«Dod pieci!» maratonā pērn Ukrainas bēgļu bērniem saziedotais vēl nav pilnībā izlietots

ĪSUMĀ:

• Pērn labdarības maratonā "Dod pieci!" ziedojumi tika vākti Ukrainas bēgļu bērnu atbalstam.
• Dīdžejs Toms Grēviņš ik dienu noskrēja maratonu, nesot labdarības ideju ārpus Rīgas.
• Akcijas laikā ar saviem stāstiem dalījās Ukrainas bēgļu ģimenes, kuras nonākušas Latvijā.
• Labdarības maratonā pērn saziedota rekordliela summa - teju 900 000 eiro.
• Līdz šim ukraiņu bēgļu bērnu vajadzībām izlietots nedaudz vairāk par pusi saziedotā.
• Par ziedojumiem, piemēram, apmaksātas skolas lietas, medicīniskie izdevumi, terapijas, ratiņkrēsli.
• Otrklasniece Marta tikusi pie flautas.

2022. gada 24. februāra rītā Krievija zemiski iebruka kaimiņvalstī Ukrainā, uzsākot nežēlīgu, iznīcīgu karu, kas jau paņēmis tūkstošiem dzīvību un miljoniem cilvēku licis pamest dzimteni, lai meklētu patvērumu citās valstīs. Arī Latvijā. Daudziem šeit dzīve jāsāk no nulles, jo viss palicis Ukrainā – tas nozīmē, ka šeit jāatrod pagaidu mājas, pagaidu darbs un bērniem – pagaidu skola.

Labdarības maratonā "Dod pieci!" pagājušā gada decembrī ziedojumus sāka vākt visneaizsargātākajiem – Ukrainas bēgļu bērniem. Pērn arī "Dod pieci!" himna bija ukraiņu valodā, to dziedāja ukraiņu mākslinieks Ivars Dorns. Himnas nosaukums - "Nesalaužamā:

Maratons sākās tradicionāli – ar Latvijas Radio 5 dīdžeju ieslēgšanos stikla studijā Doma laukumā. Uz nedēļu tā strādāja Marta Grigale un Linda Samsonova, kā arī viesdīdžejs – ukraiņu mūziķis ar latviešu saknēm Edgars Vilcāns, kuru izvaicāja Latvijas Televīzijas žurnāliste Madara Līcīte:

Vilcāns: "Jā, es kādu laiku dzīvoju Latvijā, man tēvs ir latvietis, bet kopumā vairumu no savas dzīves nodzīvoju Ukrainā."
Līcīte: "Kā jums šķiet, cik svarīgi ir palīdzēt ukraiņiem šobrīd?"
Vilcāns: "Protams, ka tas ir ļoti svarīgi. Es pazīstu ļoti daudzus ukraiņu bēgļu šeit, Latvijā, un es varu teikt, ka Latvija kopumā ir pārpildīta ar labvēlīgiem, patīkamiem cilvēkiem, kuri mēģina palīdzēt, kā viņi var. Bet līdzekļi ir lieta, bez kuras mēs diemžēl nevaram eksistēt, un, ja ir iespēja palīdzēt vēl arī konkrēti ar līdzekļiem konkrētiem mērķiem, tas ir brīnišķīgi."

Katru dienu pa noskrietam maratonam

Savukārt akcijas aizsācējs Toms Grēviņš atkal kļuva par skrienošo dīdžeju: viņš apņēmās katrā akcijas dienā noskriet maratonu, 42 kilometrus, tā nesot labdarības ideju ārpus Rīgas. Uzsākot savu misiju, Toms nebija viens, viņam pievienojās toreizējais Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko; pirms skrējiena abi iesildījās, studijā sarunājoties ar tulces palīdzību:

Miščenko: "Esmu ļoti priecīgs, ka Latvijas tauta nenogurst būt mums līdzās un sajust mūsu traģēdiju sakarā ar karu, un esmu ļoti pateicīgs par to."
Grēviņš: "Jūs esat skrējējs. Cik bieži jūs skrienat un cik domājat noskriet šodien?"
Miščenko: "Šodien es plānoju noskriet 10 kilometrus, un tādējādi es paudīšu savu solidaritāti ar Ukrainas armiju, kas cieš šausmīgajos apstākļos frontē un arī ar Ukrainas tautu kopumā, kas cieš no Krievijas iebrukumiem, jo man ir zināms, ka tieši pašlaik notiek Krievijas šāvieni Kijivā."

