Valodas referendums. Kā tas notika?
2012. gada 18. februārī dienas svarīgākais un viens no Latvijas nozīmīgākajiem notikumiem šajā gadsimtā bija jautājums – krievu valodai būt vai nebūt otrai valsts valodai. Tas tajā brīdī bija aktuāls ievērojami lielai pilsoņu daļai, par ko liecina balsotāju aktivitāte – gandrīz 1,1 miljons balsu.
Jautājums kļuva aktuāls pagājušās desmitgades sākumā, kad Nacionālā apvienība vēlējusies skolās ieviest izglītību tikai latviešu valodā. Kopā ar biedrību "Sargi valodu un Latviju" apvienībai izdevās savākt vairāk nekā desmit tūkstoš parakstu, lai ierosinātu grozījumus Satversmē.
Tas savukārt raisīja pretēju ierosmi – atzīt krievu valodu par otru valsts valodu. 2011. gada rudenī parakstus sāka vākt organizācija "Dzimtā valoda" ar aktīvistu Vladimiru Lindermanu priekšgalā. Lindermans tolaik LTV norādīja, ka vietējiem iedzīvotājiem, kuriem dzimtā valoda ir krievu, savas vērtības ir jāaizstāv: "Mēs negribam būt šeit par otro šķiru. Domājam, ka mums ir tieši tādas pašas tiesības kā latviešiem. Mēs neesam šeit viesi. Krievu valoda Latvijā nebija importēta, ievesta ar tankiem – krievu valoda šeit bijusi vienmēr."
Atšķirībā no Nacionālās apvienības iniciatīvas, kas līdz referendumam nenonāca, jo neguva pietiekamu atbalstu, Lindermana biedrībai izdevās savākt ne tikai 10 tūkstoš parakstu, lai ierosinātu grozījumus, bet arī iegūt nepieciešamo atsaucību, lai projektu virzītu tālāk. Taču daudzi bija skeptiski, ka šī iniciatīva gūs virsroku.
Lūk, ko referenduma dienā Latvijas Radio atbildēja toreizējais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis ("Vienotība"): "Lielā mērā šī iniciatīva, kas bija iecerēta, lai faktiski šķeltu Latvijas sabiedrību, es domāju, ka tā neizdosies. Mēs redzam, ka tiešām ir izvērtusies ļoti nopietna diskusija par Latvijas valsts pamatiem. Arī iedzīvotāju aktivitāte ir ļoti augsta. Līdz ar to referenduma rezultāti būs ļoti pārliecinoši."
Trīs ceturtdaļas nobalsoja pret Satversmes grozījumiem. Tādējādi latviešu valoda palika vienīgā valsts valoda.
Vairāki todien Latvijas Radio uzrunātie cilvēki par referendumu bija neizpratnē. Savukārt citiem balsstiesīgajiem bija pretēji viedokļi.
Cik stipras ir latviešu valodas pozīcijas tagad?
Referendums izgaismoja daudzus vājos punktus mūsu valodas politikā. Tas arī parādīja, ka ir svarīgi runāt par valodas noturību. Tā uzskata Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete, kura tolaik bija Saeimas deputāte no partijas "Vienotība".
Viņa arī uzsvēra – Satversmē norādītais, ka valsts valoda ir latviešu valoda, ir jāievēro: "Jo vairāk gadu paiet kopš Latvijas neatkarības [atgūšanas], jo mazāk kļūst šķietami argumenti par to, kāpēc vajadzētu atkāpties no šī universālā principa. Tādēļ šī referenduma gadadienu mēs varētu uztvert kā vēlreizēju pierādījumu tam, ka nav pieņemams runāt par divvalodību vai daudzvalodību valsts un pašvaldību komunikācijā ar iedzīvotājiem, un nodrošināt latviešu valodas eksistenci arī turpmāk, jo situācija tiešām ir ļoti nopietna – valodu konkurence ir asa.
Mūsu iedzīvotāji ir daudzvalodīgi, tomēr mēs nedrīkstētu aizmirst šo pamatprincipu,
un gadadienā vajadzētu pievērst uzmanību ne tikai referenduma juridiskajiem aspektiem, bet arī izvērtēt tā nozīmi valodas noturībā."
Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Lelde Metla-Rozentāle referendumu raksturoja kā lūzuma punktu sarunās par krievu valodas iespējamo ietekmi. Ja tautas nobalsošana nebūtu notikusi, tad debates par krievu valodas ieviešanu varētu turpināties vēl gadiem.
"Tas [referendums] sagrāva opozīcijas ciešo pārliecību un arī spēju pārliecināt kādu daļu krievvalodīgās sabiedrības, ka drīz jau būs tā, ka mēs te varēsim runāt krieviski un ka drusku pacietieties – balsojies par mums, un jums te jau viss drīz būs tāpat kā agrāk.
Šis periods, kas ir no 2012. gada līdz šodienai, tas ir mūs aizvien attālinājis no šādas divvalodības idejas vai tēmas publiskajā telpā," komentēja Metla-Rozentāle.
Ja politiku atliek malā un uz krievu valodu paraugās no zinātniskā skatpunkta, tad tā, tāpat kā pārējās minoritāšu valodas, bagātina Latvijas kultūru. Tāpēc valoda ir jāatbalsta, uzskata Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors Igors Koškins, norādot – ja to lieto tikai ģimenē, tad tā palēnām izzūd.
"Tur, kur izpaužas kultūra – literatūra, publicistika un teātris –, būtu atbalstāmi, ja tā ir krievu valodā un ar krievu literatūru un kultūru saistīti. Neuzskatu, ka minoritātes valodas stiprināšanas mūsdienās vājinātu latviešu valodu. Man šķiet, ka tā tagad ir ļoti stipra," sacīja Koškins.
Atgriežoties pie vēsturiskā notikuma, rodas jautājums, vai tāds referendums kādreiz varētu atkārtoties, eksperti atbild – nē. To juridiski liedz arī pēc nobalsošanas ieviestā Satversmes ievaddaļa jeb preambula, kurā norādīts, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda.
