Vai Latvijas zivju nozare uzpeldējusi ar vēderu uz augšu?

Uzņēmumus slēdz, kuģus sagriež metāllūžņos, nozvejas kvotas samazina. Viss ir slikti? Zvejnieki iziet jūrā un atgriežas ar lomiem. Bet pārstrādātāji piedāvā inovatīvus produktus. Viss ir labi? Nē. Drīzāk – viss nepavisam nav vienkārši.

Kolumbija-Libava”– no uzplaukuma līdz slēgšanai

Viens no jūtamākajiem triecieniem zivju pārstrādes nozarei bija, kad pagājušā gada septembrī tika pavisam slēgts Liepājas zivju pārstrādes uzņēmums “Libava”, “Kolumbija LTD” mantinieks. Uzņēmumā darbs apstājās vēl vasaras sākumā. Taču toreiz tā līdzīpašnieks Igors Krupņiks teica Rus.lsm.lv, ka cer rudenī atsākt darbu. Tomēr teiktais nepiepildījās.

Rus.Lsm.lv sarunājās ar Igoru Krupņiku neilgi pirms viņa pārcelšanās uz Izraēlu. Viņš atgādināja, ka pirms 17 gadiem atbraucis uz Liepāju un ķēries pie Liepājas Zivju konservu kombināta atjaunošanas pēc tā kārtējā bankrota. “Šajos gados mēs esam īstenojuši kādus astoņus eiroprojektus par summu gandrīz 12 miljoni eiro, savus līdzekļus ieguldījām apmēram trīs miljonus eiro. Uzcēlām trīs pilnvērtīgas rūpnīcas – zivju pārstrādes un konservu rūpnīcu, zivjaudzēšanas kompleksu no ikriem līdz pieaugušām zivīm, audzējām trīs sugas. Un krabju nūjiņu ražotni. Apgrozījums labākajos gados bija līdz desmit miljoniem latu (14 miljoni eiro – L.M.), darbinieku skaits – 420–430 cilvēki.

Bija vairāk nekā 160 nosaukumu konservu produkcijas vien un piegādes pa visu pasauli.

Pēc tam bija krīzes – 2008. gada, “šprotu” krīzes ar benzopirēna skandāliem… Problēmas sākās 2016. gadā, pēc “Trasta komercbankas” kraha. 2019. gada vasarā slēdzām krabju nūjiņu ražotni, nedaudz vēlāk – zivju audzēšanu. Jā, mums taču bija arī zvejas uzņēmums, paši zvejojām zivis. Tas arī tika slēgts, kuģis tika pārdots uz Kaļiņingradu. Pēdējā gadā bija palikusi tikai konservu ražotne, bet 2020. gada jūlijā pēc kārtējām sarunām ar kārtējo maksātnespējas administratoru tā arī ne par ko nevienojāmies un 1. septembrī pilnībā apturējām rūpnīcu,” pastāstīja Igors Krupņiks.

Janvāra sākumā bez rezultātiem beidzās kārtējā zivju konservu ražošanas uzņēmuma īpašuma un prasījuma tiesību izsole, kuru rīkoja “Trasta komercbankas” maksātnespējas administrators Armands Rasa. Īpašuma sākumcena bija 3 876 173,30 еiro. Kā Rus.lsm.lv pastāstīja juridiskā biroja “Rasa & Ešenvalds” advokāts un administratora palīgs Jānis Ešenvalds, tā bijusi jau otrā neveiksmīgā izsole.

“Pēdējai izsolei neviens nepieteicās. Taču interesenti ir – par cenu, kas zemāka par sākumcenu. Un tagad mēs, ņemot vērā visaugstāko piedāvāto cenu, izsūtīsim par to paziņojumus visām mums zināmajām iegādē ieinteresētajām personām. Un, ja kāds piedāvās vairāk, būsim gatavi ar viņu slēgt pārdošanas līgumu. Tas var notikt janvāra beigās – februāra sākumā. Tie, kuri interesējušies, galvenokārt gribētu atjaunot ražošanu,” pastāstīja Jānis Ešenvalds.

Vai Japānā ēd šprotes? Jā, kopā ar vietējo viskiju

“Kolumbija-Libava” bija vislielākā zivju produkcijas ražotne Liepājā un apkārtnē. Bet ne tuvu ne vienīgā. Nīcas novadā strādā uzņēmums “NS Estate”, kurš ražo produkciju ar zīmolu “Amberfish”. Tie ir konservi, galvenokārt šprotes, taču ir arī citi veidi, tostarp konservēts lasis. Otrs produkcijas veids – saldēti pildītie produkti.