Jāpiebilst, ka katru Toma Grēviņa noskrieto maratonu atbalstīja kāds uzņēmums. Katrs no tiem arī ziedoja vismaz 10 tūkstošus eiro Ukrainas bērnu vajadzībām.

Izskan bēgļu trauksmainie stāsti

Kā vienmēr, labdarības akcijas laikā dīdžeji atskaņoja klausītāju izvēlētās dziesmas, kā arī aicināja studijā dažādus ekspertus. Izskanēja arī daudz dzīvesstāstu, piemēram, pusaudze Aņa, kura Latvijā bija ieradusies un jau vairākus mēnešus dzīvoja bez vecākiem, Latvijas Televīzijas raidījumā "Panorāma" stāstīja par kara pirmajās dienās pārdzīvoto:

"Kara sākumā es aizbraucu uz laukiem un tur bija pilnīgas šausmas. Sešas dienas dzīvojām bez gaismas, ūdens, apkures, nebija nekā no tā, nemaz nerunājot par interneta sakariem. Taču, tiklīdz mums bija iespēja sazināties, man piezvanīja mana trenere Marija un teica, ka ir tāda iespēja braukt prom uz Latviju, ka tur ir droši un varēs trenēties."

Bēgļu stāsti skaidrāk iezīmēja problēmas, ar kurām nācās sastapties pēc ierašanās Latvijā. Tās saistītas gan ar izglītības iegūšanu Latvijas skolās, gan valodas barjeru, gan gluži ikdienišķām vajadzībām pēc pajumtes un elementārām sadzīves lietām.

Piemēram, Antoņina Aļošina, kura šurp atbraukusi ar trim jaunākajiem bērniem, bijusi spiesta vairākas reizes pārcelties no vienas pagaidu mājvietas uz nākamo, līdz beidzot atradušās pastāvīgas mājas:

"Šurp mēs atbraucām naktī, pēc 9 vakarā. Mēs nezinājām, ne uz kurieni braucam, neko, viņi mums tikai prasīja, kas jums ir dzīvošanai, vai ir spilveni, dvieļi. Kādi spilveni? Mums taču nekā nav, tikai mēs paši un apģērbs."

Latvijā ieradušās arī ukraiņu ģimenes ar "īpašajiem bērniem", kuriem šāda piespiedu pārcelšanās nozīmē regresu attīstībā, milzīgu stresu un pat šoku. To atklāja Jūlijas stāsts – viņa kopā ar meitiņu Kiru, kurai ir autisms, bija ieradušās Rīgā pēc 38 stundas ilguša brauciena pārpildītā vilcienā. Par to, kā tas ietekmējis meitu, stāsta Jūlija:

"Viņa kļuva vēl izvēlīgāka ēdienu ziņā, viņu nav iespējams pabarot. Tas vairāk psihiski, daudz vairāk histēriju. Viņai ir pašagresija, var pat savu deguntiņu saskrāpēt. Tas viss tagad ir vairāk. Kad meita bija mājās, viņai bija savs grafiks, pazīstamas vietas, apkārtne, un šis viss viņai izraisa šoku. Viņa pateikt nevar, bet to visu var redzēt viņas uzvedībā."

Saziedo rekordlielu summu

Pēc nedēļas stikla studijā akcija noslēdzās. Bija saziedoti gandrīz 900 tūkstoši eiro – rekordliela summa.

