vīrs ir kritis, tu saņem viņa pensiju. Ja vīrs ir gūstā, tad tev arī ir kaut kāds atbalsts. Bet, ja vīrs ir pazudis bez vēsts, tev nav nekā, tu vienkārši eksistē," stāstīja Raina Boguža.
Saldus novadā ap 200 Ukrainas bēgļu
Pirms Ukrainas kara Rainas Bogužas izveidotā biedrība "Mūsu ligzda" palīdzēja Saldus novada maznodrošinātajiem iedzīvotajiem, bet kopš marta sākuma – arī ukraiņu bēgļiem. Karam sākoties, viņa kļuva arī brīvprātīgo bēgļu koordinatori, organizēja šoferus, kas brauca uz robežu pretim ukraiņiem.
Tieši tādu cilvēku dēļ kā Raina Saldus novads ir kļuvis par ukraiņu bēgļu uzņemšanas veiksmes stāstu valsts mērogā. Viņiem atrastas jaunas mājas, darbs, skolas un bērnudārzi bērniem. Šobrīd novadā uzturas ap 200, bet aktīvu atbalstu saņem 120–130 ukraiņu. Tostarp sievietes ar bērniem, kuru vīru likteņi varētu kļūs skaidrāki tikai pēc kara. Maija vidū sāka iebraukt arī pilnas ģimenes, kas tika ārā no Krievijas okupētajām teritorijām Ukrainā.
Latvijas Radio ar Rainu devās uz Saldu apciemot Harkivas apgabala iedzīvotāju Marinu, kas Latvijā cauri Nīderlandei ieradās kopā ar meitu Aleksandru un jau šeit dzemdēja dēlu Timuru.
"Vissmagākā kategorija ir māmiņas ar maziem bērniem, jo viņām nav iespējas strādāt. Zinot, cik karš ir sadārdzinājis dzīvi arī šeit, Latvijā, šīm māmiņām bez mūsu atbalsta nebūtu iespējams iztikt.
Mēs pērkam pārtiku par ziedojumiem, palīdzam ar dāvanu kartēm, kas ļauj mammām pašām nopirkt pārtiku. Man vienmēr ir licies, ka tas ir svarīgi – dot izvēli cilvēkam," stāstīja Raina Boguža.
Ukrainietes Marinas stāsts
Sarkanajā ķieģeļu mājā, ko bēgļiem šobrīd atvēlējis Saldus uzņēmējs Reinis Doniņš, kopā ar pieaugušajiem dzīvo seši bērni, to vidū arī Marinas sešgadīgā meita Aleksandra un dēls Timurs, kam Ziemassvētkos būs septiņi mēneši.
Katrai bēgļu ģimenei Saldus novadā ir brīvprātīgais mentors, Marinai ar bērniem – Saldus tehnikuma direktora vietniece Kristīne Lieldaudziete. Taču pirmās nepieciešamības lietas organizē Rainas Bogužas vadītā biedrība.
Vaicāta, vai Ukrainas pilsētā, kur dzīvoja, bija arī apšaudes, Marina atzina: "Jā, pilsētā šāva, skolai uzkrita raķetes, arī pie manas mājas nokrita trīs raķetes. Šāva uz rūpnīcām, infrastruktūru. Jā, šāva ar raķetēm." Marina ar bērniem no Ukrainas devās prom 28. martā.
Marinai pie sāniem glaužas mazā meita, bet rokās – nupat pamodies zīdainītis Timurs. Sieviete stāstīja, ka Marina no Ukrainas devās prom 28. martā, bet Saldus novadā nonāca aprīļa beigās. Mazais Timurs piedzima 25. maijā Kuldīgā, kur ir tuvākā dzemdību nodaļa.
Latvijas Radio: "Tavi vecāki palika Ukrainā?"
Marina: "Jā, visi tur. Mamma strādā Kijivā".
Latvijas Radio: "Kāda viņiem situācija?"
Marina: "Nav gaismas diennaktīm ilgi, ūdens nav, apkures nav, gaismu var ieslēgt uz vienu divām stundām diennaktī. Cilvēki strādā tikai, kad ir gaisma."
Latvijas Radio: "Esat priecīgi, ka nonācāt tieši Latvijā?"
Marina: "Protams! Esam ļoti priecīgi, ka Latvija mūs pieņēma, paldies Rainai, ka mūs iekārtoja, paldies visiem, kas mūs atbalsta un palīdz: Kristīnei, Reinim. Visi mūs saprot, atbalsta, ir pieņēmuši. Tik labi cilvēki!"
Latvijas Radio: "Kādi ir nākotnes plāni? Par nākotni vispār domājat?"
Marina: "No sākuma jāpaliek šeit, jāsagaida, lai beidzas karš. Gribas uz mājām, bet nezinām, kā būs un kad beigsies karš. Cerams, kas tas notiks drīz. Tad jau redzēsim. Varbūt arī paliksim pie jums."
Sešgadīgā Aleksandra: "Es gribu palikt šeit."
Bet Raina Boguža pēc šīs sarunas atkal dodas uz Rīgu – saņemt "Ziedot.lv" sarūpētās lielveikala dāvanu kartes bēgļu pārtikai. Jau tajā pašā vakarā daļa no tām nonāks pie ukraiņu ģimenēm Saldus novadā.