“Tās ir zivju kotletes un bumbiņas panējumā ar pieciem dažādiem pildījumiem. Unikāla tehnoloģija, tā izstrādāta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātē,” sarunā ar Rus.lsm.lv uzsvēra zīmola “Ambersfish” pārstāvis Mihails Šilovs. Un piebilda, ka produkcija tiek piegādāta uz 37 pasaules valstīm. “Mūsu šprotes ir pieprasītas, pirmām kārtām, tās iecienījuši ārzemēs dzīvojošie bijušās Padomju Savienības valstu pilsoņi. Pārdodam Eiropā, Ziemeļamerikā, Austrālijā… Vienīgais “neetniskais” tirgus, kur iecienītas šprotes, ir Japāna. Runā, ka Latvijas šprotes labi sader ar japāņu viskiju,” viņš pastāstīja.

Izejvielas, tas ir, Baltijas brētliņas, tiek iepirktas galvenokārt no Liepājas zvejniekiem, pavisam apmēram divtūkstoš tonnu gadā.

“Problēma ir tāda, ka izejvielas tiek saņemtas nevienmērīgi, ilgtermiņa līgumi par vienmērīgām piegādēm visu gadu pagaidām nav izplatīti. Tāpēc sezonā zivis ir jāsasaldē, lai tās būtu arī vasarā, bet tie ir milzīgi “iesaldēti ieguldījumi”. Tāpēc vasarā iepērkam izejvielas visā Latvijā, kā arī Igaunijā, Zviedrijā un citur. Lasi – mūsu pildītie produkti arī ir no tā – iepērkam visā pasaulē, tā ir biržas prece,” pastāstīja Mihails Šilovs.

Uzņēmumā strādā pavisam 140 cilvēki – gan vietējie, gan reģiona iedzīvotāji. Uz ražotni un atpakaļ viņus ved ar autobusiem. “Mums ir arī darbinieki no Vjetnamas, pagaidām viņu ir mazāk nekā desmit. Izmēģinām. Mums trūkst apmēram pussimts darbinieku, tad mēs varētu ieviest arī otro maiņu. Ir neapmierināts pieprasījums pēc kvalitatīvas produkcijas no brētliņām, tas ir, pēc šprotēm. Ja nebūs pietiekami daudz darbinieku, šprotu ražošana vispār var tikt apdraudēta,” sūrojās Mihails Šilovs.

Vai zivju pārstrādes nozarei Latvijā ir nākotne? “Es neuzņemtos runāt visas nozares vārdā. Pēc manām domām, perspektīva ir jaunajās tehnoloģijās, sadarbībā ar Latvijas zinātniekiem, kuri spēj piedāvāt kaut ko jaunu. Latvijas Lauksaimniecības universitātes inovatīvās izstrādes mūsu ražotnē es jau pieminēju, tās ir patiešām unikālas! Zīmols “Amberfish” savu nākotni redz gan Latvijas zivju pārstrādes tradīciju saglabāšanā, runa ir par klasiskajām šprotēm, gan sadarbībā ar zinātni un jauno tehnoloģiju attīstībā,” sacīja Mihails Šilovs.

Tīklus aizliedz…

Oskars Kadeģis ir zvejnieks vismaz ceturtajā paaudzē. Viņš zvejo piekrastē (12 jūras jūdžu zonā), viņam pieder zvejnieku saimniecība “Oskars”. No četriem kuģīšiem (paši zvejnieki tos sauc par laivām) rudenī zvejā iziet divi, pavasarī – trīs. Ar darbiniekiem ir problēma – viņu ir tikai trīs.

“Mencu kvota visiem piekrastes zvejniekiem 2020. gadā bija – desmit tonnas. Rudenī galvenokārt mencas arī zvejo. Tomēr novembra vidū zveju ar tīkliem aizliedza. Turklāt ne visiem piekrastes zvejniekiem, bet tikai uz dienvidiem no Jūrkalnes. Tiem, kuri ir uz ziemeļiem, zvejot ar tīkliem joprojām bija atļauts. Bet mēs palikām bez lomiem. Parasti zvejoju butes, vimbas, asarus, mencas, pie sevis Jūrmalciemā kūpinu un pārdodu. Pēc tam, kad aizliedza zvejot ar tīkliem, mazlietiņ ķēru salakas, tās zvejot drīkst.

Un turpināju kūpināt, biju paspējis kaut ko sasaldēt no rudens loma – man bija priekšnojauta, ka zveju var slēgt.

