"Šovakar pēc smagas un ilgas slimības miris Mihails Gorbačovs," pavēstīja Maskavas Centrālās klīniskās slimnīcas pārstāvji.
Komunisti viņu raksturo kā "nodevēju"
Paredzams, ka Gorbačovs tiks apbedīts Novodevičjes kapsētā Maskavā, kur atdusas viņa dzīvesbiedre Raisa. Gorbačova izvadīšana un bēres notiks sestdien, 3. septembrī.
Gorbačovs ir iegājis vēsturē kā "PSRS kapracis", jo viņš sāka reformas, kuru mērķis bija glābt Padomju Savienību, bet šis process vainagojās ar PSRS sabrukumu un Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Krievijā daudzi tā arī nespēja piedot Gorbačovam, ka viņš sagrāvis "diženu lielvalsti", pie kuras atjaunošanas pašlaik ar bruņota spēka palīdzību ķēries tagadējais Kremļa saimnieks Vladimirs Putins.
Putins, kurš PSRS sabrukumu savulaik raksturoja kā "XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu", izteicis līdzjūtību Gorbačova tuviniekiem. Toties savu nostāju nav slēpuši Krievijas komunisti, kas Gorbačovu nosaukuši par "nodevēju".
Gorbačovs bija pēdējais PSRS vadītājs. Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra amatā viņš darbojās no 1985. līdz 1991. gadam.
Abi vectēvi bija cietuši Staļina režīma represijās
Mihails Gorbačovs ir dzimis 1931. gada 2. martā Stavropoles novadā Krievijā. Viņa tēvs Sergejs bija krievs, bet māte Marija cēlusies no ukraiņu dzimtas.
Abi viņa vectēvi bija zemnieki, kas pagājušā gadsimta 30. gados cietuši Staļina režīma represijās, pāris gadu pavadīja ieslodzījumā, bet, par laimi, netika nošauti un varēja atgriezties pie ģimenes.
Iespējams, šī ģimenes vēsture bija viens no iemesliem, kādēļ Gorbačovs vēlāk instinktīvi vērsās pret totalitārismu, iestājās par lielāku brīvību un nebija gatavs nežēlīgi izrēķināties ar padomju varas pretiniekiem, kas pieprasīja pārmaiņas PSRS.
Gorbačovs jaunībā svēti ticēja komunisma ideāliem, bija dedzīgs komjaunietis. Viņš jau no 15 gadu vecuma palīdzēja tēvam darba gaitās, vasarās strādāja par kombainiera palīgu. Mihails arīdzan labi mācījās, pabeidza vidusskolu ar sudraba medaļu un bez iestājeksāmeniem tika uzņemts Maskavas Valsts universitātē.
Studiju laikā viņš iepazinās ar studenti Raisu Titarenko, kas kļuva par viņa sievu un tuvāko domubiedri.
1955. gadā pēc augstskolas absolvēšanas jaunais Gorbačovu pāris devās uz Mihaila dzimto Stavropoli. 1957. gadā pasaulē nāca viņu vienīgais bērns, meita Irina.
Gorbačovs kļuva par komjaunatnes funkcionāru un strauji kāpa pa karjeras kāpnēm: bija Stavropoles novada komjaunatnes vadītājs, vēlāk pārgāja uz kompartijas struktūrām un kļuva par Stavropoles kompartijas līderi.
Talantīgo funkcionāru ievēroja Maskava, un drīz vien viņš sāka ieņemt arvien augstākus amatus arī visas PSRS vadībā. 1978. gadā viņš ar ģimeni pārcēlās uz Maskavu, kur tika iecelts par PSRS kompartijas Centrālkomitejas sekretāru. 1980. gadā kļuva par PSKP Politbiroja locekli, pievienojoties kompartijas elitei, kas PSRS laikā pieņēma visus svarīgākos lēmumus par valsts attīstību.
80. gadu sākumā Padomju Savienība bija ieslīgusi dziļā stagnācijā. 1982. gadā nomira ilggadējais PSRS līderis Leonīds Brežņevs, pēc tam neilgā laikā nomainījās vēl divi lielvalsts līderi: Jurijs Andropovs un Konstantīns Čerņenko. 1985. gada martā pēc Čerņenko nāves Politbirojs nosprieda, ka pienācis laiks valsts vadītāja amatā iecelt salīdzinoši jauneklīgo Gorbačovu.
"Pārbūves" un "atklātības" politika
80. gadu vidū, kad Gorbačovs kļuva par Kremļa saimnieku, kļuva acīmredzams, ka PSRS plānveida ekonomika vairs nespēja konkurēt ar Rietumu tirgus ekonomikas modeli, komunistiskā lielvalsts daudzās jomās arvien vairāk atpalika no Rietumiem.