Labdarības organizācija "Ziedot.lv", kas kārtējo reizi bija apņēmusies naudu savākt un pēc tam arī organizēt palīdzības izsniegšanu, informē – prāvā summa nepilna gada laikā izlietota tikai daļēji – nedaudz vairāk par pusi. Viena no vajadzībām, kam nauda tērēta, ir sociālā un medicīniskā palīdzība, stāsta "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta:

"Mēs arī Latvijā dzīvojošiem latviešu bērniem daudz ko palīdzam medicīnas jomā, kas nav valsts apmaksātas, bet ukraiņu bērniem šī ir pilnīgi jauna situācija. No vienas puses, vecāki nemāk atrast valsts apmaksātos pakalpojumus, ko mēs palīdzam atrast, un tos mēs neapmaksājam no ziedojumiem. Bet otrs, ka ir tādas medicīniski vajadzības, kas nav valsts apmaksātas, kas, piemēram, ir stomatoloģijas pakalpojumi, ja ir akūtas zobu sāpes. Skaidrs, ka nevar gaidīt rindā 9 mēnešus, lai saņemtu valsts palīdzību."

Par saziedoto naudu bērniem ar īpašām vajadzībām nodrošināta viņiem nepieciešamā terapija, piemēram, ratiņkrēsli, bet bērniem ar autismu tā bijusi ABA terapija, kas par budžeta finansējumu nav pieejama arī Latvijas bērniem. Apmaksāti izmeklējumi un ārstēšana mazajiem ukraiņiem ar psihosomatiskiem veselības traucējumiem; gādātas brilles, pirkti arī medikamenti.

"Ģimenes, kuras ir pārcēlušās uz Latviju, parasti ir nepilnas ģimenes. Tēti vai nu ir jau gājuši bojā, vai karo frontē. Ir mammas un vecmāmiņas ar bērniem. Ienākumi parasti ir zem vidējā, ļoti, ļoti mazi. Ir viens no vecākiem, apgādnieks, kurš arī strādā tādu zemu apmaksātu darbu valodas barjeras dēļ, izglītības nesavietojamības dēļ."

Otra liela vajadzību grupa – dažādas ikdienā nepieciešamas lietas, piemēram, sadzīves priekšmeti un apģērbs. Trešā – mantas, kas nepieciešamas izglītībai. Galvenokārt gādāti datori, jo, kā uzsver Dimanta, bez šīs ierīces skološanās vairs nav iedomājama – ja mācās latviešu skolā, ik pa laikam jāieskatās virtuālajā dienasgrāmatā e-klasē vai jāpilda uzdevumi tiešsaistē, bet, ja bērns turpina mācīties savā Ukrainas skolā, tas notiek attālināti. "Ziedot.lv" atskaitē par naudas izlietojumu redzams, ka pirkts arī mūzikas instruments – flauta.

Annas un Martas stāsts

Flautu spēlē otrklasniece Marta. Viņas mamma Anna Litkina pastāsta – abas ieradušās Latvijā no Kijivas pagājušā gada aprīlī uzreiz pēc kara sākuma un pēc pirmās dzīvesvietas maiņas tagad dzīvo Rīgā, netālu no Emīla Dārziņa mūzikas skolas, kur pagājušā gada rudenī Marta sāka mācīties pirmajā klasē. Stāsta Anna:

"Martai ir astoņi gadi. Kad tikko bijām ieradušās, sākām meklēt kādu jauku skolu, kur viņai mācīties. Tā kā viņa mīl mūziku, viņa izlēma spēlēt flautu. Aizgājām uz Emīla Dārziņa mūzikas skolu un pieteicāmies, un pēc pārbaudījuma Martu uzņēma. Mums ir neticami paveicies ar skolotājiem, Dita Krenberga ir mūsu mūzikas skolotāja, kura Martai māca spēlēt flautu. Esam ļoti pateicīgas skolai par visu, ko tā dod, un atbalstošajiem skolotājiem."

Mūzikas instrumentu pirmajā mācību gadā meitenei atvēlējusi mūzikas skola, bet šajā tas bijis jāgādā pašām. Kaut gan Anna strādā attālināti, jauna flauta maksā dārgi. Anna iedomājusies lūgt atbalstu organizācijā "Ziedot.lv", tomēr sākumā vilcinājusies:

"Man tas bija samērā neparasts lēmums, jo tolaik tieši bija notikusi traģēdija Hersonā un es domāju, ka ir daudz citu cilvēku, kuriem palīdzība vajadzīga vairāk nekā man. Tomēr pieteicos – ja būs palīdzība, kāpēc to nepieņemt. Aizpildīju anketu un aizsūtīju fondam. Pēc kāda laika pienāca atbilde, ka – jā, mēs varam jūs atbalstīt un nopirkt flautu. Es biju superpriecīga, jo man tā bija diezgan liela summa."