No 1. janvāra atkal drīkst zvejot ar tīkliem, bet piekrastes zvejniekiem limits ir tās pašas desmit tonnas, un, tiklīdz tik daudz būsim nozvejojuši, mums atkal visu zveju slēgs,” pastāstīja Oskars Kadeģis. Starp citu, pavasarī piekrastes zvejnieki ķer arī Baltijas jūrā ārkārtīgi savairojušos jūras grunduļus, tie tiek eksportēti.

un kuģus - metāllūžņos

Bet uzņēmums “Ervils” no zvejas aiziet. Pēc tam, kad gandrīz trīsdesmit gadus iets jūrā. Zvejoja brētliņas, reņģes, butes un lašus, taču galvenā specializācija bija mencas.

“Tagad uzņēmumam ir tikai viens “Baltika” tipa mazais traleris, tas ir “Briedis”. Daļa no sešu cilvēku komandas ir bezalgas atvaļinājumā, daļa atraduši darbu uz citiem kuģiem, kas zvejo brētliņas. Līdz 2019. gada vidum, kad tika aizliegta mencu zveja, mums bija kvota vairāk nekā divsimt tonnas, tā bija lielākā daļa no mūsu nozvejas. Brētliņu un reņģu kvotas mūsu uzņēmumam ir nepietiekamas, lai tikai šo sugu zivju zveja būtu ekonomiski izdevīga. 2020. gada novembrī Eiropas Parlaments pieņēma grozījumus noteikumos, ļaujot sagriezt metāllūžņos Baltijas jūras reģiona mencu zvejas kuģus. Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamentā ir sagatavots noteikumu projekts. Kad to apstiprinās Ministru kabinets, zvejnieki, kas cietuši no mencu zvejas aizlieguma, varēs likvidēt zvejas līdzekļus un saņemt kompensāciju. “Ervils” plāno izmantot šo Eiropas Savienības piedāvāto iespēju, jo mencu zveja tuvākajos gados neatsāksies,” Rus.lsm.lv pastāstīja “Ervils” valdes loceklis Aigars Laugalis.

Kompensāciju paredzēts izmantot objekta “Spīķeris 53” attīstībai. Tā ir ļoti interesanta vietiņa ar īpašu gaisotni Liepājas ostā, kas atrodas vecā noliktavā netālu no Loču torņa. Tur ir zivju pārstrādes cehs, zivju restorāniņš, maza alus darītava… ””Ervilam” ir arī citi uzņēmumi, kas saistīti ar zivju zveju un pārstrādi, tāpēc mēs paliekam nozarē.

Mēģināsim saglabāt zvejas licenci un mencu kvotas,” piebilda Aigars Laugalis.

Lielais vairākums Latvijas uzņēmumu, kas zvejo Baltijas jūrā, zivis eksportē, viņš norādīja. “Jāveicina patēriņš vietējā tirgū, varbūt pat valsts iepirkumu līmenī, piemēram, ieviešot “skolas zivi” pēc “skolas piena” parauga,” ierosināja Aigars Laugalis. Viņš uzskata, ka, pateicoties ES fondu atbalstam, zvejniekiem tika radīta iespēja diversificēt biznesu. Tie, kuri spēja to izdarīt, paliks nozarē. Taču jāņem vērā viena no senajām un sāpīgajām problēmām – nav zvejnieku jaunās paaudzes.

Kā pozitīvu piemēru Aigars Laugalis min tiešos kontaktus ar patērētājiem, kurus sociālajos tīklos izveidojuši daži Liepājas piekrastes zvejnieki. “Tā ir iespēja vietējiem iedzīvotajiem un tūristiem uzzināt, kādas zivis ir, cik grūti ir tās zvejot, kā arī atbalstīt ar saviem eiro vietējos zvejniekus. Ceru, ka nozare Latvijā saglabāsies,” viņš teica.

Kvotas apgriež katastrofāli”

Jūras zveja – aiz 12 jūdžu piekrastes zonas robežām – ir galvenais zivju pārstrādes izejvielu avots.

Igors Fikss ir SIA “Baltic Fish” un vēl vairāku Latvijas un Lietuvas uzņēmumu direktors. Pavisam tie ir 11 jūras zvejas kuģi un 60 darbinieki. Baltijas jūrā zvejo butes, mencas, brētliņas, reņģes, lašus. Precīzāk sakot, jau pusotru gadu ir spēkā aizliegums zvejot atsevišķi mencas, tas atļauts tikai piezvejā. Šādai zvejai Baltijas jūras austrumos kvota Latvijas zvejniekiem bija 171 tonna. Šogad tā samazināta tikai līdz 51 tonnai. Nozvejoto lielākoties pārdod svaigu, turklāt uzņēmums izmanto saldēšanas un filetēšanas ārpakalpojumus. Realizācija notiek Latvijā, Polijā, Dānijā.