Gorbačovs sāka padomju režīma "perestroiku" jeb pārbūvi, kuras nolūks bija ieviest dažus tirgus ekonomikas principus, lai uzlabotu darba ražīgumu un veidotu "sociālismu ar cilvēcīgu seju".
Gorbačovs saprata, ka ekonomikas transformācija nebūs iespējama bez politiskām pārmaiņām, tādēļ pasludināja kursu uz "glasnostj" (atklātību), kas mudināja padomju pilsoņus atklāti runāt par sabiedrības problēmām un sasāpējušiem jautājumiem.
Kļūstot par partijas ģenerālsekretāru, Gorbačovs plānoja sistēmu uzlabot, ieviešot ierobežotas politiskās un ekonomiskās brīvības, bet viņš reformas nespēja kontrolēt.
Viņa īstenotā atklātības politika, kas paredzēja vārda brīvību, pieļāva iepriekš neiedomājamu partijas un valsts kritiku, bet arī iedrošināja Baltijas un citu valstu centienus pēc neatkarības. 1987. gada februārī Gorbačovs ar sievu Raisu viesojās Latvijā.
Gorbačova nopelns bija arī tas, ka viņa ieviestās atklātības politikas rezultātā vēsturnieki pēc ilgiem gadiem beidzot varēja atklāti runāt gan par Molotova–Ribentropa paktu, gan par deportācijām un citiem Staļina režīma noziegumiem.
Taču līdz ar to Gorbačovs bija sācis procesu, ko vairs nespēja kontrolēt ne viņš pats, ne kompartijas un VDK vadība.
Baltijas republikas arvien uzstājīgāk sāka pieprasīt lielāku patstāvību lēmumu pieņemšanā un drīz vien jau sāka prasīt arī pilnīgu neatkarības atjaunošanu. Gorbačovs neko tādu negrasījās piedāvāt ne Baltijai, ne citām padomju republikām.
Tautas protesta akcijas Tbilisi, Baku un Viļņā tika apspiestas ar tankiem un sapieru lāpstiņām. Taču bija jau par vēlu, jo protestu vilnis kļuva tik spēcīgs, ka to apturēt Maskavai vairs nebija pa spēkam.
Gorbačovu nicināja Krievijā, bet mīlēja Rietumos
1990. gada martā Gorbačovu ievēlēja par pirmo (un pēdējo) PSRS prezidentu. Viņš vēl izmisīgi centās saglabāt Padomju Savienību, aicinot Baltijas tautas un citas padomju republikas parakstīt jaunu savienības līgumu, bet šis projekts bija nolemts neveiksmei.
1991. gada augustā reakcionāro komunistu grupa PSRS viceprezidenta Genādija Janajeva vadībā sarīkoja valsts apvērsuma mēģinājumu, ieslogot Gorbačovu viņa vasaras rezidencē Krimā. Taču augusta pučs cieta neveiksmi, jo Maskavā virsroku guva Krievijas Federācijas līdera Borisa Jeļcina atbalstītāji, kas iestājās par demokrātisku valsts pārvaldi.
Augusta puča laikā Latvija un pārējās Baltijas valstis izmantoja iespēju, lai pavisam atbrīvotos no PSRS varas.
Pēc puča izgāšanās Gorbačovs varēja atgriezties Maskavā, bet tobrīd viņš jau bija "politisks līķis", faktiski neesošas valsts līderis.
1991. gada decembrī atlikušās republikas nolēma pielikt punktu PSRS pastāvēšanai, un 25. decembrī Gorbačovs atkāpās no PSRS prezidenta amata.
Gorbačovs pavēra ceļu Austrumeiropas atbrīvošanai no sociālisma žņaugiem, viņš piekrita arī Vācijas apvienošanai un par šiem nopelniem jau 1990. gadā tika apbalvots ar Nobela Miera prēmiju.
Rietumos viņš ir mīlēts un cienīts politiķis, bet Krievijā attieksme pret Gorbačovu ir daudz naidīgāka.
Gorbačovs pēc aiziešanas no politikas pievērsās dažādiem labdarības projektiem; lai pelnītu naudu, pat piekrita reklamēt "Louis Vuitton" somas un "Pizza Hut" ēstuves.
Centās nodzīvot pēc iespējas ilgāk
Smags trieciens Gorbačovam bija viņa mīļotās Raisas aiziešana. 1999. gada vasarā viņai atklāja leikēmiju, labākie ārsti Vācijā centās glābt viņas dzīvību, bet togad septembrī viņa aizgāja mūžībā 67 gadu vecumā.
Gorbačovam ir 65 gadus veca meita Irina un divas mazmeitas, Ksenija (42) un Anastasija (35). Savu mūža nogali viņš pavadīja Maskavā. "Es nejūtos aizmirsts un vientuļš. Vienīgi pietrūkst Raisas," intervijā "Komsomoļskaja pravda" atzina Gorbačovs.
Latvijā dzīvojošais dokumentālo filmu režisors Vitālijs Manskis bija labi pazīstams ar Gorbačovu, viņš veidojis divas dokumentālās filmas par kādreizējo PSRS līderi.
"Gorbačovs cenšas darīt visu iespējamo, lai nodzīvotu pēc iespējas ilgāk un pats savām acīm redzētu, pie kā būs noveduši viņa darbības rezultāti," pirms pāris gadiem sarunā ar LTV teica Manskis.
Tolaik arī teātra režisors Alvis Hermanis Maskavas Nāciju teātrī iestudēja izrādi "Gorbačovs" par pēdējā PSRS līdera likteni. Izrādes anotācijā Hermanis rakstīja:
"Ja 20. gadsimtā bija kāds cilvēks, kurš tik ļoti ietekmējis simtiem miljonu dzīvi, tas bija Gorbačovs. Tieši viņš pārzīmēja visas Eirāzijas karti, tieši viņš atrada atslēgu no cietuma, kurā mēs visi bijām ieslodzīti.
Agrāk es domāju, ka PSRS sabruka ekonomisku iemeslu dēļ. Tagad esmu pārliecināts – to paveica viens cilvēks."
Putins sagrāvis Gorbačova reformu mantojumu
Gorbačovs pirms dažiem gadiem žurnālam "Time" izteicās, ka Krievija varēs gūt panākumus tikai kā demokrātiska valsts: ar godīgām vēlēšanām un regulāru varas maiņu.
"Man bija vajadzīgs viss mūžs, lai no tā puikas, kurš vidusskolā rakstīja sacerējumu par tēmu "Staļins ir mūsu armijas diženums", izaugtu līdz sapratnei, ka mums jātiek vaļā no staļinisma un totalitārisma mantojuma.
Šobrīd mums jāpanāk, lai cilvēki vairs nebaidās no valsts, jo pretējā gadījumā mēs nevaram izveidot demokrātisku valsti," sprieda Gorbačovs.
Taču tagadējā Kremļa saimnieka Vladimira Putina vadībā Krievija uzņēma tieši pretēju kursu, kas vainagojies ar noziedzīgo iebrukumu Ukrainā.
Gorbačovs jau bija ļoti vecs un slims; par Putina sākto karu viņš nav publiski izteicies, bet Gorbačova draugs, bijušais radiostacijas "Eho Moskvi" vadītājs Aleksejs Venediktovs šovasar atzina, ka Gorbačovs ir saniknots par Putina rīcību.
"Sagrauts viss, ko paveica Gorbačovs. Visas viņa reformas ir izkūpējušas gaisā," Venediktovs teica intervijā žurnāla "Forbes" krievu izdevumam.
"Visi jau aizmirsuši, ka Gorbačovs deva brīvību Krievijas pareizticīgajai baznīcai. Vārda brīvība, pirmais preses likums, tiesības uz privātīpašumu: to visu deva Gorbačovs."
"Gorbačovs ir sarūgtināts, protams, viņš saprot. Tas bija viņa mūža darbs."
Piemin ietekmīgi pasaules politiķi
Gorbačovu piemin daudzi ietekmīgi pasaules politiķi, tajā skaitā ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs, kurš uzsvēra, ka aizgājējs mainījis pasauli uz labo pusi.
Latvijas prezidents Egils Levits norādījis, ka Gorbačova mēģinājumi reformēt sastingušo sistēmu noveda pie PSRS sabrukuma, un liela loma pie tā bija baltiešiem. Viņš vērsa uzmanību, ka apspiestajām tautām tas nesa brīvību un rezultātā - pret Gorbačova gribu - arī Latvija atguva savu neatkarību.
Padomju sistēma nespēja izturēt sacensību ar Rietumu sistēmu.M.Gorbačova mēģinājumi reformēt sastingušo sistēmu noveda pie PSRS sabrukuma.Liela loma pie tā bija baltiešiem.Apspiestajām tautām tas nesa brīvību.Rezultātā - pret Gorbačova gribu - arī Latvija atguva savu neatkarību.
— Egils Levits (@valstsgriba) August 31, 2022
Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons izteicies, ka apbrīnojis Gorbučova drosmi un godīgumu, novedot Auksto karu līdz mierīgam noslēgumam.
Auksto karu pieminējis arī Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers, kurš pateicās Gorbačovam par viņa lomu Vācijas atkalapvienošanā.
Kā atzinusi bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele, Gorbačovs pierādījis, ka arī viena valstsvīra spēkos ir mainīt pasauli uz labu.
Austrumvācijā augusī Merkele secina: "Mihails Gorbačovs pilnībā mainīja arī manu dzīvi. Es to nekad neaizmirsīšu."