Kad no Japānas pienākusi jaunā flauta, priecīga bijusi arī Marta – nu viņai bija instruments, kuram vēl neviens cits nebija pieskāries un kas viņai kalpos daudzus gadus, stāsta Anna. Vai tas būs Latvijā, vai Ukrainā, viņa nevēlas prognozēt. Kā daudzi citi ukraiņi, viņa esot iemācījusies neplānot tālu uz priekšu.

Pašlaik palikšot Latvijā, bet Anna nespējot iedomāties, ka paliks te uz visiem laikiem. Tiklīdz Ukrainā būs pietiekami droši, tā atgriezīsies.

Kamēr turpinās karš un Latvijā ierodas arvien jauni bēgļi, atbalstu var saņemt "Ziedot.lv", kur nonākusi arī pērn akcijā "Dod pieci!" saziedotā nauda, norādīja Dimanta:

"Mums jāsaprot, ja tie bērni, kara bēgļi no Ukrainas, pie mums ir uz palikšanu, ja karš ievelkas, tad mums ir jādara viss, lai tā nebūtu pagaidu dzīve, lai viņi iekļautos mūsu ikdienas sistēmā un lai tā informācija būtu pieejama. Tas, ko es redzu, ka viņi joprojām valodas barjeras dēļ nemāk atrast, teiksim, bezmaksas pakalpojumus bieži vien. Tas, kas pirmais ar lielu reklāmu uzrunā, pie tā viņi arī nonāk, bet ne vienmēr tas ir labākais vai ekonomiski izdevīgākais."

Organizācija uzņēmusies starpnieka lomu, bēgļiem nodrošinot palīdzību arī ukraiņu valodā, kā arī atbalstot tos ukraiņus, kuri vēlas iemācīties latviešu valodu.

KONTEKSTS:

Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad jau desmito reizi notiks īsi pirms Ziemassvētkiem – no 15. līdz 21. decembrim, teju nedēļas garumā raidot no īpašas stikla studijas pilsētvidē, Doma laukumā. Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad iestāsies par atbalstu riskam pakļautiem bērniem un jauniešiem.

No piektdienas, 1. decembra, labdarības maratona "Dod pieci!" tīmekļa vietnē www.dod.pieci.lv sākta ziedojumu vākšana. Ziedojumu, sākot no 5 eiro, ikviens var apmainīt pret savu mīļāko dziesmu Latvijas Radio 5 ēterā.

Bet no 15. decembra Latvijas Radio 5 dīdžeji 24/7 režīmā dalīsies ar cilvēku pieredzes stāstiem, ekspertu viedokļiem un atskaņos ziedotāju izvēlētas dziesmas, iestājoties par pārmaiņām sabiedrībā.

"Dod pieci!" rīko Latvijas Radio ciešā sadarbībā ar Latvijas Televīziju, sabiedrisko mediju portālu LSM.lv un ilggadējo ziedojumu partneri – labdarības organizāciju Ziedot.lv. 

Ik gadu labdarības maratons aktualizē kādu sabiedrībā nozīmīgu tēmu un atbalsta tās sabiedrības grupas, kurām tas ir patiesi nepieciešams. Ziedojumi līdz šim ir novirzīti vientuļiem senioriem, bērniem ar īpašam vajadzībām, vēža slimnieku sociālajai rehabilitācijai, atbalsta programmai ģimenēm, kuras vēlas audzināt bērnus no bērnu namiem, jauno vecāku mācību programmas izveidei un veselīgas piesaistes veidošanai,  neārstējami slimu cilvēku aprūpei un speciālās pārtikas iegādei, vardarbības mazināšanai ģimenēs, vides uzlabošanai cilvēkiem ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem, kā arī Latvijā nonākušo Ukrainas kara bēgļu bērnu atbalstam.