“Pašlaik notiek globāla tirgus pārdale. Kopējā situācija Baltijas jūrā ir bēdīga. Galvenais ir mencu zvejas aizliegums, to ir grūti pārdzīvot. Situācija ar brētliņu un mencu zveju arī ir skumja, reņģu nozvejas kvota 2021. gadā samazināta par 34%. Labi, ka vismaz brētliņu kvota paaugstināta par 6%. Ja paskatās uz kvotām pēdējos desmit gados, tad šajā laikā brētliņām un reņģēm tās samazinātas divas reizes, tas ir ļoti daudz! 2020. gadā brētliņu un reņģu zvejas kvota visai Latvijai bija apmēram 35 tūkstoši tonnu, šogad – 32 tūkstoši tonnu. Apmērs tiek samazināts ar katru gadu. Piemēram, pirms pieciem gadiem “Baltic Fish” mencu nozvejas kvota bija aptuveni 1500 tonnu, 2019. gadam sākotnēji tika piešķirtas 600 tonnas, bet no 2019. gada vidus, pēc mencu zvejas aizlieguma, kvota līdzinās nullei,” pastāstīja Igors Fikss.

Jūras zvejas kuģu flote, ja skatās pēc gadiem, kad kuģi uzbūvēti, nepavisam nav jauna. Taču, kā norādīja Igors Fikss, kuģiem veikts kapitālais remonts, tāpēc to tehniskais stāvoklis pašlaik ir ļoti labs. “Kamēr bija kvota, daudzi kuģi specializējās mencu zvejā. Tagad tie visi ir pietauvoti krastā, ar atsevišķiem izņēmumiem. Tātad kuģu Latvijā ir daudz vairāk nekā nepieciešams, lai nozvejotu tās zivis, kuras drīkst zvejot atbilstoši kvotām,” nepatīkamo tendenci raksturoja Igors Fikss.

Viņš pieļauj, ka arī turpmāk kvotas tiks samazinātas. “Taču tas attiecas tieši uz Baltijas jūru. Rīgas līcī saskaņā ar zinātnieku pētījumiem un prognozēm situācija ar zivju krājumiem ir labāka, tur ir iespējama nozvejas kvotu palielināšana. 2021. gadā kvota salīdzinājumā ar 2020. gadu paaugstināta par 15%, norādīja Igors Fikss.

Tomēr kopumā situācija nozarē izskatās nomācoša, viņš uzskata: “Runājot par specializēto mencu zveju – neredzu pamatu domāt par pozitīvām pārmaiņām nākamajos desmit gados. Arī brētliņu un reņģu krājumi, manuprāt, samazināsies, viss par to liecina. Papildiniet to ar ekoloģiskajiem faktoriem Baltijas jūrā – cauruļvadiem, vēja ģeneratoriem, “mirušajām” zonām… Roņi savairojušies, zivis viņi ēd milzīgos daudzumos un bojā zvejniekiem tīklus. Parādījušies jūras grunduļi, kuru agrāk nebija. Galvenā barojošā vide Baltijas jūrai ir Ziemeļjūra, no turienes ienāk sālsūdens. Baltijas jūrā ir aizvien mazāk skābekļa, ūdens sāļums samazinājies. Visu laiku kaut kas notiek, un tas viss nenāk par labu zvejniekiem! Tāpēc prognozes diemžēl nav mierinošas. Tādēļ mums arī daļa kuģu jāsagriež metāllūžņos, labi vēl, ka Eiropa palīdz, arī mūsu Zemkopības ministrija ar sapratni izturas pret zvejniekiem un palīdz, cik spēj. Vismaz tiem, kuri vēl palikuši.”

Igors Fikss piebilda, ka arī šajā nozarē Covid-19 sabojājis dzīvi – kompensācija par kuģu sagriešanu no ES aizkavējusies – par spīti visām pūlēm, viss pārcelts uz šo gadu.

Tāpēc arī zvejniekiem, kuri zvejoja mencas, ir nopietnas grūtības. “Pavasarī Covid-19 noteikto ierobežojumu dēļ kuģi nevarēja ieiet Polijas ostās. Visa šī distancēšanās ievērošana, karantīnas un tā tālāk ļoti sarežģīja darbu, lomu realizācija samazinājās, cenas kritās. Cerējām, ka ar laiku situācija kļūs labāka, taču tagad jauno “lokdaunu” dēļ visā Eiropā kļuvis vēl sliktāk. Jo svaigu mencu galvenās patērētājas ir Eiropas valstis, bet visi restorāni ir slēgti, realizācijas nav,” pastāstīja Igors Fikss.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt