„Pēdējo dažu gadu laikā tūkstošiem grieķu nolēmuši pamest valsti. Mani sauc Nikolas un esmu viens no viņiem," - šādi par sevi stāsta Nikolas Stambulopuloss, grieķu režisors, kas pirms četriem gadiem atstājis dzimteni un devies uz Amsterdamu jauna darba meklējumos. Taču ārzemēs viņš sastapis negaidīti daudz savus tautiešus, kas tāpat kā viņš kļuvuši par ekonomiskajiem emigrantiem. Tā Nikolass nolēmis sākt interneta vidē dokumentālo filmu projektu „New Diaspora" jeb tulkojumā 'jaunā diaspora', kas stāsta par grieķiem ārvalstīs – pēdējo gadu ekonomiskajiem bēgļiem. Tā viņus dēvē arī grieķu students Panajotis Kutsukas:
„Jā, tie ir ekonomiskie bēgļi. Cilvēkiem nav darba un viņi brauc uz Lielbritāniju vai Vāciju. Katrs grieķis pazīst citu savu draugu vai paziņu, kurš izbraucis no valsts."
Lielākoties aizbraukušie ir inteliģences pārstāvji, bet ne tikai. Grieķiju pamet uzņēmīgi un aktīvi cilvēki darbspējīgā vecumā. Tie, kas veido katras sabiedrības kodolu. Grieķijas uzņēmējs Jannis Kutsomitis, runājot par pēdējo emigrācijas vilni, ir visai emocionāls:
„Augsti kvalificēti darbinieki ir spiesti doties ārzemēs. Piemēram, mans radinieks – ir ārkārtīgi talantīgs, 25 gadus vecs astrofiziķis. Valdība nolēmusi vairs netērēt naudu astrofizikas pētījumiem. Un šim jauneklim nav cita ceļa, kā doties strādāt citā valstī. Taču vidējas kvalifikācijas strādnieki, domāju, tuvākajos gados spēs atrast darbu arī šeit."
Cik grieķu iedzīvotāju devās labākas dzīves meklējumos citās valstīs, precīzi nav zināms. Taču pēc Atēnu Medicīnas asociācijas datiem, pērn aptuveni 1800 ārsti paziņojuši par plāniem strādāt citur Eiropā. Šogad pirmajos sešos mēnešos izbraukušo skaitlis ir divarpus reizes lielāks par šo pašu periodu pērn. Turklāt šī nav ekskluzīva Grieķijas problēma, to piedzīvojušas arī daudzas citas krīzē nonākušas valstis.
„Smadzeņu problēma ir liela problēma visur – arī Baltijas valstīs. Un aizbrauc jauni cilvēki, kas ir fleksibli un zina valodas. Reiz viņi aizbraukuši, ir ārkārtīgi grūti atgriezt viņus atpakaļ. Nepieciešama stabila ekonomiskā attīstība ilgāka perioda laikā. Paskatieties uz Austrumvāciju - tur dzīvojuši 16 miljoni cilvēku, tagad ir 14. Un ekonomika vairs nespēj atgūt Rietumvācijas līmeni," stāsta vācu ekonomists Hainers Flassbeks.
Vācu ekonomists uzskata, ka valstīm jāpārstāj sacensties starpā ar mērķi samazināt algas un apcirpt budžetu. Valstīm ir jādomā par cilvēku labklājību. Ekonomikas profesors Londonas biznesa augstskolā Eliass Papaioannu arī uzsver, ka visai Eiropai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība cīņai ar smadzeņu noplūšanu:
„Tagad lielais izaicinājums Eiropas priekšā ir tas, ka pastāv divu ātrumu valstis. Ir dažas valstis Eiropas ziemeļos, tā sauktais Eiropas kodols, kas attīstās visai stabili. To ražīgums ir augstā līmenī. Tai pat laikā lietas perifērijas valstīs iet uz leju. Un, iespējams, smadzeņu noplūšanas dēļ šo valstu ekonomiskā atjaunošana ir visai sarežģīta vidējā un tālā perspektīvā."
Ekonomists arī piebilst, ka tagad esam liecinieki pieaugošajai lielpilsētu lomai pasaules ekonomikā. Cilvēki izvēlas dzīvi pilsētās, un tādējādi padara tās stiprākas un bagātākas. Līdz ar to mēs dzirdam, ka cilvēki brauc uz Londonā, nevis Lielbritāniju, viņi brauc uz Frankfurti un citām pilsētām, kas spēj piedāvāt augstāku labklājības līmeni.
