Par zādzību vai krāpšanu nelielā apmērā tiesas cietumsodus piešķir aptuveni trešdaļai notiesāto. Nelielā apmērā – tas nozīmē vērtību ne vairāk kā viena minimālā mēnešalga. Tikmēr par robu ieciršanu valsts makā – vismaz piecdesmit minimālo mēnešalgu vērtībā – cietumsods ir vien 2% gadījumu. Skaitliski tas izskatās vēl niecīgāk – viens cietumsods gadā.
Un arī tad, kad brīvības atņemšana ir piemērota, tā ir īsa – vidēji deviņi mēneši. Visbiežāk cietumsods ir nosacīts. Tāpat notiesātais var tikt cauri ar piespiedu darbu vai naudas sodu. Un, kā izriet no tiesas spriedumiem, tas ir arī gadījumos, kad kaitējums valstij nodarīts simtos tūkstošos un pat miljonos eiro.
Tikmēr soda mērs, ko teorētiski paredz likums, ir gana bargs. Ja izvairīšanās no nodokļu nomaksas notikusi organizētā grupā – līdz pat desmit gadiem cietumā. Bet, ja vēl ir apsūdzība par naudas atmazgāšanu – līdz 12 gadiem cietumā.
To, ka šāda sodu piemērošanas politika neattur no nozieguma izdarīšanas, atzīst gan eksperti, gan izmeklējošās iestādes.
Daži soda politikas piemēri
Sodu politiku šajos noziegumos raksturo daži piemēri:
- Rēzeknes tiesas spriedums 2012.gada decembrī – par izvairīšanos no PVN nomaksas 134 374 latu jeb vairāk kā 191 000 eiro apmērā – naudas sods 7000 latu jeb 9960 eiro;
- Rīgas apgabaltiesas spriedums tajā pašā gadā – lietā, kur zaudējumi valstij nodarīti 1,3 miljonu latu jeb 1,9 miljonu eiro apmērā. Apsūdzēti divi cilvēki, viens sodīts ar piespiedu darbu uz 200 stundām, atņemot tiesības trīs gadus nodarboties ar uzņēmējdarbību, otrs – ar piespiedu darbu uz 100 stundām. Pirmās instances tiesa gan bija noteikusi reālus cietumsodus, bet nākamā instance, pamatojot ar lietas neizskatīšanu saprātīgā termiņā, to atcēla;
- Rīgas Vidzemes priekšpilsētas spriedums 2015.gadā – kaitējums valsts budžetam 219 694 eiro, apsūdzētas divas personas, sods saskaņā ar vienošanos – vienai trīs gadu brīvības atņemšana nosacīti, otrai 3,5 gadi nosacīti. Vienošanās slēgta, jo personas savu vainu atzīst, to nožēlojot, un apņemas vairāk nekā 200 000 eiro zaudējumus atlīdzināt. Vienlaikus pie personības raksturojuma abām norādīts – algotu darbu nestrādā.
Vairāk iecietības pret noziegumiem
Finanšu policijā atzīst – sodu politika neattur no nozieguma uzsākšanas vai atkārtošanas.
"Ja šis soda mērķis netiek sasniegts, un mēs redzam, ka viņš sasniegts netiek, mēs varam izdarīt secinājumu, ka kaut kas nav kārtībā ar šiem piespriestiem sodiem tieši saistībā ar PVN izkrāpšanu, izvairīšanos no nodokļu nomaksas, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu," atzīst Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policijas pārvaldes vadītājs Kaspars Podiņš.
Finanšu policija arī periodiski veic pētījumus, un no tiem varot secināt, ka pret šiem noziegumiem parādās vairāk iecietības.
"Pētījumā par 2005.-2009.gadu mēs redzējām, ka bija 20 cietumsodi, tad jau pētījumā, kas saistīts ar 2010.-2013.gadu jau bija tikai divi cietumsodi piemēroti. Būtībā mēs varam runāt tikai par vienu cietumsodu, jo vienā gadījumā persona bija jau izcietusi piespriesto sodu pirmstiesas apcietinājumā," teica Podiņš.
