Direktīva nesola vienādu minimālo algu, bet gan vienotus noteikumus, kā tā tiek noteikta. Tiesa gan, ir daudz dažādu atrunu un sākotnējais piedāvājums ir krietni "atšķaidīts", jo starp dalībvalstīm un politiskajām grupām nebija vienprātības.
Latvijā pašlaik minimālā alga pirms nodokļu nomaksas ir 500 eiro mēnesī, tā ir viena no zemākajām Eiropas Savienībā.
Šai direktīvai vajadzētu novest pie minimālās algas pieauguma. Minimālo algu katra dalībvalsts joprojām noteiks pati, taču tām būs jānodrošina, ka strādājošais var dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, ņemot vērā dzīves dārdzību.
Ir vairāki ieteikumi par veidiem, kā noteikt minimālo algu. Piemēram, ja Latvija izvēlas metodi – minimālā alga kā 50% no vidējās darba samaksas – tad minimālajai algai būtu jābūt 640 eiro (pēc Labklājības ministrijas aprēķina).
Vai tas veicinās Latvijas ekonomikas konkurētspēju – par to viedokļi atšķiras.
"Ja mēs izvēlēsimies ceļu strauji palielināt minimālo algu, baidos, ka, ja tas nav ekonomiski pamatoti, tas var negatīvi ietekmēt mūsu konkurētspēju," raizējas EP deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība).
Šādai nostājai nepiekrīt EP deputāts Nils Ušakovs ("Saskaņa"). "Nē, tas ļaus mums būt konkurētspējīgiem, jo, ja mums nebūs vienotas pieejas, tad mēs vienkārši zaudēsim labākos darbiniekus citām valstīm, jo pakāpeniski viņi brauks prom – tad mums vienkārši nebūs, ar ko konkurēt."
Minimālās algas direktīva lielā mērā tapusi, pateicoties Rietumeiropas valstu bažām par austrumeiropiešu strādnieku skaita pieaugumu, kas gatavi strādāt par zemāku algu un līdz ar to konkurē ar vietējiem. Šīs direktīvas mērķis ir mazināt šīs atšķirības.
"Šis ir arī ļoti svarīgs elements labākai un spēcīgākai sociālajai konverģencei starp dalībvalstīm Eiropas Savienībā," pavēstīja ES darba un sociālo tiesību komisārs Nikolā Šmits.
Vēl svarīgs aspekts ir arī koplīgumi. Tiek uzskatīts, ka koplīguma sarunu stiprināšana ir veids, kā apkarot nodarbināto personu nabadzību un uzlabot darba apstākļus. Šai ziņā Skandināvijas valstis ar saviem koplīgumiem ir labs piemērs.
