„Tiek būvēts viens jauns vēja parks, kas, visticamāk, būs gatavs jau nākamā gada beigās Ventspils pusē ar uzstādīto jaudu 58,8 MW. Ir plāns līdz 2030. gadam jūrā vismaz vienu vēja parku uzbūvēt.
Kurzemes piekraste ir loģiska izvēle primāri tāpēc, ka vējš bez šķēršļiem pa jūru ieskrienas. Bet nav tā, ka pārējā Latvijā vēja nav,
arī Latgalē un Vidzemē vēja parki būs.
Tieši elektrība no vēja un saules būs pati lētākā elektrība, tā ka tas ir visu mūsu interesēs, lai šīs tīrās tehnoloģijas attīstās ātri un lielā apjomā,” stāsta Latvijas Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs.
Lai gan Vēja enerģijas asociācijas veiktā aptauja liecina, ka 80% iedzīvotāju atbalsta vēja parku būvniecību, tomēr situāciju pēdējos 10 gados Toms Nāburgs raksturo īsi – uzņēmēju interese par vēja parku būvniecību ir, infrastruktūra ir, bet pietrūkst politiskā un likumdošanas atbalsta.
„Latvijas lielākā problēma ir tāda, ka principā projektus nav iespējams saskaņot, un tas ir saistīts ar to, ka vienkārši tas process ir pārāk sarežģīts.
Valsts radījusi tik sarežģītu mehānismu, ka līdz būvatļaujai nokļūt ir gandrīz nereāli. Problēma ir, kad jau aiziet līdz projekta saskaņošanai, konkrētā pašvaldībā iestājas tāds fenomens, principā visā Eiropā ir šis fenomens, ka cilvēki konceptuāli atbalsta zaļo enerģiju, bet pie sevis konkrētā pašvaldībā vai konkrētā teritorijā šos projektus nevēlas,” norāda Nāburgs.
Tukumā un Dobelē pret vēja parku būvniecību iebilda gan iedzīvotāji, gan pašvaldības. Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomnieks enerģētikas jautājumos Andris Akermanis vērtē, ka līdz šim arī valsts nav pietiekami darījusi, lai sakārtotu likumdošanu un skaidrotu situāciju iedzīvotājiem.
„Latvijā šī atjaunojamā elektrība ir vitāli vajadzīga, jo mēs paši, pat izmantojot Krievijas gāzi, nespējam sevi nodrošināt.
Tikai atsevišķos palu gados Latvija sevi nodrošina. Vējš var nodrošināt diezgan lielus apjomus. Negatīvās puses vēja enerģijai – vibrācija, atņemtās zonas, kādu putnu arī nositīs šie lielie spārni. Pašvaldību savienībā esam sprieduši, ka jākompensē šīs neērtības – vai nu lētāka elektrība jāpiegādā iedzīvotājiem, vai iedzīvotāji izveido enerģētikas kopienu un vēja parku īpašnieki maksā šai kopienai zināmu procentu, apmēram 1,5% no saražotās elektrības peļņas. Tas, manuprāt, nav daudz, jo vēja enerģijas attīstītāji izmanto infrastruktūru – augstsprieguma pārvades līnijas, pie kurām viņi pieslēdzas, ceļus un vēl daudzas citas lietas,” spriež Akermanis.
Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks enerģētikas jautājumos Edijs Šaicāns stāsta, ka, vadoties pēc zinātniskajām prognozēm, Latvijā plānots attīstīt divus virzienus – saules paneļus, kas vairāk tiks izmantoti pašpatēriņam, un lielus projektus vēja enerģijas attīstībai, kas netiks finansiāli atbalstīti no valsts puses.
„Viņi pēc būtības strādā brīvajā tirgū, pēc tam savstarpēji konkurē, līdz ar to nedrīkst radīt negodīgu konkurenci starp projektiem, bet mēs varam strādāt pie regulējuma uzlabošanas, lai mazinātu šķēršļus. Un tas, ko mēs šobrīd no Ekonomikas ministrijas puses darām, ir, pirmkārt, kādā veidā mēs spējam mazināt administratīvo šķēršļus un samazināt kopējo termiņu no projekta sākuma stadijas līdz ieviešanas stadijai. Otrs, mēs skatāmies, kādā veidā dot kaut kādus bonusus, stimulus arī pašvaldībām un vietējiem iedzīvotājiem, kurus vizuāli ietekmēs šo vēja parku uzstādīšana. Mums top arī likuma grozījumi, kur mēs paredzam šādu atbalsta mehānismu, kas ļautu viņiem uzlabot vidi, kurā viņi dzīvo, un infrastruktūru, kuru izmanto. Šis varētu būt viens no ''burkāna elementiem'', kas dotu pašvaldībām, iedzīvotājiem arī tādu pozitīvu skatu, lai uzlabojas arī vide, kurā viņi uzturas un dzīvo,” skaidro Šaicāns.
Līdz 2030. gadam Latvija plāno uzstādīt 800 MW vēja enerģijas jaudas, tātad 10 reizes vairāk nekā šobrīd. Igaunijas plāns ir 1000 MW, bet Lietuvā – 2000 MW vēja enerģijas jaudas.