To, ka vaina varētu būt izmeklēšanas kvalitātē, Finanšu policijā gan atzīt negrib – tas, ka vispār tiesa apsūdzētos atzīst par vainīgiem, jau liecinot, ka viņu vaina ir pierādīta. Jautājums, kā šo vainu novērtē.
Attaisno ar ilgajām tiesvedībām
"Ir atsevišķi gadījumi, kas izraisa pārdomas, un, ja es būtu tas, kas piespriež sodu, iespējams, rīkotos citādi. Bet tā nav sistēma," atzina Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pēteris Dzalbe.
Augstākā tiesā akmeni met drīzāk Finanšu policijas dārziņā, un lielās lietas, kur varētu runāt par maksimālajiem sodiem, līdz tiesai nemaz nenonākot.
"Kritizēt citus nav liela māka. (..) Vispirms ir jāsakārto sava māja un tikai tad jādodas palīgā citiem ar padomiem. Prakse rāda, ka liela daļa no šiem kriminālprocesiem tiek izbeigti jau pirmstiesas procesā. Liela daļa no šiem procesiem tiek pabeigta prokuratūrā, sastādot priekšrakstu par sodu," teica Dzalbe.
Apsūdzētā vienošanās par sodu ar prokuroru, kas automātiski izslēdz reālus cietumsodus, tiešām ir nereta prakse šajos noziegumos. Taču tur to attaisno ar ilgajām tiesvedībām.
"Prokurors, redzot, cik smagnēji virzās citas lietas tiesā, ka pēc ilgstošiem gadiem tas rezultāts ir tāds pats, ja viņš būtu vienojies un atvieglojis dzīvi sev un citiem. Sods ir saņemts, lai vai kāds viņš ir, un viņš ir pietiekami ātri un viņš ir neizbēgams. Otrs, cietušais var pēc iespējas ātrāk vispār rast kaut uz papīra vai spriedumā šo iespēju saņemt kompensāciju," norāda finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas virsprokurors Armīns Meisters.
Teju neiespējami atgūt zaudējumus
Krimināltiesību eksperts, Saeimas deputāts Andrejs Judins (“Vienotība”), kurš sodu praksi šajos noziegumos pētījis, gan uzsver, ka atgūt zaudējumus bieži nemaz nav iespējams, jo par zaudējumu neatlīdzināšanu nav nekāda soda - persona var pieteikt, piemēram, maksātnespēju. Līdz ar to sanāk, ka, izkrāpjot simtiem tūkstošus no valsts budžeta, pietiek samaksāt dažus tūkstošus soda naudā un mierīgi dzīvot tālāk. Viņš secina, ka sabiedrībā valda iecietība pret nodokļu izkrāpējiem un priekšstats, ka šos cilvēkus var labot ar alternatīviem sodiem.
"Jā, viņi ir inteliģenti, viņi var skaisti noformulēt savas domas. Varbūt viņi tiešām ir pat simpātiski. Bet jautājums – ja viņi nesaņem atbilstošu sodu, tad citi cilvēki, kas atrodas izvēles priekšā un domā, kā viņiem dzīvot – vai nu godīgi maksāt nodokļus vai izdomāt kādu shēmu, viņi saprot, ka principā Latvijā liela riska, nemaksājot nodokli, nav," atzīst Judins.
Diskutējot par sodu politiku ar iesaistītajā pusēm, prokuratūrā gan norādīja, ka lūzuma punkts, kas parādīs, vai attieksme mainās, būs brīdī, kad tiesās nonāks lietas par noziegumiem, kas veikti pēc 2013. gada jūlija, jo tad stājās spēkā stingrākas normas. Taču tiek runāts arī par jauniem risinājumiem, par ko gan vienotas nostājas nav.
